Pirmās vīzijas apraksti

Pārskats

Džozefs Smits pierakstīja, ka Dievs Tēvs un Jēzus Kristus viņam parādījās birzī, netālu no viņa vecāku mājām Ņujorkas štata rietumos, kad viņš bija aptuveni 14 gadus vecs. Norūpējies par saviem grēkiem un nezinādams, pa kuru garīgo ceļu iet, Džozefs apmeklēja sanāksmes, lasīja Svētos Rakstus un lūdza, meklēdams pēc vadības. Kā atbildi viņš saņēma dievišķu izpausmi. Džozefs dalījās Pirmajā vīzijā un vairākkārt to dokumentēja; viņš rakstīja vai norīkoja pierakstītājus, lai veiktu četrus dažādus vīzijas pierakstus.

Divus Pirmās vīzijas aprakstus Džozefs Smits izdeva savas dzīves laikā. Pirmais no aprakstiem, ko mūsdienās pazīstam kā Džozefs Smits — Vēsture, tika kanonizēts Dārgajā Pērlē un tādējādi kļuva par labāk zināmo aprakstu. Par diviem nepublicētajiem aprakstiem no Džozefa Smita agrīnās autobiogrāfijas un pēdējās viņa dienasgrāmatas tika piemirsts, līdz vēsturnieki, kas strādāja Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas labā, tos atklāja no jauna un 1960–tajos gados publicēja. Kopš tā laika šie dokumenti tika atkārtoti apspriesti Baznīcas žurnālos vai iespiesti Baznīcai piederošos vai ar Baznīcu saistītos preses izdevumos, kā arī pārrunāti pēdējo dienu svēto reliģijas pētnieku vidū dažādos pasākumos.¹ Papildus paša pravieša pierakstiem, pastāv arī pieci Džozefa Smita vīzijas apraksti, ko dokumentēja viņa laikabiedri.²

Kaut arī šie dažādie Pirmās vīzijas apraksti vēstī vienotu stāstu, tajos gluži dabiski tiek pieminēti vai uzsvērti atšķirīgi fakti. Vēsturnieki apzinās, ka gadu gaitā, vairākkārt stāstot par savu pieredzi dažādos apstākļos un atšķirīgai auditorijai, indivīds katrā no saviem stāstiem uzsvērs atšķirīgus pieredzes aspektus un ietvers unikālus faktus. Pirmās vīzijas aprakstos tik tiešām pastāv zināmas atšķirības, līdzīgi kā vairākos Svēto Rakstu aprakstos par Pāvila vīziju uz Damaskas ceļa un apustuļu pieredzi Apskaidrošanas kalnā.³ Tomēr par spīti atšķirībām, pašos pamatos visi Pirmās vīzijas apraksti ir savstarpēji saskanīgi. Daži cilvēki ir kļūdaini iebilduši, ka jebkādas variācijas stāsta atstāstos apliecina, ka tas ir izdomājums. Taču šie bagātīgie, vēsturiskie pieraksti, gluži pretēji, dod mums iespēju uzzināt par šo ievērojamo notikumu vairāk nekā tad, ja tas nebūtu tik labi dokumentēts.

Pirmās vīzijas apraksti

Katram Džozefa Smita un viņa laikabiedru Pirmās vīzijas aprakstam ir sava vēsture un konteksts, kas ietekmēja to, kā šis notikums tika atsaukts atmiņā, pastāstīts un pierakstīts. Šie apraksti tiek apspriesti tālāk.

1832. gada apraksts. Senākais zināmais Pirmās vīzijas apraksts, vienīgais apraksts, ko Džozefs Smits pierakstīja ar savu roku, ir atrodams īsā, nepublicētā autobiogrāfijā, ko Džozefs Smita uzrakstīja 1832. gada otrajā pusē. Šajā aprakstā Džozefs Smits stāstīja, ka apzinās savus grēkus, un raksturoja savu sarūgtinājumu par to, ka nevar atrast tādu baznīcu, par kādu viņš lasīja Jaunajā Derībā un kas varētu aizvest viņu līdz pestīšanai. Viņš uzsvēra Jēzus Kristus Izpirkšanu un personīgo pestīšanu, ko tā sniedz. Viņš rakstīja, ka viņam parādījās „Tas Kungs” un piedeva viņa grēkus. Šīs vīzijas rezultātā Džozefs pieredzēja prieku un mīlestību, taču, kā viņš norādīja, neviens neticēja viņa stāstījumam.1832. gada vīzijas aprakstu lasiet šeit.

1835. gada apraksts. 1835. gada rudenī Džozefs Smits atstāstīja Pirmo vīziju Robertam Metjū, kurš viesojās Kērtlandē, Ohaio. Atstāstījums, ko Džozefa dienasgrāmatā pierakstīja viņa rakstvedis Vorens Parišs, uzsver pravieša centienus atklāt, kura baznīca ir pareizā, pretestību, ko viņš sajuta lūgšanas laikā, un vienas dievišķās būtnes parādīšanos, pēc kuras drīz vien parādījās otra dievišķā būtne. Šajā pierakstā ir arī minēta eņģeļu parādīšanās vīzijā.1835. gada vīzijas aprakstu lasiet šeit.

1838. gada apraksts. 1838. gada apraksts ir mūsdienās pēdējo dienu svētajiem vislabāk zināmais Pirmās vīzijas stāstījums. Pirmo reizi publicēts 1842. gadā Baznīcas žurnālā Times and Seasons Navū, Ilinoisas štatā. Šis apraksts bija daļa no garāka vēstures pieraksta, ko Džozefs Smits nodiktēja spēcīgas pretestības laikā. Kamēr 1832. gada pieraksts uzsver personiskāku Džozefa Smita stāstu par to, kā jauns vīrietis meklē piedošanu, tikmēr 1833. gada stāstījums vērsts uz vīziju kā „Baznīcas celšanos un izaugsmi”. Līdzīgi kā 1835. gada pierakstā, arī šeit svarīgākais jautājums ir par to, kura no baznīcām ir pareizā.1838. gada vīzijas aprakstu lasiet šeit.

1842. gada apraksts. Uzrakstīts kā atbilde uz preses izdevuma Chicago Democrat redaktora Džona Ventvorta lūgumu sniegt informāciju par pēdējo dienu svētajiem, šis pieraksts tika iespiests 1842. gada izdevumā Times and Seasons. (Plašāk pazīstama kā „Vēstule Ventvortam”; tā ir arī avots Ticības apliecinājumiem.)⁴ Šis pieraksts, paredzēts cilvēkiem, kuri nebija pazīstami ar mormoņu ticību, bija vienkāršs un kodolīgs. Tāpat kā iepriekšējos pierakstos, Džozefs Smits pieminēja apjukumu, kuru viņš pieredzēja, un divu personu parādīšanos, kas bija atbilde uz viņa lūgšanu. Nākamajā gadā ar nelielām izmaiņām Džozefs Smits nosūtīja šo pierakstu vēsturniekam Israēlam Danielam Rapam, kurš to publicēja kā nodaļu savā grāmatā He Pasa Ekklesia [Visa baznīca]: An Original History of the Religious Denominations at Present Existing in the United States (Mūsdienās Amerikas Savienotajās Valstīs eksistējošo reliģisko konfesiju oriģinālvēsture).⁵ 1842. gada vīzijas aprakstu lasiet šeit.

Citu cilvēku apraksti. Izņemot šos Džozefa Smita aprakstus, vēl pieci laikabiedri, kuri dzirdēja Džozefu Smitu atstāstām savu vīziju, veica savus pierakstus.Šos vīzijas aprakstus lasiet šeit.

Argumenti attiecībā uz Džozefa Smita Pirmās vīzijas aprakstiem

Pirmās vīzijas aprakstu skaits un dažādība lika dažiem kritiķiem apšaubīt, vai Džozefa Smita raksturojumi sakrīt ar viņa piedzīvoto pieredzi. Viņa ticamība tiek apšaubīta, visbiežāk izvirzot tieši šos divus argumentus: pirmkārt, tiek apšaubīta Džozefa Smita atmiņa attiecībā uz notikumiem; otrkārt, tiek apšaubīts, vai viņš laika gaitā nav izpušķojis stāstījuma detaļas.

Atmiņa. Vienā no argumentiem attiecībā uz Džozefa Smita Pirmās vīzijas pierakstiem apgalvots, ka vēsturiskie pierādījumi neatbalsta Džozefa Smita reliģiskās atmodas aprakstu Palmīrā, Ņujorkas štatā, un tās apkārtnē 1820. gadā. Daži apgalvo, ka šis aspekts iedragājot Džozefa apgalvojumu, ka tolaik pastāvēja neparasts reliģiskais dedzīgums, un tādējādi arī apšaubot pašas vīzijas parādīšanos.

Taču pastāv dokumentāli pierādījumi, kas atbalsta Džozefa Smita apgalvojumus attiecībā uz šo dedzīgumu. Apgabals, kurā viņš dzīvoja, kļuva ievērojams ar savu reliģisko dedzīgumu un neapšaubāmi kļuva par vienu no šī reliģiskā dedzīguma centrālajām vietām. Vēsturnieki šo reģionu dēvē par „pārdegušo apgabalu”, tāpēc ka 19. gs. sākumā sludinātāji tur aktīvi rīkoja brīvdabas sanāksmes, veicinot reliģisko atmodu un meklējot jaunpievērstos.⁶ Piemēram, 1818. gada jūnijā Palmīrā tika noturēta metodistu brīvdabas sanāksme, un nākamajā vasarā metodisti atkal sapulcējās Viennā (tagadējā Felpsā) 15 jūdžu (24 km) attālumā no Smitu ģimenes saimniecības. Ceļojošo metodistu sludinātāju dienasgrāmatās ir dokumentēts liels reliģiskais satraukums Džozefa dzīvesvietas ģeogrāfiskajā apgabalā 1819. un 1820. gadā. Tajās ir rakstīts, ka mācītājs Džordžs Leins, atmodas metodistu mācītājs, abos gados apmeklēja šo apgabalu, runājot „par Dieva metodi, kā veicināt reliģisko reformāciju”.⁷ Šis vēsturiskais pierādījums saskan ar Džozefa aprakstu. Viņš teica, ka neparasts satraukums reliģijas dēļ viņa apgabalā aizsākās ar metodistiem. Patiesi, Džozefs apgalvoja, ka pats „pievērsās metodistu sektai”.⁸

Stāstījuma izpušķojums. Otrais arguments attiecībā uz Džozefa Smita Pirmās vīzijas aprakstiem visbiežāk tiek izvirzīts saistībā ar to, ka viņš laika gaitā ir izpušķojis savu stāstījumu. Šis arguments koncentrējas uz diviem aspektiem: debesu būtņu skaitu un identitāti, kuras, saskaņā ar paša vārdiem, redzēja Džozefs Smits. Džozefa Pirmās vīzijas apraksti laika gaitā iegūst detalizētāku debesu būtņu raksturojumu. 1832. gada aprakstā ir minēts: „Tas Kungs atvēra virs manis debesis, un es ieraudzīju To Kungu.” 1838. gada aprakstā ir rakstīts: „Es ieraudzīju divas personas”, viena persona iepazīstināja ar otru, norādot — „Mans mīļais Dēls.” Tādējādi kritiķi ir apgalvojuši, ka Džozefs Smits sākumā paziņoja, ka redzēja vienu būtni — „To Kungu”, bet beigās apgalvoja, ka redzēja abus — Tēvu un Dēlu.⁹

Pastāv arī citi saskanīgāki veidi, kā uzlūkot šos pierādījumus. Ir jāatzīst, ka pamatos pastāv stāstījumu savstarpējā saskanība starp visiem aprakstiem: trijos no četriem aprakstiem ir skaidri pateikts, ka Džozefam Smitam Pirmajā vīzijā parādījās divas būtnes. Izņēmums ir Džozefa Smita 1832. gada apraksts, kuru lasot, var uzskatīt, ka tiek runāts par vienu vai divām būtnēm. Pieņemot, ka tiek runāts par vienu debesu būtni, tad tā, visdrīzāk, ir tā būtne, kura piedeva viņam grēkus. Saskaņā ar jaunākajiem aprakstiem, pirmā dievišķā būtne teica Džozefam Smitam, lai viņš uzklausa otro būtni, Jēzu Kristu, kurš tad sniedza galveno vēstījumu, kas ietvēra arī piedošanu.¹⁰ Tādējādi 1832. gada apraksts vairāk koncentrējas uz Jēzu Kristu, piedošanas sniedzēju.

Vēl viens veids, kā lasīt 1832. gada aprakstu, ir tāds, ka Džozefs Smits, atsaucoties uz abām būtnēm, tās abas nosauca par „To Kungu”. Izpušķošanas arguments pamatojas uz pieņēmumu, ka 1832. gada aprakstā raksturota tikai vienas dievišķās būtnes parādīšanās. Taču 1832. gada aprakstā nav teikts, ka parādījās tikai viena būtne. Ņemiet vērā, ka, atsaucoties uz „To Kungu”, pravietis to min divos dažādos laikos: no sākuma „Tas Kungs” atvēra debesis, tad Džozefs Smits ieraudzīja „To Kungu”. Lasot šo aprakstu šādā veidā, tas saskan ar Džozefa Smita 1835. gada aprakstu, kurā ir minēts, ka no sākuma parādījās viena būtne, kurai pēc tam sekoja otra. Līdz ar to, lasot 1932. gada aprakstu, var loģiski secināt, ka Džozefs Smits redzēja vienu būtni, kura tad atklāja otru būtni, un pravietis uz tām abām atsaucās ar apzīmējumu „Tas Kungs”: „Tas Kungs atvēra virs manis debesis, un es ieraudzīju To Kungu.”¹¹

Tādējādi Džozefa aizvien detalizētākie apraksti var tikt lasīti kā pārliecinoši pierādījumi pieaugošai izpratnei, ko viņš laika gaitā uzkrāja, balstoties uz pieredzi. Turklāt 1832. gada apraksta atšķirība no jaunākajiem aprakstiem, iespējams, sakņojas atšķirībā starp uzrakstīto un izrunāto vārdu. 1832. gada aprakstā Džozefs Smits pirmo reizi centās pierakstīt savu vēsturi. Tajā pašā gadā viņš kādam draugam rakstīja, cik ļoti jutās ierobežots, izmantojot „papīru, pildspalvu un tinti, un viņa greizo, lauzīto, izkaisīto un nepilnīgo valodu”. Pierakstīto vārdu viņš nosauca par „mazo, šauro cietuma celli”.¹² Ir viegli saprotams un pat sagaidāms tas, kāpēc jaunākie apraksti ir valodā daudz bagātāki, kad mēs apzināmies to, ka tie, visdrīzāk, tika diktēti pierakstītājam, kas Džozefam Smitam bija viegls un ērts komunikācijas veids, ļaujot vārdiem plūst daudz brīvāk.

Nobeigums

Džozefs Smits atkārtoti liecināja, ka viņš piedzīvoja ievērojamu vīziju, kurā redzēja Dievu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu. Pirmās vīzijas patiesumu vai argumentus pret to nevar pierādīt tikai ar vēstures pētniecību. Lai uzzinātu patiesību par Džozefa Smita liecību, katram īstenam patiesības meklētājam ir jāstudē šis pieraksts un tad jāīsteno pietiekama ticība Kristum, lai sirsnīgā, pazemīgā lūgšanā vaicātu Dievam, vai šis pieraksts ir patiess. Ja tas, kurš meklē, vaicās ar patiesu nolūku — lai rīkotos saskaņā ar atbildi, ko atklās Svētais Gars, — patiesība par Džozefa Smita vīziju tiks pasludināta. Šādi katrs var zināt, ka Džozefs Smits runāja godīgi, kad viņš pasludināja: „Jo es biju redzējis vīziju; es to zināju, un es zināju, ka Dievs to zina, un es to nevarēju noliegt.”¹³

Baznīca izsaka atzinību pētniekiem par ieguldījumu vēsturiskā konteksta sniegšanā, kas ir atspoguļots šajā rakstā; viņu darbs ir izmantots ar atļauju.

Sākotnēji publicēts 2013. gada novembrī.