15. nodaļa

Svētā priesterība

„Es mīlu šīs Baznīcas priesterību. Tā ir dzīva, tā darbojas. Tā ir šī darba kodols un spēks. Priesterība ir spēks un pilnvaras, ar kurām Dievs, mūsu Mūžīgais Tēvs, paveic Savu darbu uz Zemes.”

No Gordona B. Hinklija dzīves

Elders Gordons B. Hinklijs kopā ar sievu Mārdžoriju 1980. gadā devās trīs nedēļu tūrē pa Āziju, uzstājoties reģiona konferencēs un piedaloties Tokijas Japānas tempļa iesvētīšanā. Pirms atgriešanās mājās viņi apmeklēja Japānas Sendai misiju, kur elders Hinklijs prezidēja pirmajā šīs misijas staba izveidošanā. Īsi pirms tikšanās ar jauno staba prezidiju elders Hinklijs uzrunāja misijas prezidentu Kijoši Sakai. Viņš vaicāja izbrīnītajam prezidentam Sakai, vai viņam bija iesvētītā eļļa un tad piebilda: „Es jūtu lielu spēku izsīkumu, vai jūs sniegtu man svētību?” Prezidents Sakai atminas: „Es biju tik ļoti nobijies un jutos par vāju, lai svētītu Tā Kunga apustuli. Es viņam atbildēju, ka nevarēšu sniegt svētību angļu valodā. Elders Hinklijs teica, ka japāņu valoda arī būs laba. Tā elders Hitoši Kašikura, reģiona pārstāvis, un es devām viņam svētību.” Pēc svētības elders Hinklijs vienkārši sacīja: „Paldies jums, paldies jums. Nu, es varu rīt doties mājās.”

„Nākamajā rītā elders Hinklijs izskatījās spēcīgs un vesels, un, kad prezidents Sakai jautāja, kā viņš jutās, viņš atbildēja: „Dai Jobu, vairāk nekā labi. Es jūtos vesels.” Dažas dienas vēlāk prezidents Sakai saņēma pateicības vēstuli no eldera Hinklija, kurš rakstīja: „… Esmu tik ļoti pateicīgs par svētību, kuru man devāt. Tūlīt pēc tās es sāku justies labāk. Mana atlabšana bija ātra un pilnīga. Mēs ar māsu Hinkliju esam dziļi pateicīgi par iespēju viesoties jūsu misijas mājā.””¹

Prezidents Hinklijs bieži liecināja par priesterības svētībām, sākot ar brīnumainām, taču īslaicīgām svētībām, kas nesa fizisku dziedināšanu, beidzot ar mūžīgām saistīšanas svētībām caur tempļa priekšrakstiem. Viņš paziņoja: „Es ticu, ka Viņa priesterībai piemīt dievišķās pilnvaras — spēks svētīt, spēks dziedināt, spēks pārvaldīt Dieva zemes darbus, spēks saistīt debesīs to, kas tiek saistīts uz Zemes.”²

„Ar [priesterību] nekas nav neiespējams, virzot Dieva valstības darbu uz priekšu”

Gordona B. Hinklija mācības

Dievs ir atjaunojis priesterību un debesu valstības atslēgas.

Priesterības spēks un pilnvaras [tika] piešķirtas vīriešiem senatnē. Mazākās pilnvaras tika sniegtas Ārona dēliem, lai pārraudzītu laicīgās lietas, kā arī dažus svētos baznīcas priekšrakstus. Augstāko priesterību saviem apustuļiem piešķīra Pats Tas Kungs, saskaņā ar Viņa vārdiem Pēterim: „Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.” (Mateja 16:19).

Pilnīga priesterības atjaunošana ietvēra Jāņa Kristītāja … un Pētera, Jēkaba un Jāņa parādīšanos. … Tā ietvēra Mozu, Ēliju un Eliju, kad katrs no viņiem sniedza priesterības atslēgas, lai šajā diženajā, pēdējā laiku pilnībā atjaunotu visu iepriekšējo atklāšanas laikmetu rituālus un priekšrakstus.

Priesterība ir uz Zemes. … Mēs to zinām, jo esam redzējuši šīs priesterības spēku. Mēs esam redzējuši, kā slimie tika dziedināti, kā klibie varēja staigāt un to, kā pār tiem, kas atradās tumsībā, nāca gaisma, zināšanas un izpratne.³

Kādu reizi pravietis Džozefs Smits raksturoja [priesterību] šādiem vārdiem: „Priesterība ir mūžīgs princips, un tas pastāvēja ar Dievu no mūžības un tas [pastāvēs] līdz mūžībai, bez dienu sākuma un gadu beigām.” (History of the Church, 3:386.)

Tas patiesi ir Visuvarenā spēks, ko Viņš piešķīra cilvēkam, lai rīkotos Viņa vārdā un Viņa vietā. Tā ir dievišķo pilnvaru nodošana, kas atšķiras no visām citām uz Zemes esošajām pilnvarām un spēkiem. Nav jābrīnās, ka to cilvēkiem atjaunoja augšāmceltās būtnes, kam tā piemita senatnē, lai nerastos nekādas šaubas attiecībā uz tās spēku un patiesumu. Bez tās te būtu baznīca tikai vārda pēc, kam nebūtu pilnvaras pārvaldīt Dieva lietas. Ar to nekas nav neiespējams, virzot Dieva valstības darbu uz priekšu. Pēc dabas tā ir dievišķa. Pēc pilnvarām tā ir gan laicīga, gan mūžīga. Priesterība ir vienīgais spēks uz Zemes, kas sniedzas vēl aiz nāves priekškara.⁴

Priesterība ir spēks un pilnvaras, ar kurām Dievs paveic Savu darbu.

Es mīlu šīs Baznīcas priesterību. Tā ir dzīva, tā darbojas. Tā ir šī darba kodols un spēks. Priesterība ir spēks un pilnvaras, ar kurām Dievs, mūsu Mūžīgais Tēvs, paveic Savu darbu uz Zemes.⁵

Svētai priesterībai piemīt pilnvaras pārvaldīt Dieva valstības darbus uz Zemes. Pār Baznīcu prezidē trīs prezidējošie augstie priesteri, kas saņem atklāsmes no Tā Kunga. Viņiem sniedz atbalstu Divpadsmit apustuļu padome, kam attiecīgi atbalstu sniedz … Septiņdesmitie. Prezidējošās bīskapības trīs vīri nes atbildību par laicīgajām lietām Prezidija vadībā. Visi šie vīri ir priesterības amatpersonas. Šis dievišķi piešķirtais spēks ir pilnvaras, ar kurām viņi pārvalda. Gluži tāpat tas ir stabu un draudžu prezidijos un bīskapībās. Tāpat tas ir arī kvorumos. Palīgorganizāciju vadītāji īsteno savu darbu priesterības vadībā saskaņā ar pilnvaru nodošanu. Bez priesterības varētu pastāvēt kas līdzīgs baznīcai, taču ne baznīca ar patieso būtību. Šī ir Jēzus Kristus baznīca un tā tiek pārvaldīta ar pilnvarām, kas ir „pēc Dieva Dēla kārtas”. (M&D 107:3.)⁶

Visi var baudīt priesterības svētības.

[Priesterība] … ir Dieva, mūsu Mūžīgā Tēva, ieceres sastāvdaļa, lai svētītu Savu dēlu un meitu dzīves visās paaudzēs.⁷

Svētā priesterība ietver spēku svētīt. Ārona priesterības nesējiem ir pilnvaras pasniegt draudzei Tā Kunga, kurš kā upuri atdeva Savu dzīvību par visiem mums, miesas un asins simbolus. Svētais Vakarēdiens un šo simbolu pieņemšana ir mūsu sabata dienas pielūgsmes galvenā daļa. Tas ietver ar Dievu noslēgto derību atjaunošanu. Tas ietver solījumu, ka Viņa Svētais Gars būs ar mums. Tā ir nekam nepielīdzināma svētība, ko padara iespējamu pilnvaras, kas sniegtas cienīgiem, jauniem vīriešiem, un to var izbaudīt visi. …

Melhisedeka priesterībai ir pilnvaras dot Svēto Garu. Kas tā ir par brīnišķīgu svētību — iegūt Dievības locekļa kalpošanas ietekmi, saņemot šo dāvanu no to rokām, kas rīkojās saskaņā ar dievišķām pilnvarām. Ja mēs turpināsim dzīvot tikumīgi, mēs varēsim izbaudīt Tā Kunga solījuma piepildīšanos, kad Viņš teica: „Svētais Gars būs tavs pastāvīgais pavadonis, un tavs zizlis nemainīgs taisnīguma un patiesības zizlis; un tava valdīšana būs mūžīga valdīšana, un bez piespiedu līdzekļiem tā plūdīs pie tevis mūžīgi mūžos.” (M&D 121:46.)

Priesterība ietver spēku svētīt slimos. Vai to vidū, kas manī klausās, ir kāds, kurš nav pielietojis vai sajutis šo dievišķo spēku? Vai kāds no mums var apšaubīt tā efektivitāti? Mēs varētu stāstīt par brīnumiem, svētiem un brīnišķīgiem, ko esam paši pieredzējuši. …

Šai Melhisedeka priesterībai ir spēks svētīt ar pravietojumu, mierināt, atbalstīt un vadīt. Mūsu vidū ir patriarhi, kas, saskaņā ar viņiem piemītošām pilnvarām, paziņo izcelsmi un pastāsta par svētībām, kas sniedz mums vadību. Šīs svētības var kļūt par enkuru, pie kā stingri turēties, pārdzīvojot dzīves vētras.

Svētai priesterībai augstākajā izpausmē piemīt pilnvaras saistīt uz Zemes tā, ka šī saistīšana ir spēkā esoša arī debesīs. Tā ir unikāla un brīnišķīga. Šīs pilnvaras tiek pielietotas Dieva tempļos. Tās attiecas gan uz dzīvajiem, gan mirušajiem. Tās ir mūžības pati būtība. Priesterība ir dievišķais spēks, ko Visuvarenais deva kā daļu no Savas diženās ieceres — īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi.

Cik gan dārga ir šī Dieva dāvana, kas mums ir dota!⁸

Dieva dēliem, kam ir piešķirtas Viņa dievišķās pilnvaras, ir jābūt uzticīgiem tam labākajam, kas viņos ir.

Ikvienam cienīgam vīrietim, neskatoties uz viņa tautību, etnisko piederību vai jebkādu citu faktoru, ir tiesības saņemt priesterību. Viņa paklausība Dieva baušļiem kļūst par noteicošo faktoru. Tās piešķiršana balstās vienīgi uz cienīgumu Tā Kunga priekšā. …

Šāds ir šīs priesterības brīnums. Bagātība nav noteicošā. Izglītība nav noteicošā. Cilvēku piešķirtās godalgas nav noteicošās. Noteicošais faktors ir atbilstība Tā Kunga priekšā.⁹

Ir pienācis laiks mums visiem, kas esam ordinēti Ārona vai Melhisedeka priesterībā, kā arī ikvienā priesterības amatā, atskatīties uz savu dzīvi, novērtēt savus trūkumus un nožēlot tās uzvedības normas, kas ir pretrunā ar augstām un svētām pilnvarām, ko esam saņēmuši. …

Neviens vīrietis, jauns vai vecs, … kurš ir ordinēts priesterībā, nevar izturēties pret to pavirši. Viņš atrodas partnerattiecībās ar Dievu un uz viņu gulstas smags un svēts pienākums — dzīvot cienīgi, lai varētu runāt un rīkoties Dieva vārdā, būdams Viņa noteikts pārstāvis.¹⁰

Lai gan uz mūsu galvām uzliek rokas un mūs ordinē tie, kam piemīt šīs pilnvaras, ar savu rīcību mēs varam zaudēt tiesības rīkoties ar šīm dievišķajām pilnvarām.

… „Nekāds spēks vai ietekme nevar jeb nedrīkst tikt izmantots ar priesterības iedarbību, kā vien ar pārliecināšanu, pacietību, ar maigumu un lēnprātību, un ar neviltotu mīlestību;

ar laipnību un tīrām zināšanām, kas ļoti paplašinās dvēseli bez liekulības, un bez viltus” (M&D 121:41–42).

Tā, mani brāļi, saskaņā ar šiem kritērijiem priesterībai ir jāizpaužas. Tā nelīdzinās apmetnim, ko mēs uzvelkam un novelkam pēc savas gribas. Kad to pielieto saskaņā ar taisnīgumu, tā līdzinās mūsu ķermeņa audiem, kas ir daļa no mums vienmēr un visos apstākļos.¹¹

Mums ir jābūt uzticīgiem tam labākajam, kas mūsos ir. Mēs esam Dieva dēli, pagodināti ar Viņa dievišķajām pilnvarām. Taču mēs dzīvojam ļaunuma pasaulē. Vienmēr pastāv spēks, kas velk mūs lejā, aicinot darīt to, kas ir pilnīgā pretrunā ar mums sniegto, dievišķo priesterību. …

Jums, vīrieši, es sniedzu izaicinājumu. Mūciet no vulgaritātes straumes, kas var jūs aprīt. Bēdziet no pasaules ļaunuma. Esiet uzticami jūsu personības labākajai daļai. Esiet uzticami tam labākajam, kas jūsos mīt. Esiet uzticīgi un patiesi derībām, kas attiecas uz Dieva priesterību.¹²

Katram priesterības vadītājam, katram šīs Baznīcas skolotājam, kurš ieņem priesterības amatu, ir svēts pienākums — vairot savu priesterības aicinājumu. Ikviens no mums ir atbildīgs par citu cilvēku labklājību, izaugsmi un attīstību. Mēs nedzīvojam tikai sev. Ja mēs gribam vairot savus aicinājumus, mēs nevaram dzīvot tikai sev.¹³

Šķiet, ka daudzi vīrieši domā — tāpēc vien, ka ir ordinēti, priesterība ir viņu uz mūžu, lai pielietotu to pēc savas patikas. Viņiem liekas, ka viņi var pārkāpt kādu derību vai bausli šad un tad un grēkot dažādos veidos, un tai pašā laikā joprojām saglabāt sevī priesterības spēku un to, ka Dievs apstiprinās to, ko viņi runā Viņa svētajā vārdā un Pestītāja vārdā. Tā kļūst par ņirgāšanos, un es ticu, ka, pielietojot priesterību šādā veidā, viņi Dieva vārdu nelietīgi valkā. Viņi zaimo Viņa Mīļotā Dēla vārdu. Viņi apgāna svēto dāvanu, kuru saņēma caur ordinēšanu, un pilnvaras, kuras pazaudēja grēkošanas rezultātā. …

… Es paceļu brīdinājuma balsi pret visiem zēniem un vīriešiem — izvairieties no grēka! Grēkošana ir nesavienojama ar dievišķām pilnvarām. Izvairieties no pornogrāfijas tā, kā jūs izvairītos no mēra. Izvairieties no jebkāda seksuāla rakstura grēka. Izvairieties no negodīguma un maldināšanas. Es jūs lūdzu — kontrolējiet jebkādu lepnī-bas izpausmi vai iedomības ambīciju. Es lūdzu jums ieskatīties sevī ar cerību, ka neieraugāt tur attieksmi, kas pauž valdīšanu pār savu sievu un bērniem vai kaut kāda veida piespiešanu. …

… Mūsu Tēvs Debesīs nav apmierināts ar vīrieti vai zēnu, kurš pieņem ordinēšanu, bet tad iesaistās ļaundarībās. Pieņemot ordinēšanu, viņš noslēdz zvērestu un derību starp sevi un Dievu.¹⁴

Neviens vīrietis, jauns vai vecs, nedzīvo saskaņā ar priesterības standartiem, ja viņš pazemo vai degradē sievietes, ja viņš nespēj izrādīt tik lielu cieņu pret Dieva meitām, kādu viņām izrādītu mūsu Tēvs debesīs.¹⁵

Būsim labi vīri un tēvi. Ikviens vīrietis, kurš ir tirāns paša mājā, nav priesterības cienīgs. Viņš nevar būt piemērots darbarīks Tā Kunga rokās, ja viņš neizrāda cieņu, laipnību un mīlestību dzīvesbiedrei, ko pats ir izvēlējies. Gluži tāpat ir ar jebkuru vīrieti, kurš ir slikts piemērs saviem bērniem, kurš nevar savaldīt savas dusmas vai kurš iesaistās negodīgās vai netikumīgās darbībās, viņam piešķirtais priesterības spēks tiks anulēts.¹⁶

Sieva, kuru izvēlēsities, būs jūsu līdziniece. … Viņa nav jūsu kalps, jūsu īpašums vai kas tamlīdzīgs. Cik traģiska un gluži pretīga ir varmācīga izturēšanās pret sievu. Ikviens vīrietis šajā Baznīcā, kurš izturas pret savu sievu vardarbīgi, kurš pazemo viņu, kurš aizvaino viņu, kurš netaisnīgi valda pār viņu, ir priesterības necienīgs. Par spīti tam, ka viņš ticis ordinēts, debesis attālināsies; Tā Kunga Gars tiks apbēdināts, un āmen tā cilvēka priesterības pilnvarām. Ikviens vīrietis, kurš tā rīkojas, ir tempļa rekomendācijas necienīgs . …

… Ja ir kāds, … kurš ir vainīgs par šādu uzvedību, es piesaucu jūs nožēlot grēkus. Nometieties ceļos un lūdziet Tam Kungam piedošanu. Lūdziet Viņam pēc spēka, lai kontrolētu savu mēli un smago roku. Palūdziet piedošanu savai sievai un bērniem. …

Esmu drošs, ka, stāvot Dieva tiesas priekšā, maz tiks pieminēts tas, cik daudz bagātību mēs dzīves laikā būsim sakrājuši vai kādas godalgas nopelnījuši. Bet tur būs konkrēti jautājumi attiecībā uz mūsu ģimenes attiecībām. Un es esmu pārliecināts, ka tikai tie, kas būs dzīvojuši šo dzīvi ar mīlestību un cieņu, novērtējot savus dzīvesbiedrus un bērnus, dzirdēs no mūsu mūžīgā tiesneša vārdus: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps: … ieej sava kunga priekā” (Mat. 25:21).¹⁷

Priesterības kvorums var būt spēka avots tā locekļiem.

Esmu pārliecināts, ka Tas Kungs saredz priesterības kvorumā ko vairāk par teoloģijas nodarbību svētdienas rītos. Nav šaubu, ka garīguma celšana un liecības stiprināšana, efektīvi mācot evaņģēliju, ir svarīgs priesterības pienākums. Bet tā ir tikai daļa no kvoruma funkcijām. Katram kvorumam ir jābūt kā brālībai, kas darbojas ikviena locekļa vajadzībām, tiklīdz tās ir apzinātas. …

… Priesterības kvorums ir Tā Kunga organizācija, kas paredzēta Baznīcas vīriešiem, gluži tāpat kā Palīdzības biedrība ir Tā Kunga organizācija, kas paredzēta Baznīcas sievietēm. Viens no katras organizācijas pienākumiem, galvenais to pastāvēšanas iemesls, ir palīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešams.

Kad Palīdzības biedrība tika organizēta, par biedrības sievietēm pravietis Džozefs teica: „Viņas nekavēsies sniegt palīdzību svešiniekam; viņas iepildīs eļļu un vīnu bēdu sagrautā, ievainotā sirdī; viņas noslaucīs bāreņa asaras un liks atraitnes sirdij priecāties” (Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010. g.), 449. lpp.). Es ceru, ka to pašu mēs varam teikt par priesterības vīriešiem.

Tā būs brīnišķīga diena, … kad mūsu priesterības kvorumi kļūs par spēka avotu katram vīrietim, kurš tam pieder, kad katrs šāds vīrietis spēs pienācīgi teikt: „Es esmu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas priesterības kvoruma loceklis. Es esmu gatavs palīdzēt brāļiem visās viņu vajadzībās, jo es esmu pārliecināts, ka viņi ir gatavi palīdzēt man manās vajadzībās. Kopā strādājot, mēs garīgi augsim kā Dieva derības dēli. Kopā strādājot, mēs varam dzīvot bez apmulsuma un bez bailēm, stājoties pretī visām dzīves likstām, kādas mūs var piemeklēt, vienalga, vai tās ir saistītas ar ekonomisko, sociālo vai garīgo jomu.”¹⁸

Baznīcas vadītāji un tās locekļi — kā vīrieši, tā sievietes — strādā kopā, „īstenojot savu darbu priesterības vadībā saskaņā ar pilnvaru nodošanu”.

Mājās un Baznīcā vīrieši strādā kopā ar sievietēm, virzot Tā Kunga valstību uz priekšu.

Jā, vīriešiem ir priesterība. Taču mana sieva ir mana dzīvesbiedre. Šajā Baznīcā vīrietis savai sievai neiet ne pa priekšu, ne aiz muguras, bet gan viņai blakus. Viņi šajā dzīvē ir vienlīdzīgi un darbojas diženā darbā.¹⁹

Šīs Baznīcas sievietēs slēpjas liels spēks un iznesība. Būdami daļa no Tā Kunga valstības, strādājot roku rokā ar priesterības [nesējiem], virzot šo darbu uz priekšu, mēs saņemam vadību un norādījumus, izjūtam zināmu neatkarības garu un tomēr lielu gandarījumu.²⁰

Es pateicos savam Mūžīgajam Tēvam par svētās priesterības atjaunošanu, lai „katrs cilvēks varētu runāt Dieva, Tā Kunga, tieši pasaules Glābēja, Vārdā” (M&D 1:20). Esmu redzējis šīs priesterības skaistumu un brīnumus, vadot šo ievērojamo Baznīcu. Esmu izjutis, kā tās spēks izplūst man cauri, svētot un dziedinot slimos. Esmu redzējis, kādu cēlumu tā piešķir pazemīgiem vīriešiem, kas tika aicināti pildīt lielus un nopietnus pienākumus. Esmu redzējis, kā, runājot ar spēku un pilnvarām no augšienes, Dieva balss runāja caur šiem vīriešiem.

Es pateicos Tam Kungam par liecību, ko Viņš man ir devis attiecībā uz evaņģēlija pilnību, tā izpratni, plašumu un dziļumu. Tas ir radīts, lai svētītu visu paaudžu — gan dzīvo, gan mirušo — dēlus un meitas.²¹

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Jautājumi

Pārskatiet prezidenta Hinklija mācības 1. sadaļā par priesterības atjaunošanu. Kas jums ir palīdzējis iegūt liecību par šīm patiesajām mācībām?
Prezidents Hinklijs mācīja: „Svētai priesterībai piemīt pilnvaras pārvaldīt Dieva valstības darbus uz Zemes” (2. sadaļa). Kā šo patieso mācību var attiecināt uz stabiem un bīskapijām, kvorumiem un Palīdzības biedrību? Kā priesterības pilnvaras padara jūsu kalpošanu Dieva valstībā spēcīgāku?
Atkārtojiet 3. sadaļā minētās svētības, ko mēs visi varam saņemt caur priesterību. Kā jūs esat pieredzējuši priesterības spēku un svētības?
Ko mēs varam mācīties no prezidenta Hinklija mācībām par to, kā atšķiras priesterības pilnvaras no priesterības spēka? (Skat. 4. sadaļu.) Ko, jūsuprāt, nozīmē, ka priesterības nesējam ir jābūt „[uzticīgam] tam labākajam, kas [viņā] ir”? Kāpēc priesterības nesēji nedrīkst „[dzīvot] tikai sev”?
Kas jūs iespaido prezidenta Hinklija sniegtajā priesterības kvorumu un Palīdzības biedrības raksturojumā (5. sadaļā)? Kā mēs varam sekot viņa padomam savā bīskapijā vai draudzē?
Kāpēc vīriešiem un sievietēm ir jābūt „vienlīdzīgiem”, strādājot kopā, lai paveiktu Tā Kunga darbu? (Skat. 6. sadaļu.)

Saistītās rakstvietas

Ebrejiem 5:1–4; 1. Nefija 14:12–14; Almas 13:1–9; M&D 84:33–44; 88:133; 112:30–32

Ieteikums skolotājam

„Uzdodiet jautājumus, kas studentiem liek meklēt atbildes Svētajos Rakstos un pēdējo dienu praviešu mācībās” (Teaching, No Greater Call (1999. g.), 62. lpp.).