17. nodaļa: Saglabāt un aizstāvēt ģimeni
    Footnotes

    17. nodaļa

    Saglabāt un aizstāvēt ģimeni

    „Dažkārt mājas ar tās rutīnas pienākumiem var šķist pavisam ikdienišķas, tomēr panākumiem tajā būtu jābūt lielākajam no mūsu mērķiem.”

    No Hovarda V. Hantera dzīves

    Hovards V. Hanters uzauga mīlošā, strādīgā ģimenē, kur viņš no saviem vecākie mācījās, ka laimīgu māju veidošana bieži pieprasa upurus. Neilgi pirms savām laulībām viņš nesa upuri, kas, viņaprāt, bija nepieciešams viņa topošās ģimenes labklājībai.

    No agras jaunības Hovardam bija izteikta mīlestība pret mūziku. Vispirms viņš iemācījās spēlēt klavieres un vijoli un pēc tam pašmācību ceļā apguva daudzus citus instrumentus. Pusaudžu gados viņš izveidoja pats savu grupu „Hantera Croonaders”, ar kuru uzstājās dejās un citos pasākumos Boizī, Aidaho štata apkārtnē. Kad viņš bija 19 gadus vecs, viņš kopā ar grupu noslēdza līgumu par divu mēnešu tūri Āzijā.1

    Gadu pēc atgriešanās no šīs tūres, viņš pārcēlās uz Dienvidkarolīnu, kur turpināja spēlēt dažādās grupās. Kalifornijā viņš satika arī Klēru Džefsu, kuru 1931. gada pavasarī bildināja. Četras dienas pirms abu kāzām Hovards spēlēja kopā ar savu grupu un pēc tam sapakoja savus instrumentus, un nekad vairs profesionāli neuzstājās. Spēlēt dejās un pasākumos bija „valdzinoši dažos aspektos”, viņš teica, „un es labi nopelnīju”, taču viņš juta, ka dažas šī dzīvesveida daļas nebija savienojamas ar tādu dzīvi, kādu viņš iztēlojās savai ģimenei. „Šis lēmums manī atstāja daļēju tukšumu, [taču] to nekad nenožēloju,” pēc gadiem viņš teica.2

    Hovards un Klēra tika svētīti ar trīs dēliem: Hovardu Viljamu (Billiju), Džonu un Ričardu. Viņiem par lielām bēdām Billijs nomira, vēl būdams zīdainis. Kad Džons un Ričards auga, Hanteru ģimene veidoja ļoti ciešu ģimeni. Hovards bija noslogots savā jurista praksē un Baznīcas aicinājumos, taču viņam un Klērai ģimene bija prioritāte. Ilgu laiku, pirms Baznīca nozīmēja pirmdienas vakarus par ģimenes mājvakariem, Hanteri šo vakaru bija atvēlējuši, lai mācītu evaņģēliju, stāstītu stāstus, spēlētu spēles un kopīgi kaut kur dotos. Zēni bieži saņēma uzdevumu — sagatavot stundas.

    Hovardam kopā ar viņa dēliem veidojās kopīgas intereses, piemēram, vilcienu modeļu veidošana. Viņi būvēja vilcienus no komplektiem un veidoja sarežģītas dzelzceļu trases, kas stiprinātas pie finiera plāksnēm. Viņš atcerējās: „Viens no mūsu mīļākajiem laika kavēkļiem bija doties uz dzelzceļa mezgliem, … netālu no Klusā okeāna dzelzceļa Alhambras stacijas, lai smeltos idejas mūsu dzelzceļa līniju savienojumiem un aprīkojumam.”3

    Galu galā prezidenta un māsas Hanteru ģimene izauga līdz 18 mazbērniem. Papildus garākām tikšanās reizēm ar saviem bērniem un mazbērniem, bieži tikšanās ar prezidentu Hanteru notika „skrējienā” starp lidojumiem Baznīcas uzdevumu izpildīšanai Kalifornijas štatā. Ņemot vērā, ka Džons bieži veda savus bērnus uz lidostu, lai viņi satiktu savu vectēvu starp šiem lidojumiem, viņi dažkārt to dēvēja par „vectēvu, kurš dzīvo lidostā”.4

    vecāki spēlējas ar bērniem

    Ģimene „ir pārāka par jebkuru citu dzīves interesi”.

    Hovarda V. Hantera mācības

    1

    Ģimene ir vissvarīgākā vienība sabiedrībā, Baznīcā un mūžībā.

    Ģimene ir vissvarīgākā vienība laikā un mūžībā un ir pārāka par jebkuru citu dzīves interesi.5

    Baznīcai ir pienākums un pilnvaras — saglabāt un aizstāvēt ģimeni kā sabiedrības pamatvienību. Paraugs ģimenes dzīvei, kas ieviests ilgu laiku pirms pasaules radīšanas, bērniem dod tiesības piedzimt un būt tēva un mātes, kas ir likumīgi laulāti vīrs un sieva, aprūpētiem. Būt par vecākiem, kur bērni tiek sveikti kā „Tā Kunga mantinieki”, ir svēts pienākums un privilēģija (Psalmi: 127:3).

    Satraukta sabiedrība tagad sāk redzēt, ka ģimenes sairšana pasaulē nes tās nelaimes, par kurām brīdinājuši pravieši. Pasaulīgas padomes un apspriedes gūs panākumus tikai tad, kad definēs ģimeni tā, kā Tas Kungs ir to atklājis. „Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti” (Psalmi 127:1).6

    Tiecoties pēc indivīdu un ģimeņu labklājības, ir svarīgi atcerēties, ka Baznīcas pamatvienība ir ģimene. Tomēr, domājot par ģimeni, mums ir jāatceras, ka pasaulē, kurā mēs dzīvojam, ģimene nav tikai tradicionāli pieņemta grupa, kas sastāv no tēva, mātes un bērniem. Ģimenes Baznīcā sastāv arī no [vīra un sievas] bez bērniem, vientuļiem vecākiem ar bērniem un neprecētiem pieaugušajiem, kas dzīvo vieni paši. … Ikvienai no šīm ģimenēm ir jāsaņem priesterības rūpes. Bieži tie, kam ir nepieciešamas vislielākās rūpes, ir ģimenes, kurās nav tradicionāla struktūra. Rūpīgi un apņēmības pilni mājskolotāji ir nepieciešami ikvienā namā. Neviens nedrīkst palikt bez uzmanības.7

    liela ģimene

    Prezidents Hanters kopā ar saviem dēliem, mazbērniem un viņu ģimenēm 1994. gada 2. oktobrī, dienu pēc tam, kad viņš tika atbalstīts par Baznīcas prezidentu.

    2

    Vecāki ir partneri mājas dzīves vadīšanā, un viņiem ir stingrs pienākums aizsargāt un mīlēt savus bērnus.

    Vecāku pienākumi ir vissvarīgākie. Mūsu pūliņu rezultātiem būs mūžīgas sekas, kas skars gan mūs, gan zēnus un meitenes, kurus audzinām. Ikvienam, kurš kļūst par māti vai tēvu, ir stingrs pienākums aizsargāt un mīlēt [savus] bērnus un palīdzēt viņiem atgriezties pie Debesu Tēva. Visiem vecākiem ir jāsaprot, ka Tas Kungs neuzskatīs par nevainīgiem tos, kas atstāj novārtā šos pienākumus.8

    Tēviem un mātēm ir liela atbildība cienīt tos bērnus, kuri ir uzticēti viņu aprūpei. … Salamana pamācībās mēs atrodam šo brīdinājumu vecākiem:

    „Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.” (Salamana pamācības 22:6.)

    Vislabāko apmācību bērnam var dot viņa vecāku piemērs. Vecākiem ir jārāda tāds piemērs, kuram jaunie cilvēki var sekot. No mājām, kurās tiek mācīti taisnīgi principi, kurās valda mīlestība un cieņa citam pret citu, kur lūgšana ir daļa no ģimenes dzīves un kurā ir cieņa pret Dieva lietām, nāk liels spēks.9

    Efektīva ģimenes vadība … pieprasa gan kvantitatīvu, gan kvalitatīvu laiku. Ģimenes mācīšanu un pārvaldību nevar atstāt … sabiedrības, skolas vai pat Baznīcas ziņā.10

    Vīrietis, kuram ir priesterība, pret ģimeni izturas kā Dieva noteiktu. Ģimenes vadīšana ir jūsu svarīgākais un svētākais pienākums. …

    Vīrietis, kas ir priesterības nesējs, vada savu ģimeni, lai tā līdzdarbotos Baznīcā, lai tā zinātu evaņģēliju un būtu derību un priekšrakstu aizsardzībā. Ja jūs vēlaties baudīt Tā Kunga svētības, jums vispirms jāsakārto savas mājas. Jūs kopā ar savu sievu nosakāt savu māju garīgo klimatu. Jūsu pirmais pienākums ir caur regulāru Svēto Rakstu studēšanu un ikdienas lūgšanām sakārtot savu garīgo dzīvi. Nostipriniet un godājiet savu priesterību un tempļa derības; mudiniet savu ģimeni darīt tāpat.11

    Vīrietim, kuram ir priesterība, ir godbijība pret mātes lomu. Mātēm ir dota svēta privilēģija „dzemdināt cilvēku dvēseles; jo tanī tiek…Tēva darbs turpināts, lai Viņš varētu tikt godināts” (M&D 132:63).

    … Priesterība nevar piepildīt savu nolūku, nedz arī Dieva nodomi var tikt piepildīti bez mūsu dzīvesbiedrēm. Mātes paveic darbu, kuru nevar priesterība. Par šo dzīvības dāvanu priesterībai vajadzētu būt bezgalīgai mīlestībai pret savu bērnu mātēm.

    [Brāļi], godājiet savu sievu unikālo un dievišķi iecelto lomu kā mātei Israēlā un viņas īpašo spēju dzemdēt un uzaudzināt bērnus. Mums ir dievišķi dots bauslis — vairoties un piepildīt zemi, un audzināt savus bērnus un mazbērnus gaismā un patiesībā (skat. Mozus 2:28; M&D 93:40). Kā mīloši vecāki, jūs dalāt rūpes par bērniem. Palīdziet viņai pārvaldīt māju un uzturēt to kārtībā. Palīdziet mācīt, sagatavot un disciplinēt jūsu bērnus.

    Jums regulāri ir jāizrāda sava godbijība un cieņa pret savu sievu — viņai un bērniem. Patiesi, viens no labākajiem darbiem, ko tēvs var paveikt savu bērnu labā, ir mīlēt viņu māti.12

    Vīrietis, kuram ir priesterība, atzīst savu sievu par partneri mājas un ģimenes vadīšanā ar pilnīgām zināšanām un pilnīgu līdzdalību visos ar to saistītos lēmumos. Ir nepieciešams, lai Baznīcā un mājās būtu prezidējoša amatpersona (skat. M&D 107:21). Saskaņā ar dievišķu norīkojumu, pienākums prezidēt mājās gulstas uz priesterības nesēju (skat. Mozus 4:22). Tas Kungs iecerēja sievu kā palīgu vīrietim (palīgs nozīmē vienlīdzīgs) — tas ir, kā vienlīdzīgu un nepieciešamu partneri pilnīgā partnerībā. Prezidēšana taisnīgumā liek vīram un sievai uzņemties līdzvērtīgu atbildību; kopā jūs darbojaties ar zināšanām un līdzdalību visos ģimenes jautājumos. Ja vīrietis ģimenes vadīšanā darbojas neatkarīgi vai neņemot vērā savas sievas domas un padomus, tad tā ir valdīšana netaisnīgumā.13

    Mēs mudinām jūs, brāļi, atcerēties, ka priesterība ir vienīgi taisnīgas pilnvaras. Nopelniet savu bērnu cieņu un uzticēšanos ar mīlestības pilnām attiecībām. Taisnīgs tēvs aizsargā savus bērnus ar savu laiku un klātbūtni to sabiedriskajos, izglītības un garīgajos pasākumos un pienākumos. Mīlestības un pieķeršanās maigās izpausmes pret bērniem vienādā mērā ir gan tēva, gan mātes pienākums. Sakiet saviem bērniem, ka jūs tos mīlat.14

    3

    Mūsu mājām jābūt vietai, kurā valda mīlestība, lūgšanas un evaņģēlija mācīšana.

    Mūsu mājās vienkārši jābūt mīlestībai, taisnīgumam un stingriem principiem. Mums jābūt pastāvīgai uzticībai pret laulību, bērniem un morāli. Mums jāgūst panākumi tajās jomās, kas nākamajai paaudzei ir visbūtiskākās.

    Bez šaubām visstiprākās un visskaistākās mājas ir tās, kurās ikviens ir iejūtīgs pret citiem, cenšas kalpot citiem, cenšas dzīvot mājās saskaņā ar tiem principiem, kurus demonstrējam ārpus mājām. Mums ir vairāk jācenšas dzīvot saskaņā ar evaņģēliju mūsu ģimenes lokā. Mūsu mājas ir pelnījušas visuzticīgāko apņemšanos. Bērnam ir tiesības mājās justies kā patvēruma ostā, vietā, kur viņš ir pasargāts no ārpasaules draudiem un ļaunuma. Lai apmierinātu šo vajadzību, ģimenei jābūt kā vienotam veselumam. Bērnam ir nepieciešami vecāki, kuri ir laimīgi attiecībās viens ar otru, kuri kopīgi strādā, lai izveidotu ideālu ģimenes kopdzīvi, kas mīl savus bērnus ar patiesu un nesavtīgu mīlestību un kas ziedojas ģimenes panākumu labā.15

    Kad Baznīcā sākotnēji tika ieviesti ģimenes mājvakari kā tās oficiāla programma, Augstākais prezidijs teica: „Ja svētie paklausīs šim padomam [rīkot ģimenes mājvakarus], mēs apsolām lielas svētības. Pieaugs mīlestība mājās un paklausība vecākiem. Israēla jauniešu sirdīs stiprināsies ticība, un viņi gūs spēku cīnīties pret ļaunām ietekmēm un kārdinājumiem, kas viņus ielenc.” Mēs no jauna apstiprinām, ka tiem, kuri uzticīgi rīko ģimenes mājvakarus, būs īpašas svētības.

    Pirmdienas vakarus ir jāatvēl ģimenes mājvakariem. Vietējiem vadītājiem ir jānodrošina, ka Baznīcas ēkas un teritorijas ir slēgtas, ka pirmdienu vakaros netiek plānoti bīskapijas vai staba pasākumi un ka nekas cits netraucē ģimenes mājvakaru rīkošanai.

    Galvenajam ģimenes mājvakara akcentam ir jābūt kopīgai evaņģēlija studēšanai. Mēs atgādinām, ka Tas Kungs ir brīdinājis vecākus mācīt saviem bērniem evaņģēliju, lūgt un ievērot Sabata dienu. Svētie Raksti ir vissvarīgākais avots, no kura mācīt bērniem evaņģēliju.16

    Lūdziet Dievu visa ģimene kopā rītos un vakaros. Kādas lielas svētības ienāk bērnu dzīvē, kuri dzird, kā viņu vecāki lūdz To Kungu par viņu labklājību. Bez šaubām, tie bērni, kurus ietekmē šādi taisnīgi vecāki, būs labāk pasargāti no pretinieka ietekmes.17

    Lai vecāki un bērni varētu labāk saprast cits citu, Baznīca ir izveidojusi plānu, kuru dēvē par „Ģimenes padomi”. Šo padomi sasauc un vada vecāki, un to apmeklē visi ģimenes locekļi. Tā stiprina ģimenes saites, apliecina bērniem, ka viņi „iederas”, un pārliecina viņus, ka vecākiem rūp viņu problēmas. Šī ģimenes sanāksme māca cieņu citam pret citu, mazina savtīgumu un uzsver Zelta likumu [skat. Mateja 7:12] mājās un to, ka jādzīvo tīra dzīve. Sanāksmē tiek mācīts, kā ģimenei pielūgt un lūgt, kā arī mācības par laipnību un godīgumu. Ģimenes problēma parasti ietekmē cilvēku tik ļoti, ka tās patieso apmēru un nozīmi nav viegli noteikt, taču, kad ģimenes ir stipras un vienotas centienos kalpot Dievam un ievērot Viņa baušļus, daudzas mūsdienu problēmas pagaist.18

    [Brāļi], izturieties nopietni pret savu pienākumu mācīt evaņģēliju savai ģimenei caur regulāriem ģimenes mājvakariem, ģimenes lūgšanām, svētbrīžiem un Svēto Rakstu lasīšanu, un citām iespējām mācīt. Īpaši uzsveriet sagatavošanos kalpošanai misijā un tempļa laulībām. Kā patriarhs mājās, izmantojiet savu priesterību, izpildot atbilstošus priekšrakstus savas ģimenes labā un dodot svētības savai sievai un bērniem. Neskaitot jūsu pašu glābšanu, brāļi, jums nekas nav tik svarīgs kā jūsu sievas un bērnu glābšana.19

    pāris kopā ar savu pusaugu dēlu

    „Mums ir jālūdz un … jāliek bērniem zināt, ka mēs viņus mīlam un rūpējamies par tiem.”

    4

    Veiksmīgs vecāks ir tāds, kurš ir mīlējis, kurš ir upurējis, kurš ir rūpējies, mācījis un kalpojis bērna vajadzībām.

    Augstākajiem pilnvarotajiem ir privilēģija satikt un iepazīt Baznīcas locekļus visā pasaulē, kuri pastāvīgi ir dzīvojuši cienījamu dzīvi un audzinājuši savas ģimenes evaņģēlija ietekmē. Šie svētie ir baudījuši lielas svētības un mierinājumu, ko var iegūt, atskatoties, kā vecākiem, vecvecākiem un vecvecvecākiem ilgstoši un veiksmīgi ir izdevies veikt savus pienākumus. Bez šaubām, to vēlētos ikviens no mums.

    Tomēr Baznīcā un pasaulē ir daudz cilvēku, kas dzīvo ar vainas un mazvērtības sajūtu, jo kāds no viņu dēliem vai meitām ir aizklīduši jeb nomaldījušies no ganāmpulka. …

    … Mēs apzināmies, ka rūpīgi vecāki dara visu, ko spēj, tomēr gandrīz visi ir pieļāvuši kļūdas. Ikviens cilvēks, kas iesaistās projektā „Vecāki”, ātri vien apzinās, ka ceļā būs daudz kļūdu. Protams, mūsu Debesu Tēvs, uzticēdams Savus gara bērnus jauniem un nepieredzējušiem vecākiem, zina, ka tiks pieļautas kļūdas un pieņemti nepareizi lēmumi. …

    … Ikviens no mums ir unikāls. Katrs bērns ir unikāls. Gluži tāpat kā ikviens no mums dažādā laikā uzsāk dzīves gaitas un gluži tāpat kā ikvienam no mums ir atšķirīgas stiprās puses, vājības un talanti, tā arī katrs bērns ir svētīts ar īpašu iezīmju kopumu, kas raksturīgs tikai viņam. Mēs nedrīkstam uzskatīt, ka Tas Kungs vērtēs viena panākumus tieši tāpat kā cita cilvēka panākumus. Kā vecāki, mēs bieži uzskatām: ja mūsu bērns katrā jomā nav labāks par vidējo rādītāju, tad mēs esam cietuši neveiksmi. Mums jābūt uzmanīgiem savos spriedumos. …

    Veiksmīgs vecāks ir tāds, kurš ir mīlējis, kurš ir upurējis, kurš ir rūpējies, mācījis un kalpojis bērna vajadzībām. Ja jūs to visu esat darījuši un jūsu bērns tomēr ir untumains, rada problēmas vai ir pasaulīgs, var būt, ka jūs tomēr esat veiksmīgs tēvs vai māte. Iespējams, ka pasaulē ir nākuši bērni, kas būtu izaicinājums ikvienam tēvam vai mātei jebkādos apstākļos. Līdzīgi, iespējams, ir citi, kas svētītu dzīvi un būtu prieks gandrīz jebkuram tēvam vai mātei.

    Es uztraucos, ka šodien šeit ir vecāki, kas sevi skarbi nosoda un ļauj šīm sajūtām iznīcināt savu dzīvi, kaut patiesībā viņi ir darījuši visu, ko spēj, un viņiem vajadzētu to turpināt ticībā.20

    Tēvs vai māte, [kuru bērns ir noklīdis], nav viens pats. Mūsu pirmie vecāki zināja šīs sāpes un ciešanas, redzot, ka daži no viņu bērniem noraida mūžīgās dzīves mācības. (Skat. Mozus gr. 5:27.) Pēc daudziem gadsimtiem Jēkabs uzzināja par viņa vecāko dēlu greizsirdību un sliktajām domām par viņa mīļoto Jāzepu. (Skat. 1. Mozus 37:1–8.) Dižais pravietis Alma, kuram bija dēls, vārdā Alma, daudzas reizes lūdza To Kungu par sava dēla dumpīgo attieksmi, un bez šaubām viņu pārņēma bažas un raizes par nevienprātību un ļaundarību, kuru viņa dēls sēja starp Baznīcas locekļiem. (Skat. Mosijas 27:14.) Mūsu Tēvs debesīs arī zaudēja daudzus Savus gara bērnus pasaulē; Viņš zina, kā jūs jūtaties. …

    Neatmetiet cerības uz to zēnu vai meiteni, kas ir noklīdis. Daudzi, kuri šķita pilnībā zuduši, ir atgriezušies. Mums ir jālūdz un, ja iespējams, jādara mūsu bērniem zināms, ka mēs viņus mīlam un rūpējamies par tiem. …

    … Ziniet, ka mūsu Debesu Tēvs atpazīs mūsu mīlestību un upurēšanos, mūsu raizes un bažas, lai arī mūsu lielie pūliņi būs bijuši nesekmīgi. Nereti vecāki piedzīvo dziļu vilšanos, tomēr viņiem ir jāsaprot, ka gala lēmums ir paša bērna ziņā pēc tam, kad vecāki viņiem ir mācījuši pareizus principus.

    … Lai arī kādas bēdas, kādas bažas, kādas sāpes un ciešanas jāpiedzīvo, meklējiet, kā to pārvērst lietderīgā pielietojumā — iespējams, palīdzot citiem izvairīties no tādām pašām problēmām, vai arī attīstot lielāku izpratni par citu cilvēku sajūtām, kas piedzīvo līdzīgas problēmas. Bez šaubām, mēs attīstīsim lielāku izpratni par mūsu Debesu Tēva mīlestību, kad ar lūgšanām mēs beidzot sapratīsim, ka Viņš mūs saprot un vēlas, lai mēs raudzītos uz priekšu. …

    Mums nekad nevajadzēt atļaut Sātanam likt mums domāt, kas viss ir zaudēts. Ar lepnumu raudzīsimies uz visu labo un pareizo, ko esam paveikuši, noliegsim un izslēgsim no savas dzīves visu nepareizo, raudzīsimies uz To Kungu, lai saņemtu piedošanu, spēku un mierinājumu, un tad turpināsim virzīties uz priekšu.21

    5

    Mūsu mājām vajadzētu būt svētām vietām, kur var dzīvot saskaņā ar evaņģēlija principiem un kur var mist Tā Kunga Gars.

    Mēs ceram, ka jūsu centienus audzināt savas ģimenes taisnīgumā nenomāks mazdūšība. Atcerieties, ka Tas Kungs ir pavēlējis: „Bet Mani mācekļi stāvēs svētajās vietās un netiks izkustināti” (M&D 45:32).

    Lai arī daži domā, ka tas attiecas uz templi, un, protams, tā tas ir, tas arī simbolizē mūsu mājas. Ja jūs uzcītīgi strādāsiet, lai vadītu savas ģimenes taisnīgumā, mudinot un paši piedaloties ikdienas ģimenes lūgšanās, Svēto Rakstu lasīšanā, ģimenes mājvakaros un mīlot un esot par atbalstu cits citam, dzīvojot saskaņā ar evaņģēliju, jūs saņemsiet apsolītās svētības no Tā Kunga, lai audzinātu taisnīgu jauno paaudzi.

    Cik būtiski pasaulē, kurā pieaug bezdievība, — lai katrs no mums „stāv svētās vietās” un apņemas būt patiess un uzticīgs Jēzus Kristus evaņģēlija mācībām!22

    Lai gūtu panākumus ģimenē, vecākiem ir jāmīl un jāgodā vienam otru. Vīriem, priesterības nesējiem, ir jāuzlūko sava sieva ar visaugstāko cieņu savu bērnu priekšā, un sievām ir jāmīl un jāatbalsta savs vīrs. Tā ietekmē bērni mīlēs vecākus un cits citu. Tad mājas kļūs par svētām vietām, kur vislabāk var dzīvot saskaņā ar evaņģēlija principiem un kur var mist Tā Kunga Gars. Būt par veiksmīgu tēvu vai veiksmīgu māti ir daudz svarīgāk, nekā būt līderim vai ieņemt augstus amatus biznesā, valdībā vai pasaulīgos darījumos. Dažkārt mājas ar tās rutīnas pienākumiem var šķist pavisam ikdienišķas, tomēr tās panākumiem būtu jābūt lielākajam no mūsu mērķiem.23

    Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

    Jautājumi

    • Pārskatot prezidenta Hantera mācības 1. sadaļā, pārdomājiet, cik svarīga ir ģimene. Kāds ir Baznīcas pienākums pret ģimeni? Kā mēs varam aizsargāt un stiprināt savas ģimenes?

    • Pārdomājiet prezidenta Hantera mācības par to, ka vecāki ir partneri, vadot mājas dzīvi (skat. 2. sadaļu). Kā šīs mācības var palīdzēt gan tēviem, gan mātēm? Kā vecāki var kļūt vienoti, audzinot savus bērnus? Apdomājiet, kā jūs varētu uzlabot „garīgo klimatu” savās mājās.

    • 3. sadaļā prezidents Hanters sniedz padomu, kā izveidot stipru ģimeni. Kā mēs varam veidot lielāku „vienotību un uzticību ģimenē”? Kā ģimenes mājvakars ir svētījis jūsu ģimeni? Kā kopīga Svēto Rakstu studēšana un ģimenes lūgšana ir svētījusi jūsu ģimeni?

    • Kā prezidenta Hantera mācības šīs nodaļas 4. sadaļā palīdz vecākiem, kuru bērns ir „noklīdis”? Kā vecāki, kuri piedzīvo bēdas un sāpes, var to pārvērst lietderīgā pielietojumā? Kā vecāki, vecvecāki, jauniešu vadītāji un citi var palīdzēt bērniem, kuri ir „nomaldījušies”?

    • Pēc 5. sadaļas izlasīšanas pārdomājiet prezidenta Hantera mācības par mūsu māju padarīšanu „par svētām vietām”. Ar kādiem izaicinājumiem mēs saskaramies, to darot? Ko mēs varam censties darīt, lai mūsu mājas kļūtu par svētām vietām?

    Saistītās rakstvietas

    2. Mozus 20:12; 5. Mozus 6:4–7; Psalmi 127:3–5; Efeziešiem 6:1–4; Ēnosa 1:1–3; Mosijas 4:14–15; Almas 56:45–48; 3. Nefija 18:21; M&D 68:25–28; 93:40; 121:41–46

    Ieteikums skolotājam

    Lūdziet klases dalībniekus strādāt pāros un izplānot, kā viņi mācītu šīs nodaļas sadaļu par ģimenes mājvakaru. Kā mēs šīs mācības varam padarīt saistošas bērniem un jauniešiem? Aiciniet dažus pārus dalīties savos plānos ar pārējiem.