Jēzus Kristus, dievišķais pasaules Izpircējs

„Glābšana pasaulei nevarētu notikt bez Jēzus Kristus starpniecības.”

No Džozefa Smita dzīves

Neilgi pirms Džozefa Smita dzimšanas viņa vectēvs no tēva puses saņēma atklāsmi, ka viņu ģimenē notiks kas tāds, kas „radīs pasaulē apvērsumu.”¹ Džozefa Smita vēsturē pierakstīts: „Mans vecaistēvs, Azaēls Smits, pirms ilga laika paredzēja, ka viņa ģimenē radīsies pravietis, un mana vecāmāte bija pilnībā pārliecināta, ka tas ir piepildījies manī. Mans vecaistēvs Azaēls nomira Austrumstokholmā, Seintlavrences apgabalā, Ņujorkas štatā, pēc tam, kad bija saņēmis Mormona Grāmatu un to gandrīz izlasījis; un viņš paziņoja, ka es esmu tas pravietis, par kuru jau sen bija zināms, ka tas būs viņa ģimenē.”²

Viens no Džozefa Smita kā Atjaunošanas pravieša vissvarīgākajiem uzdevumiem bija liecināt par Jēzu Kristu. Viņš bija svētīts, saņemot personīgas zināšanas par Jēzus Kristus dievišķumu un izprotot Viņa kā pasaules Pestītāja lomu. Šī zināšanu atklāšana sākās ar Pirmo vīziju, kurā jaunais Džozefs redzēja Debesu Tēvu un Jēzu Kristu un dzirdēja Tēvu paziņojam: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!” (Džozefs Smits — Vēsture 1:17). Šajā svētajā pieredzē Džozefam bija privilēģija saņemt norādījumus no pasaules Glābēja.

Aptuveni pēc divpadsmit gadiem, 1832. gada 16. februārī, pravietis Džona Džonsona mājā, Hiremā, Ohaio štatā, tulkoja Bībeli, un Sidnijs Rigdons bija tā rakstvedis. Pēc tam, kad pravietis bija iztulkojis Jāņa 5:29, kas apraksta labo un ļauno augšāmcelšanos, Džozefam un Sidnijam atklājās vīzija, un viņi redzēja un sarunājās ar Glābēju:

„Ar Gara spēku mūsu acis tika atvērtas un mūsu sapratne tika apgaismota, tā lai redzētu un saprastu Dieva lietas — pat tās lietas, kuras bija kopš sākuma, pirms pasaule bija, kuras bija noteiktas no Tēva, caur Viņa Vienpiedzimušo Dēlu, kurš bija Tēva klēpī no paša sākuma; par kuru mēs sniedzam liecību; un tā liecība, ko mēs sniedzam, ir Jēzus Kristus evaņģēlija pilnība, Viņš ir Dēls, kuru mēs redzējām un ar kuru mēs runājām Debesu vīzijā. …

Un mēs redzējām Dēla godību, pie Tēva labās rokas, un saņēmām no Viņa pilnības; un redzējām svētos eņģeļus un tos, kas ir svētīti Viņa troņa priekšā, pielūdzam Dievu un Jēzu, kuri pielūdz Viņu mūžīgi mūžos.

Un tagad, pēc daudzām liecībām, kas ir dotas par Viņu, šī ir liecība, pēdējā no visām, ko mēs dodam par Viņu, — ka Viņš dzīvo!

Jo mēs redzējām Viņu, patiesi pie Dieva labās rokas; un mēs dzirdējām balsi liecinām, ka Viņš ir Tēva Vienpiedzimušais Dēls, — ka ar Viņu un caur Viņu, un no Viņa pasaules ir un tika radītas, un to iedzīvotāji ir dzimuši par Dieva dēliem un meitām” (M&D 76:12–14, 20–24).

Džozefs Smits redzēja Glābēju vēlreiz 1836. gada 3. aprīlī. Pravietis un Olivers Kauderijs bija aizgājuši aiz rietumu kanceles Kērtlandes Templī. Viņi nometās ceļos svinīgā lūgšanā, pēc kuras viņiem parādījās Glābējs. Pravietis paziņoja:

„Priekškars tika noņemts no mūsu prātiem un mūsu sapratnes acis tika atvērtas. Mēs redzējām To Kungu stāvam uz kanceles margām mūsu priekšā; un zem Viņa kājām bija noklāts pamats no tīra zelta, dzintara krāsā. Viņa acis bija kā uguns liesma; mati uz Viņa galvas bija balti kā tīrs sniegs; Viņa vaigs spīdēja spožāk par sauli; un Viņa balss bija kā lielu bangojošu ūdeņu skaņa, patiesi Jehovas balss, sakot: Es esmu pirmais un pēdējais; Es esmu tas, kurš dzīvo, Es esmu tas, kurš tika nokauts; Es esmu jūsu aizstāvis Tēva priekšā” (M&D 110:1–4).

No šādām pieredzēm pravietis guva tiešas zināšanas un kļuva par Glābēja dievišķuma īpašo liecinieku.

Džozefa Smita mācības

Visās atklāšanās Dieva ļaudis ir paļāvušies uz Kristus Izpirkšanu viņu grēku atlaišanai.

„Glābšana pasaulei nevarētu notikt bez Jēzus Kristus starpniecības.”³

„Dievs … sagatavoja upuri, dāvājot Savu Paša Dēlu, kurš tiktu sūtīts atbilstošā laikā, lai sagatavotu ceļu jeb atvērtu durvis, caur kurām cilvēks varētu ieiet Tā Kunga klātbūtnē, no kurienes tas bija padzīts nepaklausības dēļ. Šīs labās ziņas ir skanējušas cilvēku ausīs laiku pa laikam, dažādos pasaules laika posmos, līdz pat Mesijas atnākšanas laikam.

Ticībā šai Izpirkšanai jeb pestīšanas iecerei Ābels upurēja Dievam upuri, avju pirmdzimušos, un tas tika pieņemts. Kains upurēja no zemes augļiem, un tas netika pieņemts, jo viņš to nedarīja ticībā; vai nu viņam nebija ticības vai arī viņš domāja to izrādīt pretēji Debesu plānam. Lai izpirktu cilvēku, bija nepieciešama Vienpiedzimušā asins izliešana, jo tāda bija pestīšanas iecere, un bez asins izliešanas nebija piedošanas. Un, tā kā upuris bija noteikts kā simbols, caur kuru cilvēkam bija jāsaskata lielais Upuris, ko bija sagatavojis Dievs, ja cilvēks upurēja pretēji tam, tad netika izrādīta nekāda ticība, jo glābšana tādā veidā nevarēja tikt gūta, nevarēja arī darboties Izpirkšanas spēks — tātad Kainam nebija ticības; un viss, kas nav no ticības, ir grēks. Taču Ābels nesa pieņemamu upuri, ar kuru viņš ieguva liecību, ka viņš ir taisns, kā Dievs Pats par viņa dāvanām ir liecinājis [skat. Ebrejiem 11:4].

Protams, ka dzīvnieka asins izliešana nespēj dot labumu nevienam cilvēkam, ja vien tas netiktu darīts kā imitācija vai kā simbols, vai paskaidrojums tam, kas tiks sniegts caur Paša Dieva dāvanu — un, ja vien šo darbību neveic ticībā šī lielā Upura spēkam grēku atlaišanai. …

… Mums nevajadzētu domāt, ka senatnes cilvēki bija tik nezinoš i par Debesu kārtību, kā daudzi uzskata, jo visi, kas jebkad tikuši glābti, ir glābti caur šo diženo glābšanas ieceri; ja tā nebūtu, Dievam būtu bijuši citi darbības plāni (ja mēs tos varam tā saukt), kā vest cilvēkus atpakaļ, lai tie dzīvotu kopā ar Viņu. Un tam mēs nespējam noticēt, tāpēc ka cilvēka būtība nav mainījusies kopš viņa krišanas; un priekšraksts jeb prasība kā upuri pienest asinis bija paredzēts vienīgi līdz brīdim, kad tika dots Kristus un izlietas Viņa asinis — kā teikts iepriekš — lai cilvēks varētu ticībā lūkoties uz to laiku. …

To, ka upurēšana bija domāta vienīgi, lai vērstu cilvēku prātus uz Kristu, mēs secinām no šiem ievērojamiem Jēzus vārdiem jūdiem: “Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to” [Jāņa 8:56]. Tādējādi tas, ka cilvēki senatnē upurēja, netraucēja tiem dzirdēt evaņģēliju, bet motivēja, kā mēs teicām iepriekš, atvērt savas acis un raudzīties uz priekšu — uz Glābēja nākšanas laiku, un priecāties par Viņa pestīšanu. … Mēs secinām, ka jebkad, kad vien Tas Kungs senatnē ir atklājis Sevi cilvēkiem un pavēlējis tiem nest Viņam upuri, tas tika darīts, lai viņi varētu raudzīties uz priekšu ticībā, uz Viņa atnākšanas laiku, un paļauties uz šīs Izpirkšanas spēku viņu grēku atlaišanai. Un to viņi ir darījuši, tūkstošiem cilvēku pirms mums, kuru drānas ir tīras un kuri līdzīgi Ījabam gaidī ja ar tādu pārliecību, kāda bija viņam — ka tie redzēs Viņu pēdējā dienā uz zemes, pat savā miesā [skat. Ījaba 19:25–26].

Mēs varam secināt, ka, kaut arī bija dažādas atklāšanas, tomēr viss, ko Dievs paziņoja Saviem ļaudīm, bija ar nolūku vērst viņu prātus uz Dieva diženo ieceri un mācīt viņus paļauties vienīgi uz Dievu kā uz savas pestīšanas gādnieku saskaņā ar Viņa likumu.”⁴

Pateicoties tam, ka Jēzus Kristus uzcēlās no mirušajiem, augšāmcelsies visa cilvēce.

“Mūsu reliģijas pamatprincipi ir apustuļu un praviešu liecība par Jēzu Kristu — ka Viņš nomira, tika apglabāts un trešajā dienā augšāmcēlās, un uzkāpa Debesīs; un viss pārējais, kas attiecas uz mūsu reliģiju, tam ir tikai pielikumi. Taču saistībā ar šo mēs ticam Svētā Gara dāvanai, ticības spēkam, garīgo dāvanu baudīšanai saskaņā ar Dieva gribu, Israēla nama atjaunošanai un patiesības galējam triumfam.”⁵

“Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti — visi augšāmcelsies no mirušajiem [skat. 1. korintiešiem 15:22]. Dieva Jērs ir īstenojis augšāmcelšanos, lai visi varētu augšāmcelties no mirušajiem.”⁶

“Dievs ir nolicis dienu, kad Viņš tiesās pasauli, un Viņš ir devis cilvēkiem pārliecību par to, ka Viņš ir uzcēlis no mirušajiem Savu Dēlu, Jēzu Kristu. Uz šo faktu balstās visu to cilvēku cerība, kuri tic iedvesmotajiem pierakstiem viņu nākotnes laimei un priekam; jo, „ja Kristus nav uzmodināts,” Pāvils teica korintiešiem, „tad veltī ga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši” [1. korintiešiem 15:17–18]. …

Bez šaubām Pats Kristus ir uzcēlies no mirušajiem; un tāpēc, ka Viņš ir uzcēlies no mirušajiem, Viņš Savā spēkā liks visiem cilvēkiem stāvēt Viņa priekšā: jo, tā kā Viņš ir uzcēlies no mirušajiem, laicīgās nāves saites ir sarautas un kaps neuzvar. Tādēļ, ka kaps neuzvar, tiem, kuri ievēro Jēzus sacīto un kuri paklausa Viņa mācībām, ir ne tikai apsolījums par augšāmcelšanos no mirušajiem, bet arī pārliecība par to, ka tie tiks pieņemti Viņa brīnišķīgajā valstībā; jo Viņš Pats saka: „Jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps” [Jāņa 12:26].”⁷

„Tie, kas ir miruši Jēzū Kristū, var sagaidīt, ka ieies visā prieka pilnībā, kas viņiem bija vai uz ko viņi šeit cerēja. … Esmu priecīgs, ka man ir iespēja pavēstīt jums dažas patiesības, kuras, ja būs labi saprastas, palīdzēs jums, kad sāksies zemestrīces, savilksies mākoņi, zibsnīs zibeņi, un vētras kā pērkona grāvieni būs gatavas gāzties pār jums. Turieties pie šīm patiesībām un lai jūsu ceļi vai locītavas nedreb, lai jūsu sirds nepaliek bailīga; un tad — ko spēs nodarīt zemestrīces, kari un tornado? Neko. Visi jūsu zaudējumi tiks jums atlīdzināti augšāmcelšanās brīdī, ja jūs paliksit uzticīgi. Es esmu to redzējis Visuvarenā dotajā vīzijā. …

Dievs ir atklājis Savu Dēlu no Debesīm, kā arī atklājis mācību par augšāmcelšanos; un mums ir zināšanas, ka tos, kurus mēs šeit apglabājam, Dievs atkal uzcels, ietērptus miesā un dzīvus darītus ar diženā Dieva Garu; un kāda tam nozīme, vai mēs tos apglabājam vai mirstam kopā ar tiem, ja mēs tos nevaram ilgāk paturēt? Ļausim šīm patiesībām iesūkties dziļi mūsu sirdīs, lai mēs jau šeit sāktu baudīt to, kas vēlāk būs pilnībā.”⁸

Pateicoties Kristus veiktajai Izpirkšanai un paklausot evaņģēlija likumiem, mēs varam kļūt par Jēzus Kristus līdzmantiniekiem.

„Es ticu Jēzus Kristus dievišķumam un tam, ka Viņš nomira par visu cilvēku grēkiem, kuri bija krituši Ādama dēļ.”⁹

Ticības Apliecinājumi 1:3: „Mēs ticam, ka caur Kristus veikto Izpirkšanu visa cilvēce var tikt izglābta, ja tā paklausīs evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem.”¹⁰

„Pēc tam, kad Dievs bija radījis Debesis un Zemi, Viņš sestajā dienā nonāca lejā un teica: „Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla.” Pēc kāda tēla? — Pēc Dievu tēla, kuri radīja tos — vīrieti un sievieti — šķīstus, nevainīgus, nevainojamus, kuru raksturs un tēls bija kā Dieviem [skat. 1. Mozus 1:26–27]. Un, kad cilvēks krita, tas nezaudēja savu tēlu, un arī cilvēka raksturs saglabāja līdzību savam Radītājam. Kristus, kurš ir pēc cilvēka tēla, ir arī Sava Tēva būtības attēls [skat. Ebrejiem 1:3]. … Caur Kristus veikto Izpirkšanu un Augšāmcelšanos un paklausību evaņģēlijam mēs atkal būsim līdzīgi Viņa Dēla, Jēzus Kristus, tēlam [skat. Rom 8:29]; tad mēs iegūsim Dieva tēlu, godību un raksturu.”¹¹

“Mūsu garu Tēvs Saviem bērniem [nodrošinājis] upuri, pestīšanas ieceri, Izpirkšanas spēku, glābšanas plānu, kura galvenais mērķis ir atvest cilvēkus atpakaļ Debesu Valdnieka klātbūtnē, kronēt tos ar celestiālo godību un padarīt tos līdz ar Dēlu par mantiniekiem mantojumam, kas ir neuzpērkams, nesamaitāts un kas neizzudīs.¹²

Rakstos teikts, ka tie, kuri paklausīs baušļiem, būs Dieva mantinieki un Jēzus Kristus līdzmantinieki. … “Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka mēs esam Dieva bērni. Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki — Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.” [Rom. 8:16–17.]”¹³

“Tas ir ļoti mierinoši sērojošiem tuviniekiem, kad viņiem būs jāšķiras no vīra, sievas, tēva, mātes, bērna vai kāda cita dārga tuvinieka, — zināt, ka, lai arī to mirstīgais ķermenis tiek ieguldīts zemē un izirst, viņi celsies no jauna, lai mājotu mūžīgās liesmās nemirstīgajā godībā, nevis lai sērotu, ciestu vai atkal mirtu, bet ka viņi būs Dieva mantinieki un Jēzus Kristus līdzmantinieki.”¹⁴

Jēzus Kristus ir pilnīgs, tīrs un svēts, un Viņš ir aicinājis mūs būt tādiem kā Viņš.

“Kurš starp svētajiem šajās pēdējās dienās var sevi uzskatīt par tikpat labu kā mūsu Kungs? Kurš ir tikpat pilnīgs? Kurš ir tikpat tīrs? Kurš ir tikpat svēts, kāds bija Viņš? Vai tādus var atrast? Viņš nekad nenoziedzās vai nepārkāpa kādu bausli jeb Debesu likumu — Viņa mutē nebija viltības, ne arī vaina atrodama Viņa sirdī. … Kur ir tāds cilvēks kā Kristus? Uz Zemes tāds nav atrodams.”¹⁵

“Radība ir pakļauta iznīcībai, taču ne labprātīgi, bet Kristus to ir pakļāvis cerībā [skat. Rom. 8:20]— visi ir pakļauti iznīcībai, kamēr viņi iet līkus ceļus un cauri apkārt esošajām grūtībām. Kur ir kāds cilvēks, kurš ir brīvs no iznīcības? Neviens nekad nav bijis pilnīgs, izņemot Jēzu; un kādēļ Viņš bija pilnīgs? Tādēļ, ka Viņš bija Dieva Dēls un Viņam bija Gara pilnība un lielāks spēks nekā jebkuram cilvēkam.”¹⁶

“Jau bērnībā [Jēzum Kristum] bija visa nepieciešamā gudrība, lai Viņš spētu vadīt un pārvaldīt jūdu valstību, un spētu spriest ar visgudrākajiem un izcilākajiem likuma un dievišķības skolotājiem, un spētu parādīt viņu teorijas un praksi kā muļķības salīdzinājumā ar gudrību, kas piemita Viņam.”¹⁷

“Mēs ceram, ka mūsu Kunga baušļi pastāvīgi tiek apdomāti jūsu sirdīs, mācot jums ne tikai Viņa gribu, lai varētu sludināt Viņa evaņģēliju, bet arī Viņa lēnprātību un pilnīgo dzīvi visu priekšā, pat tajās reizēs, kad pār Viņu no ļaunās un laulības pārkāpēju cilts gāzās smagas vajāšanas un pārestības. Atcerieties, brāļi, ka Viņš ir aicinājis jūs uz svētumu; un vai mums maz vajag teikt, ka mums jābūt līdzīgiem Viņam šķīstībā? Cik gudri, cik svēti, cik šķīsti un cik pilnīgi tad jums jādzīvo Viņa priekšā; un atcerieties arī, ka Viņa acis ir nepārtraukti pār jums.”¹⁸

„Kad mēs domājam par mūsu lielā Skolotāja svētumu un pilnību, kurš, upurējot Sevi, ir atvēris ceļu, pa kuru mēs varam nākt pie Viņa, mūsu sirdis piepildās ar pateicību par Viņa labvēlību. Un, kad mēs domājam par to, ka Viņš mūs ir aicinājis būt pilnīgiem visā, lai mēs varētu būt gatavi sastapt Viņu mierā, kad Viņš nāks Savā godībā ar visiem svētajiem eņģeļiem, mēs jūtam vajadzību drosmīgi mudināt savus brāļus būt pazemīgiem un ar lūgšanu, patiesi staigāt kā gaismas un dienas bērniem, lai viņiem būtu žēlastība pretoties katram kārdinājumam un pārvarēt katru ļaunumu mūsu Kunga, Jēzus Kristus, cienīgajā Vārdā. Jo esiet droši, brāļi, ka tā diena ir patiesi tuvu, kad nama Kungs piecelsies un aizvērs durvis, un neviens, izņemot tos, kuriem būs kāzu drēbes, netiks ielaists, lai ieņemtu vietu pie kāzu mielasta! [Skat. Mateja 22:1–14.]”¹⁹

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Kad gatavojaties mācīt vai studējat šo nodaļu, apsveriet šīs idejas. Papildu palīdzībai skat. vii.–xii. lpp..

Pārlasiet Džozefa Smita vīziju pierakstus par Glābēju (47.–48. lpp.). Kādas ir jūsu domas un sajūtas, kad jūs domājat par šīm pieredzēm?
Senatnē dzīvnieku upurēšana palīdzēja Tā Kunga ļaudīm “atvērt savas acis un raudzīties uz priekšu — uz Glābēja nākšanas laiku, un priecāties par Viņa pestīšanu” (50. lpp.). Kas palīdz jums raudzīties uz Glābēju mūsdienās?
Izlasiet rindkopu, kas sākas 50. lapaspuses apakšējā daļā. Ievērojiet, ka šajā izteikumā “pielikumi” ir kaut kas, kas ir pievienots kaut kam svarīgākam, līdzīgi kā zars ir pievienots koka stumbram. Pēc jūsu domām, kāpēc apustuļu un praviešu liecības par Glābēja veikto Izpirkšanu un Augšāmcelšanos ir “mūsu reliģijas pamatprincipi”? Kāda varētu būt jūsu kalpošana mājās un Baznīcā, ja jūs paturētu prātā, kas viss pārējais ir tikai pielikumi šiem principiem?
Pārlasiet pravieša Džozefa Smita mācības par augšāmcelšanos (50.–52. lpp.). Kādu mierinājumu jūs saņemat no zināšanām, ka “visi jūsu zaudējumi tiks jums atlīdzināti augšāmcelšanās brīdī, ja jūs paliksit uzticīgi”? Kādos veidos zināšanas par augšāmcelšanos var mums palīdzēt “[sākt] baudīt to, kas vēlāk būs pilnībā”?
Pārlasot 52.–53. lpp., padomājiet par to, ko Glābējs ir paveicis, lai mēs ar Viņu varētu būt līdzmantinieki. Padomājiet par veidiem, kā jūs varat izrādīt Viņam pateicību par Viņa veikto Grēku Izpirkšanu.
53.–55. lpp. pravietis Džozefs Smits piemin daudzas Glābēja īpašības. Kad jūs pārdomājat Glābēja dzīvi un misiju, par kādām īpašībām jūs vēl domājat? Padomājiet par to, ko jūs varat darīt, lai kļūtu Viņam līdzīgāki.

Saistītie Svētie Raksti: Jesajas 53:1–12; 2. Nefija 9:5–26; M&D 20:21–29.