2. nodaļa: Mūsu Debesu ģimene
    Footnotes

    2. nodaļa

    Mūsu Debesu ģimene

    Mēs esam mūsu Debesu Tēva bērni

    • Ko Raksti un pēdējo dienu pravieši māca mums par mūsu radniecību ar Dievu?

    Dievs ir ne tikai mūsu valdnieks un radītājs; Viņš ir arī mūsu Debesu Tēvs. Visi vīrieši un sievietes ir Dieva dēli un meitas vārda tiešajā nozīmē: „Pirms savas ierašanās uz Zemes mirstīgajā [fiziskajā] ķermenī cilvēks kā gars bija radīts un dzimis no Debesu vecākiem un uzaudzināts līdz briedumam Tēva mūžīgajos mājokļos” (Teachings of Presidents of the Church: Joseph F. Smith [1998], 335).

    Ikviens cilvēks, kurš jebkad ir dzimis uz Zemes, Debesīs ir bijis mūsu gara brālis vai māsa. Tādēļ, ka mēs esam Dieva gara bērni, mēs esam mantojuši spēju attīstīt sevī Viņu dievišķās īpašības. Pateicoties Jēzus Kristus Izpirkšanai, mēs varam kļūt līdzīgi mūsu Debesu Tēvam un saņemt prieka pilnību.

    • Kādā veidā zināšanas, ka jūs esat Dieva bērns, ietekmē jūsu domas, vārdus un rīcību?

    Dzīvojot Debesīs, mēs attīstījām savu personību un talantus

    • Padomājiet par talantiem un dāvanām, ar ko jūs esat svētīti.

    Svētie Raksti māca, ka pravieši, kad viņi vēl bija gari Debesīs, sagatavoja sevi, lai kļūtu par vadītājiem uz Zemes (skat. Almas 13:1–3). Pirms vēl viņi bija iemiesojušies mirstīgajos ķermeņos, Dievs izvēlējās viņus par vadītājiem uz Zemes. Jēzus, Ādams un Ābrahāms bija daži no šiem vadītājiem. (Skat. Ābrahāma 3:22–23.) Džozefs Smits mācīja, ka katrs, kam ir aicinājums kalpot pasaules iedzīvotājiem, ir bijis tam iepriekš ordinēts (skat. Teachings of Presidents of the Church: Joseph Smith [2007], 511). Tomēr uz Zemes ikviens var brīvi izvēlēties, vai nu pieņemt vai noraidīt šo aicinājumu kalpot.

    Debesīs mēs visi nebijām vienādi. Mēs, piemēram, zinām, ka mēs esam Debesu vecāku dēli un meitas — vīrieši un sievietes (skat. „Ģimene: Vēstījums pasaulei,” Ensign, 1995. g. nov., 102). Mums tika doti dažādi talanti un spējas, un mēs tikām aicināti uz Zemes veikt dažādus darbus. Mēs varam uzzināt vairāk par savām “mūžīgajām iespējām”, kad saņemam savu patriarhālo svētību (skat. Tomass S. Monsons, Conference Report, 1986. g. okt., 82; vai Ensign, 1986. g. nov., 66).

    Kaut arī priekškars apslēpj mūsu atmiņas par pirmsmirstīgo dzīvi, taču mūsu Tēvs Debesīs zina, kas mēs bijām un ko darījām, pirms ienācām šajā pasaulē. Viņš izvēlējās laiku un vietu, kur katram no mums piedzimt, lai mēs varētu apgūt tieši tās mācības, kas mums katram personīgi ir nepieciešamas, un vislabākajā veidā izmantot savus talantus un individualitāti.

    • Kādā veidā jūs ir svētījuši citu cilvēku talanti? Kādā veidā jūsu talanti un dāvanas svētī citus cilvēkus?

    Mūsu Debesu Tēvs izklāstīja plānu, kā mēs varam kļūt līdzīgi Viņam

    • Kādā veidā dzīve uz Zemes dod iespēju mums sagatavoties kļūt līdzīgiem mūsu Debesu Tēvam?

    Mūsu Debesu Tēvs zināja, ka mēs nevarēsim attīstīties tālāk par noteiktu stadiju, ja uz kādu laiku Viņu neatstāsim. Viņš gribēja, lai mēs attīstītu dievišķās īpašības, kādas piemīt Viņam. Lai to izdarītu, mums nācās pamest savas pirmsmirstīgās dzīves mājas, lai pārbaudītu savas spējas un uzkrātu pieredzi. Mūsu gariem vajadzēja tikt ietērptiem fiziskos ķermeņos. Kad mirsim, mums būs jāatstāj savus fiziskos ķermeņus un no jauna jāapvienojas ar tiem pie augšāmcelšanās. Tad mēs iegūsim nemirstīgu ķermeni, kāds ir mūsu Debesu Tēvam. Ja mēs izturēsim savus pārbaudījumus, mēs saņemsim prieka pilnību, kādu saņēma mūsu Debesu Tēvs. (Skat. M&D 93:30–34.)

    Mūsu Debesu Tēvs sasauca Lielo apspriedi, lai izklāstītu Savu ieceri mūsu pilnveidošanai (skat. Teachings of Presidents of the Church: Joseph Smith, 209, 511). Mēs uzzinājām, ja mēs sekosim Viņa iecerei, mēs kļūsim līdzīgi Viņam. Mēs augšāmcelsimies; mums piederēs visa vara debesīs un uz Zemes; mēs kļūsim par debesu vecākiem, un mums būs gara bērni, gluži kā Viņam (skat. M&D 132:19–20).

    Mēs uzzinājām, ka Viņš ir sagatavojis mums Zemi, kur mēs pārbaudīsim sevi (skat. Ābrahāma 3:24–26). Priekškars aizklās mūsu atmiņu, un mēs aizmirsīsim savas Debesu mājas. Tas ir nepieciešams, lai, izvēloties starp labo un ļauno, mūs neietekmētu atmiņas par dzīvi pie Debesu Tēva. Tad mēs varēsim Viņam paklausīt tādēļ, ka mums ir ticība Viņam, nevis tādēļ, ka labi pazīstam vai atceramies Viņu. Kad mēs atkal uz Zemes dzirdēsim patiesību, Viņš mums palīdzēs to atpazīt (skat. Jāņa 18:37).

    Lielajā apspriedē mēs uzzinājām arī savas attīstības mērķi — iemantot prieka pilnību. Tomēr mēs arī uzzinājām, ka daži no mums tiks pievilti, izvēlēsies citus ceļus un nomaldīsies. Mēs uzzinājām, ka mums visiem dzīvē būs pārbaudījumi: slimības, vilšanās, sāpes, bēdas un nāve. Taču mēs sapratām, ka pārbaudījumi, kas mums tiks uzlikti, nāks mums par labu, lai mēs caur tiem gūtu pieredzi (skat. M&D 122:7). Ja mēs šos pārbaudījumus pieņemsim, tie drīzāk mūs šķīstīs, nevis uzveiks. Tie mums iemācīs būt izturīgiem, pacietīgiem un žēlsirdīgiem (skat. Teachings of Presidents of the Church: Spencer W. Kimball [2006], 15–16).

    Šajā sapulcē mēs arī uzzinājām, ka savu vājību dēļ mēs visi grēkosim, izņemot mazus bērnus (skat. M&D 29:46–47). Mēs uzzinājām, ka mums ir nodrošināts Glābējs, lai mēs varētu pārvarēt savus grēkus un pārvarēt nāvi ar augšāmcelšanos. Mēs uzzinājām, ka, ja mēs Viņam ticēsim, paklausot Viņa vārdam un sekojot Viņa piemēram, mēs tiksim paaugstināti un kļūsim līdzīgi mūsu Debesu Tēvam. Mēs saņemsim prieka pilnību.

    • Nosauciet dažas no Debesu Tēva īpašībām. Kādā veidā glābšanas iecere palīdz mums attīstīt šīs īpašības?

    Papildu Svētie Raksti