6. nodaļa

To cilvēku atbalstīšana, kurus atbalsta Tas Kungs

Mūsu vadītājus ir izvēlējies Tas Kungs, un Viņš sagaida, ka mēs viņus atbalstīsim gan ar vārdiem, gan ar darbiem.

No Džordža Alberta Smita dzīves

Džordžs Alberts Smits tika atbalstīts par Baznīcas prezidentu 1945. gada oktobra vispārējā konferencē. Konferences noslēgumā prezidents Smits pauda pateicību par svēto atbalsta balsojumu: „Es pateicos jums par izrādīto uzticību, mani brāļi un māsas, kas izpaudās cerībā, ka es gūšu sekmes, un solījumā, ko daži no jums esat devuši, ka jūs man palīdzēsiet gūt sekmes, jo es esmu tikai cilvēks, viens no necilākajiem jūsu vidū, taču es esmu aicināts šai kalpošanai — un neatrastos šeit, ja es nezinātu, ka esmu aicināts — ar mūsu Debesu Tēva pilnvarām.”

Tad viņš piebilda: „Man būs nepieciešama katra vīrieša un katras sievietes, un katra bērna palīdzība, nevis manam labumam, bet jūsu labumam, un cilvēku bērnu labumam, lai kur viņi būtu. Tā nav mana atbildība, tā ir mūsu atbildība.”¹

Kā redzams šīs nodaļas mācībās, Džordžs Alberts Smits izprata Augstākā Prezidija nesto smago nastu, pat pirms viņš kļuva par Baznīcas prezidentu. Viņš svētajiem mācīja, ka viņu lojalitāte un uzticība var palīdzēt atvieglot šo nastu, un viņš bija uzskatāms paraugs šā principa ievērošanā, kalpojot Divpadsmit apustuļu kvorumā.

1946. gadā, vadot vispārējās konferences sesiju, prezidents Smits iepazīstināja atbalstāmās Baznīcas amatpersonas, paskaidrojot, ka tā ir kas vairāk nekā pasīva rīcība: „Tagad mūsu darba kārtībā ir lieta, kas ir ierasta šajās konferencēs, tas ir, Baznīcas pilnvaroto iepazīstināšana, lai viņi tiktu atbalstīti balsojumā. Es ceru, ka jūs visi saprotat, ka šī ir svēta privilēģija. … Tā būs ne tikai simboliska rīcība, bet apliecinājums tam, ka ar Tā Kunga palīdzību jūs veiksiet savu darba daļu.”² [Skat. 1. ieteikumu 62. lpp.]

Džordža Alberta Smita mācības

Tie, kuri vada Baznīcu, ir Tā Kunga sagatavoti, izraudzīti un iedvesmoti.

Šo lielo Baznīcu vada cilvēki, kuri ir īpaši sagatavoti, īpaši mācīti, īpaši piemēroti šim augstajam godam, kas piešķirts katram no viņiem, ieņemot savu vietu. Mūsu Debesu Tēvs Savā gudrībā ir ieskāvis šos Israēla vadītājus ar citiem cilvēkiem, kuriem tāpat ir ticība un kuri neklanās Baznīcas prezidenta priekšā viņa personības vai individualitātes dēļ, bet kuri atzīst viņu par mūsu Debesu Tēva gribas paudēju un atbalsta viņu, aizstāv viņu, lūdz par viņu un mīl viņu, lai arī viņi varētu saņemt mūsu Debesu Tēva svētības.

Pasaulē nav nevienas citas organizācijas, kas būtu līdzīga šai. Nav citu cilvēku, kuri tiktu vadīti tā, kā tiek vadīti šie cilvēki. Tas ir patiesi teikts, ka tie, kuri prezidē, ir taisnīgi cilvēki. Caur viņiem mūsu Debesu Tēvs veiks Savu darbu. Caur viņiem jātiek mācītam evaņģēlijam. … Cilvēks, kurš mūs šodien vada, to nedara savu dabisko spēju dēļ. Viņš nevada tāpēc, ka viņš ir kāda ietekmīga cilvēka dēls, bet viņš atrodas savā amatā tāpēc, ka mūsu Debesu Tēvs zina viņa dvēseles patiesumu. Apzinoties apņēmību, kas viņam būs, — nest šo vēstījumu visām zemes tautām, Viņš to ir sagatavojis šim augstajam aicinājumam, kas viņam ir dots. Viņš prezidē kā mūsu Debesu Tēva pārstāvis.³

Es šodien esmu domājis par pazemīgajiem, tomēr izcilajiem vīriem, kuri ir vadījuši šo Baznīcu kopš tās izveidošanas. … Es esmu labi pazinis daudzus Baznīcas prezidentus un ticu, ka viņi visi bija Dieva vīri. Nav iedomājami, ka mūsu Debesu Tēvs izvēlētos citādākus cilvēkus, kas vadītu šo Baznīcu.⁴

Kas notika, kad Džozefs Smits nomira? … Svētie nesasauca konklāvu, neizraudzījās priekšsēdētāju un neizvēlējās jaunu vadītāju. Tas Kungs jau bija izvēlējies vadītāju. Tas bija Divpadsmito kvoruma vecākais loceklis — Brigams Jangs. … Baznīcas locekļi kā vienota organizācija visās sesijās atbalstīja viņu par prezidentu. Kad viņš nomira, viņa padomnieki neteica, ka kāds no viņiem ir prezidents, bet ilgu laiku prezidēja Divpadsmito kvorums, un tad tā vecākais loceklis tika atbalstīts par Baznīcas prezidentu. Pastāvēja nevainojama kārtība. …

Es esmu uzmeklējis dažas no šīm lietām, lai netiktu pieļauta kāda kļūda. Džozefs Smits neizvēlējās pats sevi par Baznīcas prezidentu. To nedarīja arī viņa pēcteči šajā amatā. … Iecelšana amatā nāk no mūsu Debesu Tēva caur Viņa iedvesmu, un vīri saņem visu spēku, kas nāk līdz ar šo iecelšanu.⁵

Cik gan pateicīgiem mums vajadzētu būt, zinot, ka šis darbs nav cilvēka darbs, bet Tā Kunga darbs; ka šī ir Viņa Baznīca, kas nes Jēzus Kristus Vārdu un ko vada Viņš, un Viņš neļaus nevienam cilvēkam vai cilvēku grupai to iznīcināt. Viņš neļaus cilvēkiem, kas vada Viņa Baznīcu, vadīt cilvēkus maldos, taču Viņš atbalstīs tos ar Savu visvareno spēku. Viņš tos paaugstinās labu un izcilu vīriešu un sieviešu acīs. Viņš svētīs viņu kalpošanu, un tā būs panākumiem pilna. Tie, kuri pretojas un meklē kļūdas, negūs prieku savā pretestībā. Tie, kuri kritizē un tiecas iznīcināt Baznīcas vadītāju ietekmi, cietīs savā ļaundarībā.⁶

Mums nepieciešams būt pateicīgiem savās sirdīs, ka mūs vada svēti vīri, kuri ir mūsu Debesu Tēva iedvesmoti, lai ik dienas mūs mācītu.⁷ [Skat. 2. ieteikumu 62. lpp.]

Caur Saviem kalpiem Tas Kungs mums māca ceļu uz laimi un drošību.

Kopš tēva Ādama laikiem līdz tagadnei Tas Kungs ir pamācījis Savus ļaudis caur Saviem kalpiem. Kad ļaudis uzklausīja Viņu, Viņš tos iedvesmoja labākai dzīvei, un no paaudzes paaudzē, kad Viņa bērni to lūdza, Viņš pasaulē sūtīja svētus vīrus, lai sniegtu norādījumus, kas ved uz laimi, un iedvesmoja viņus mācīt brīnišķīgas patiesības, kas bagātina cilvēci un dara to cildenāku.⁸

Es nezinu nevienu svarīgu lietu, kas ir notikusi pasaulē, par ko Tas Kungs caur Saviem praviešiem nebūtu ļaudīm iepriekš devis padomu, lai viņi nepaliktu neziņā par to, kam drīzumā vajadzēja notikt, bet varētu plānot dzīvi sev par labu, ja viņi to vēlētos. …

Par piemēru der Noas gadījums. Tas Kungs viņam pavēlēja uzbūvēt šķirstu, kurā taisnīgie varētu tikt paglābti no gaidāmajiem plūdiem. Noa uzbūvēja šķirstu un simts divdesmit gadu garumā savai paaudzei sludināja grēku nožēlošanu, tādējādi tos pilnībā brīdinot. Tomēr ļaudis bija tik bezdievīgi, ka viņi neuzklausīja brīdinājumu. Būdami brīvi izvēlēties, viņi izvēlējās ļaunumu, nevis taisnīgumu. Lija lietus, un sākās plūdi, un izglābts tika vienīgi Noa un viņa ģimene — astoņi cilvēki. Visi bija pilnībā brīdināti, taču viņi visi noslīka savas nepaklausības dēļ un tāpēc, ka atteicās nožēlot grēkus. [Skat. Mozus gr. 8:13–30.]⁹

Tas Kungs vēlas, lai mēs būtu laimīgi. Tādēļ Viņš mums ir devis Jēzus Kristus evaņģēliju. Tādēļ Viņš mums ir piešķīris priesterību. Viņš vēlas, lai mēs būtu priecīgi. Tādēļ Viņš ir izveidojis šo Baznīcu un noteicis tajā dažādus amatus, un viss tiek veikts kārtībā. … Ja jūs rīkosieties atbilstoši Tā Kunga un to, kurus Tas Kungs atbalsta, vadībai, jūs nenomaldīsieties tumsā, nezaudēsiet gaismu, nepārkāpsiet Dieva likumus un nezaudēsiet savas privilēģijas, ko Viņš tik ļoti vēlas, lai mēs visi baudītu.¹⁰

Man šodien ir tikai viens drošs ceļš, un tas ir — sekot tiem, kurus Tas Kungs ir nozīmējis vadīšanai. Man var būt pašam savas domas un uzskati, es varu pieņemt savus spriedumus par lietām, taču es zinu, ka, ja mani spriedumi ir pretrunā ar to cilvēku mācībām, kurus Tas Kungs mums ir devis, lai norādītu ceļu, tad man ir jāmaina savs virziens. Ja es vēlos glābšanu, es sekošu vadītājiem, kurus mūsu Debesu Tēvs ir mums devis, kamēr vien Viņš atbalsta viņus.¹¹ [Skat. 3. ieteikumu 62. lpp.]

Tie, kuri ir pazemīgi un uzticīgi, atbalsta un aizstāv Tā Kunga kalpus.

Es esmu daudzās valstīs iepazinis tūkstošiem šīs lielās Baznīcas vīriešu un sieviešu, kuri ir vienkārši cilvēki un kuri pazemībā un uzticībā ir pieņēmuši evaņģēliju un kļuvuši par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem. … Viņi ir aizlūguši par saviem vadītājiem un atbalstījuši tos …, un, kamēr es esmu bijis šajā Baznīcā, es neesmu pazinis nevienu cilvēku, kurš būtu ievērojis Tā Kunga baušļus un pacēlis savu balsi pret tiem, kuri ir aicināti vadīt šo Baznīcu. Tas patiešām ir ievērojami. …

Viena no manām lielākajām liecībām par šī darba dievišķumu ir tāda, ka liels cilvēku skaits … kuriem staba konferencē ir iespēja … balsot, vai nu atbalstot vai atsakoties atbalstīt tos, kuri viņus vada (katram pielietojot savu rīcības brīvību), turpina atbalstīt savus vadītājus. Noteikti Tā Kunga Gars skubina uzticīgos, pazemīgos cilvēkus atbalstīt Viņa izraudzītos kalpus.¹²

Kad Mozus vadīja Israēlu no Ēģiptes cauri tuksnesim uz apsolīto zemi, Israēlam pie Refidimas uzbruka Amaleks. Mozus lika Jozuam izraudzīties cīnītājus, lai aizsargātu Israēlu. Mozus, Ārons un Hūrs uzkāpa kalna galā, lai pārredzētu cīņas lauku. Kamēr Mozus turēja virs savas galvas Dieva zizli, Israēls guva virsroku, bet, kad viņš nolaida savas rokas noguruma dēļ, virsroku guva Amaleks. Ārons un Hūrs atnesa akmeni, uz kā sēdēt, un Ārons un Hūrs atbalstīja viņa rokas, lai Dieva svētības varētu plūst uz Israēlu, lai viņu cīnītāji gūtu virsroku un uzvarētu kaujā. Pār Mozu bija Dieva spēks, un palika ar viņu, līdz viņš bija pabeidzis savu darbu. [Skat. 2. Mozus 17:8–13.] Līdz ar sniegto atbalstu viņam, arī pārējie tika svētīti, un tā tas ir bijis ar katru Tā Kunga kalpu, kurš ir vadījis Israēlu. …

… Kamēr vien prezidents vadīs šo Baznīcu, nav svarīgi, cik gadus tas būs, mūsu Debesu Tēvs dos viņam spēku, varu, gudrību, spriestspēju un iedvesmu runāt ar Israēlu tā, kā tas ir nepieciešams. Mums, sekojot viņa vadībai, jābūt kā Āronam un Hūram senatnē; mums jāatbalsta viņa rokas, lai caur viņu Tas Kungs ļautu nonākt Debesu svētībām līdz mums un šiem ļaudīm.¹³

Es zinu, ka šie vīri [augstākie pilnvarotie] ir Tā Kunga kalpi, un es zinu, ka viņi tiecas svētīt cilvēci. Es ceru, ka neviens no jums … nebūs tāds, kas atteiktos viņus atbalstīt, ne tikai ar jūsu ticību un lūgšanām, bet lai jūs pēc vajadzības būtu gatavi un ļoti vēlētos viņus aizstāvēt, ja viņi tiek pārprasti vai viņu attieksme tiek pārprasta, jo nāks laiks, kad viņiem būs nepieciešama jūsu aizstāvība. Pretinieks nav viņus aizmirsis, un viens no pierādījumiem šo vīru aicināšanas dievišķumam ir tāds, ka ļauni cilvēki runā par viņiem ļaunu, un labi vīrieši un labas sievietes runā par viņiem labu.¹⁴ [Skat. 4. ieteikumu 62. lpp.]

Kad mēs kritizējam savus vadītājus vai ignorējam viņu padomu, mēs ļaujam pretiniekam mūs maldināt.

Mūsu vidū ir tādi, … kuru prāti ir aptumšoti cilvēku filozofiju un muļķības dēļ. Ir tādi, kuri noraida tā vīra padomus un ieteikumus, kuru Dievs ir nolicis šīs Baznīcas priekšgalā. …

Cilvēkiem, kuriem nav pietiekami daudz informācijas, pēkšņi rodas kāda spoža ideja, un viņi iesaka, ka „šis ir pareizais veids” vai „šis ir pareizais ceļš”, un, lai arī tas ir pretrunā ar Tā Kunga padomu, daži ir ļāvuši sevi pierunāt to izmēģināt. Tas Kungs ir devis drošu padomu un iecēlis Savas Baznīcas prezidentu izskaidrot šo padomu. Ja mēs ignorējam to, ko viņš — kā Baznīcas prezidents — iesaka, mēs varētu atklāt, ka esam pieļāvuši nopietnu kļūdu.¹⁵

Baznīcas prezidijs … ir mūsu Debesu Tēva pārstāvji, ne tikai šiem ļaudīm, bet arī visiem pasaules iedzīvotājiem. Mēs rīkotos labi, ja mēs paaugstinātu un godātu šos vīrus, kurus Viņš ir nolicis par mūsu vadītājiem. Tie ir vīri ar cilvēciskām vājībām, viņi kļūdīsies, taču, ja mēs būsim žēlsirdīgi pret viņu pieļautajām kļūdām, tāpat kā mēs esam žēlsirdīgi pret savām neveiksmēm un kļūdām, mēs saskatīsim viņu tikumus, tāpat kā mēs saskatām savus.

Es šeit stāvu un lūdzu jums, mani brāļi un māsas, neļaujiet kritikai vai nelaipniem vārdiem nākt pār jūsu lūpām par tiem, kurus Tas Kungs ir aicinājis mūs vadīt. Neuzturieties tādu cilvēku sabiedrībā, kuri viņus noniecina vai nievā viņa paraugu starp cilvēku bērniem. Ja jūs uzturēsities šādā sabiedrībā, es saku jums — jūs nonāksiet pretinieka varā. Jūs tiksiet viņa ietekmēti pēc iespējas tālāk novirzīties no patiesības ceļa, un, ja jūs nenožēlosiet grēkus, jūs varat atklāt, ka kļuvis par vēlu, jo jūs esat pazaudējuši „dārgo pērli”. Jūs būsiet ievesti maldos sava savtīguma un sava akluma dēļ, un jūsu tuvinieki … bēdāsies priekškara otrā pusē jūsu vājības un jūsu neprātības dēļ.¹⁶ [Skat. 5. ieteikumu 62. lpp.]

Pretinieks neguļ. Viņš pieviļ daudzus un vada tos grēkot. … Ir tādi, kuri māca nepareizu mācību, un tādi, kuri cenšas pārliecināt vīriešus un sievietes pārkāpt mūsu Debesu Tēva baušļus. … Ja šīs Baznīcas locekļi, kuri meklē vainu Baznīcas vadītājos un kritizē tos cilvēkus, kuri velta savu dzīvi, lai mūs svētītu un sniegtu mums labumu, tikai apstātos uz pietiekami ilgu brīdi un lūgšanā pajautātu: „Kuram no šiem vadītājiem var droši sekot?” — viņiem nebūtu grūtību atrast pareizo ceļu, un viņi atbalstītu tos, kurus Tas Kungs atbalsta.¹⁷

Kad mēs atbalstām savus vadītājus, mēs apņemamies sekot viņu padomam un paaugstināt savus aicinājumus.

Tam jābūt šīs Baznīcas prezidenta spēka avotam — raudzīties tūkstošiem godīgu vīriešu un sieviešu sejās un redzēt viņus paceļam savas rokas derībā ar mūsu Debesu Tēvu un atbalstām viņu amatā, kurā viņš ir aicināts kā šīs diženās Baznīcas prezidents. Saistības, kuras mēs uzņemamies, kad mēs paceļam savas rokas šādos apstākļos, ir vissvētākās. Tas nenozīmē, ka mēs klusi dosimies pa savu ceļu un vēlēsimies, lai Tā Kunga pravietis vada šo darbu, bet tas nozīmē — ja es izprotu tās saistības, kuras es uzņēmos, kad pacēlu savu roku, — ka mēs atbalstīsim viņu, mēs lūgsim par viņu, mēs aizstāvēsim viņa labo vārdu un mēs centīsimies pildīt viņa norādījumus, atbilstoši tam kā Tas Kungs viņu vadīs, lai mums tos sniegtu, kamēr viņš atrodas šajā amatā.¹⁸

Kad es domāju par nastām, ko nes šīs Baznīcas prezidents un viņa padomnieki, un aptveru to atbildību, kas gulstas uz viņu pleciem, es no visas sirds vēlos palīdzēt viņiem, lai es nebūtu traucēklis, bet lai tajā pozīcijā, kur es esmu aicināts, līdz ar jums, mani brāļi un manas māsas, mēs katrs varētu ieņemt savu vietu un nest savu nastas daļu, un paaugstināt savu aicinājumu, pagodinot un slavinot Dievu.¹⁹ [Skat. 4. ieteikumu 62. lpp.]

Lai Dievs dod, ka mēs, kuri esam tik bagātīgi svētīti, varētu atbalstīt Tā Kunga kalpa rokas, kurš mūs vada; ka mēs varētu viņam palīdzēt ne tikai ar savu ticību un lūgšanām, bet ar mīlošu laipnību, kad tāda iespēja rodas; ka mēs varētu soļot zem karoga, ko viņš turēs augstu gaisā, kamēr Dievs turpinās viņu atbalstīt kā Baznīcas prezidentu, kā Tā Kunga pravieti šajās pēdējās dienās.²⁰

Atbalstīsim šos vīrus, kurus Dievs ir iecēlis, lai mūs vadītu. Svētīsim viņus ne tikai ar saviem vārdiem, bet katrā iespējamā veidā, palīdzot nest šo nastu, kas tik smagi gultas uz viņu pleciem. … Lūdziet par viņiem un svētiet viņus, un palīdziet viņiem.²¹

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Izlasiet sadaļas „No Džordža Alberta Smita dzīves” pēdējo rindkopu (53.–55. lpp.). Kas ir „jūsu darba daļa”? Studējot šo nodaļu, apsveriet, kā jūs ar vārdiem un darbiem varat parādīt, ka jūs atbalstāt Baznīcas vadītājus.
Pārlasiet mācību pirmo sadaļu (55.–56. lpp.), sevišķi otro un ceturto rindkopu. Kā atšķiras vadītāju izraudzīšana pasaules un Tā Kunga izpratnē? Kāda jums ir bijusi pieredze, kas ir stiprinājusi jūsu ticību tam, ka mūsu vadītāji ir Tā Kunga izraudzīti?
Studējiet sadaļu, kas sākas 56. lpp. un izlasiet Mācības un Derību 21:4–7. Kādu konkrētu padomu Tas Kungs ir devis caur pašreizējo Baznīcas prezidentu? Caur jūsu staba vai apgabala prezidentu? Caur jūsu bīskapu vai draudzes prezidentu? Kā jūs esat tikuši svētīti, kad rīkojāties saskaņā ar šo padomu?
Pārlasiet sadaļu, kas sākas 57. lpp., un izlasiet pēdējo rindkopu 60. lpp. un pirmo pilno rindkopu 61. lpp. Ko tas jums nozīmē — atbalstīt Baznīcas vadītājus? Kā Baznīcas vadītāju atbalstīšana stiprina mūsu ģimenes un mājas?
Izlasiet pirmo pilno rindkopu 60. lpp. Kādēļ ir bīstami kritizēt Baznīcas vadītājus? Kāds būtu piemērotākais atbildes sniegšanas veids, ja kāds cilvēks norāda uz kļūdu, ko pieļāvis kāds no jūsu vietējiem vadītājiem?

Saistītie Svētie Raksti: Amosa 3:7; Efeziešiem 4:11–14; Ebrejiem 5:4; Mācība un Derības 84:109–110; 107:22; 112:20

Mācīšanas padoms: Viens veids, kā sekmēt uzcītīgu mācīšanos, ir uzmanīgi klausīties, kad kāds cilvēks uzdod jautājumu vai izsaka piezīmi. „Klausīšanās ir mīlestības izpausme. Tā nereti prasa upurēšanos. Kad mēs patiesi ieklausāmies citos, mēs bieži vien atsakāmies no tā, ko mēs vēlējāmies teikt, lai citi varētu izteikties” (Teaching, No Greater Call, 66).

„Es esmu tikai cilvēks, viens no necilākajiem jūsu vidū, taču es esmu aicināts šai kalpošanai … ar mūsu Debesu Tēva pilnvarām.”

„Mums … jābūt kā Āronam un Hūram senatnē; mums jāatbalsta [pravieša] rokas.”

Mēs atbalstām savus vadītājus, kad mēs „[nesam] savu nastas daļu, un [paaugstinām] savu aicinājumu, pagodinot un slavinot Dievu”.