11. nodaļa: Kristus dzīve
    Footnotes

    11. nodaļa

    Kristus dzīve

    Kristus dzīve tika pareģota jau ilgi pirms Viņa dzimšanas

    Katrs cilvēks, kurš ierodas pasaulē, ir atkarīgs no Jēzus Kristus Debesīs dotā solījuma būt par mūsu Pestītāju. Bez Viņa glābšanas iecere nebūtu īstenojusies. Tādēļ, ka Viņa misija ir tik nepieciešama, visi pravieši no Ādama līdz Kristum liecināja, ka Viņš nāks (skat. Ap. d. 10:43). Visi pravieši pēc Kristus ir liecinājuši par Viņa atnākšanu. Katram no mums ir jāstudē Glābēja dzīve un uzticīgi jāseko Viņam visu mūžu.

    Ādams uzzināja, ka Glābēja vārds būs Jēzus Kristus (skat. Mozus gr. 6:51–52). Ēnohs redzēja, ka Jēzus mirs pie krusta un augšāmcelsies (skat. Mozus gr. 7:55–56). Noa un Mozus arī liecināja par Viņu (skat. Mozus gr. 1:11; 8:23–24). Apmēram 800 gadus pirms Glābēja dzimšanas Viņa dzīvi pareģoja Jesaja. Kad Jesaja redzēja, kādas bēdas un ciešanas Glābējam nāksies izciest, lai samaksātu par mūsu grēkiem, viņš iesaucās:

    “Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no Viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās. …

    … Taču Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, …

    Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ, un mūsu grēku dēļ satriekts. …

    Kad Viņš tika sodīts un spīdzināts, Viņš padevās un neatdarīja savu muti, kā jērs, ko ved nokaušanai” (Jesajas 53:3–5, 7).

    Nefijs arī redzēja vīziju par Glābēja dzimšanu un misiju. Viņš redzēja skaistu jaunavu un eņģeli, kas teica: „Lūk, jaunava, kuru tu redzi, ir Dieva Dēla māte miesā” (1. Nefija 11:18). Tad Nefijs redzēja jaunavu turam savās rokās bērnu. Eņģelis paziņoja: „Skati Dieva Jēru, jā, patiesi, Mūžīgā Tēva Dēlu!” (1. Nefija 11:21).

    Apmēram 124 gadus pirms Jēzus dzimšanas ķēniņš Benjamīns, nefijiešu pravietis, arī pareģoja Glābēja dzīvi:

    „Jo, lūk, laiks nāk un tas nav tālu, kad Visvarenais Kungs, kas valda, kas bija un ir no visas mūžības uz visu mūžību, ar spēku nonāks no debesīm starp cilvēku bērniem un mitīs pīšļu mājoklī, un ies starp cilvēkiem, darot varenus brīnumus, tādus kā slimo dziedināšanu, mirušo augšāmcelšanu, liekot klibam staigāt, aklam redzēt un kurlam dzirdēt, un dziedinādams visa veida slimības.

    Un Viņš izdzīs velnus jeb ļaunos garus, kas dzīvo cilvēku bērnu sirdīs.

    Un lūk, Viņš cietīs kārdinājumus un ķermeņa sāpes, izsalkumu, slāpes un nogurumu, pat vairāk nekā cilvēks var izciest, ja vien tas nav līdz nāvei; jo lūk, asinis nāks no katras poras, tik lielas būs Viņa ciešanas par Viņa ļaužu ļaundarībām un negantībām.

    Un Viņš tiks saukts Jēzus Kristus, Dieva Dēls, debesu un zemes Tēvs, visa Radītājs no iesākuma; un Viņa māte tiks saukta Marija” (Mosijas 3:5–8).

    • Kādi ir daži no pravietojumiem par Jēzu Kristu?

    Viņš bija Tēva Vienpiedzimušais Dēls

    • Ko Jēzus Kristus mantoja no Sava Tēva? Ko Viņš mantoja no Savas mātes?

    Par Glābēja dzimšanu un dzīvi varam lasīt Jaunajā Derībā, Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijos. No viņu ziņojumiem mēs uzzinām, ka Jēzus piedzima kādai jaunavai, vārdā Marija. Viņa bija saderināta ar Jāzepu, kad viņai parādījās Tā Kunga eņģelis. Eņģelis Marijai teica, ka viņai ir lemts kļūt par Dieva Dēla māti. Viņa tam jautāja, kā tas iespējams (skat. Lūkas 1:34). Viņš teica: „Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls” (Lūkas 1:35). Tādā veidā Dievs Tēvs tiešā nozīmē kļuva par Jēzus Kristus Tēvu.

    Jēzus ir vienīgais cilvēks uz Zemes, kas dzimis no mirstīgas mātes un nemirstīga Tēva. Šī iemesla dēļ Viņu sauc par Vienpiedzimušo Dēlu. No Sava Tēva Viņš mantoja Dievišķās īpašības. No mātes Viņš mantoja mirstību, un tika pakļauts badam, slāpēm, nogurumam, sāpēm un nāvei. Neviens nevarētu atņemt Glābējam dzīvību, ja tāda nebūtu bijusi Viņa griba. Viņam bija vara atdot savu ķermeni nāvei un atkal celt to augšā pēc nāves. (Skat. Jāņa 10:17–18.)

    Viņa dzīve bija nevainojama

    • Ko mums nozīmē Glābēja dzīve?

    No pašas jaunības Jēzus darīja visu, ko no Viņa prasīja mūsu Debesu Tēvs. Marijas un Jāzepa audzināts, Jēzus auga kā vairums citu bērnu. Viņš mīlēja un pakļāvās patiesībai. Lūka mums stāsta: „Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu” (Lūkas 2:40; skat. arī M&D 93:12–14).

    Divpadsmit gadu vecumā Jēzus bija pieaudzis izpratnē, ka Viņš ir sūtīts izpildīt Sava Tēva gribu. Kopā ar Saviem vecākiem Viņš devās uz Jeruzālemi. Atceļā uz mājām, vecāki atklāja, ka Jēzus nav viņu pulkā. Tie atgriezās Jeruzālemē Viņu meklēt. “Un notika, pēc trim dienām tie atrada Viņu templī, sēžam starp mācītājiem, un tie Viņā klausījās un uzdeva Viņam jautājumus” (Džozefa Smita tulkojums, Lūkas 2:46). “Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm” (Lūkas 2:47).

    Atraduši Viņu, Jāzeps un Marija juta atvieglojumu, taču viņi „pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: „Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” Jēzus viņai atbildēja, sakot: Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava [Debesu] Tēva lietās?” (Lūkas 2:48–49).

    Lai piepildītu Savu misiju, Jēzum bija jāpilda Sava Debesu Tēva griba. „Es neko nedaru no Sevis,” Viņš paziņoja, „bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis. … kas Viņam labpatīk, to Es daru vienumēr” (Jāņa 8:28–29).

    Trīsdesmit gadu vecumā Jēzus devās pie Jāņa Kristītāja, lai tiktu kristīts Jordānas upē. Jānis vilcinājās un negribēja Jēzu kristīt, jo viņš zināja, ka Jēzus ir spēcīgāks par viņu. Jēzus lūdza Jāni kristīt Viņu, lai „piepildītu visu taisnību”. Jānis kristīja Glābēju, pilnīgi iegremdējot Viņu ūdenī. Kad Jēzus bija nokristīts, Viņa Tēvs runāja no debesīm, sacīdams: „Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” Svētais Gars nolaidās no debesīm baloža izskatā. (Skat. Mateja 3:13–17.)

    Drīz pēc Savas kristīšanas Jēzus 40 dienas un 40 naktis gavēja, lai būtu ar Dievu. Pēc tam pie Viņa atnāca Sātans Viņu kārdināt. Jēzus stingri pretojās visiem Sātana kārdinājumiem un tad pavēlēja Sātanam aiziet. (Skat. Mateja 4:1–11; skat. arī Džozefa Smita tulkojums, Mateja 4:1, 56, 89, 11.) Jēzus Kristus palika bez grēka, tāds būdams vienīgais, kas jebkad dzīvojis uz Zemes (skat. Ebrejiem 4:15; 1. Pētera 2:21–22).

    • Kuri pieraksti par Glābēja dzīvi jums ir īpaši nozīmīgi?

    Viņš mācīja mūs, kā citam citu mīlēt un kalpot.

    • Kādā veidā Glābējs mācīja mūs, kā citam citu mīlēt un kalpot?

    Pēc tam, kad Jēzus bija gavējis un Sātans bija Viņu kārdinājis, Jēzus uzsāka Savu kalpošanu cilvēkiem. Viņš ieradās uz Zemes ne tikai, lai nomirtu par mums, bet arī lai mācītu mūs, kā jādzīvo. Viņš mācīja, ka ir divi svarīgi baušļi: pirmais, mīlēt Dievu no visas sirds, prāta un spēka; un otrs, mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu (skat. Mateja 22:36–39). Viņa dzīve ir piemērs tam, kā šie divi baušļi jāievēro. Ja mēs Dievu mīlam, mēs uz Viņu paļaujamies un klausām Viņu, kā darīja Jēzus. Ja mēs mīlam citus, mēs palīdzam apmierināt viņu fiziskās un garīgās vajadzības.

    Jēzus nodzīvoja Savu dzīvi, kalpojot citiem. Viņš dziedināja viņu kaites. Viņš lika aklajiem redzēt, kurlajiem dzirdēt un klibajiem staigāt. Reiz, kad Viņš dziedināja slimos, kļuva jau vēls, un cilvēki bija izsalkuši. Tā vietā, lai sūtītu tos projām, Viņš svētīja piecus klaipus maizes un divas zivis un brīnumainā kārtā spēja pabarot piectūkstoš cilvēkus. (Skat. Mateja 14:14–21.) Viņš mācīja, ka, ieraugot cilvēkus, izsalkušus, nosalušus, bez apģērba vai vientulībā, mums tiem jāpalīdz, cik vien ir mūsu spēkos. Palīdzot citiem, mēs kalpojam Tam Kungam. (Skat. Mateja 25:35–46.)

    Jēzus mīlēja cilvēkus no visas sirds. Bieži Viņa sirds bija tik pilna līdzjūtības, ka Viņš raudāja. Viņš mīlēja mazus bērnus, vecus cilvēkus un pazemīgos, vienkāršos cilvēkus, kas ticēja Viņam. Viņš mīlēja tos, kas bija grēkojuši, un ar dziļu līdzjūtību Viņš mācīja tiem nožēlot grēkus un kristīties. Viņš mācīja: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” (Jāņa 14:6).

    Jēzus mīlēja pat tos, kas grēkoja pret Viņu un savus grēkus nenožēloja. Savas dzīves beigās, piesists pie krusta, Viņš lūdza Tēvu par karavīriem, kas Viņu bija situši krustā: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara” (Lūkas 23:34). Viņš mācīja: „Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis” (Jāņa 15:12).

    • Kādos veidos mēs varam parādīt Tam Kungam, ka mīlam Viņu?

    Viņš izveidoja vienīgo patieso Baznīcu

    • Kādēļ Glābējs izveidoja Savu Baznīcu un ordinēja apustuļus?

    Jēzus gribēja, lai Viņa evaņģēlijs tiktu mācīts visā pasaulē, tāpēc Viņš izraudzīja Divpadsmit apustuļus, lai tie par Viņu liecinātu. Viņi kļuva par pirmajiem Viņa Baznīcas vadītājiem. Tie saņēma pilnvaras rīkoties Viņa vārdā un darīt darbus, kādus viņi bija redzējuši Jēzu darām. Arī tie, kas saņēma pilnvaras no viņiem, varēja mācīt, kristīt un veikt citus priekšrakstus Viņa Vārdā. Pēc Jēzus nāves viņi turpināja darīt Viņa darbu, līdz cilvēki kļuva tik ļauni, ka nogalināja apustuļus.

    Viņš izpirka mūsu grēkus un izglāba mūs no nāves

    • Studējot šo sadaļu, atvēliet laiku, lai pārdomātu Izpirkšanas notikumus.

    Kad tuvojās noslēgums Viņa kalpošanai uz Zemes, Jēzus gatavojās nest pēdējo upuri par visiem cilvēces grēkiem. Viņš tika notiesāts uz nāvi par to, ka bija liecinājis cilvēkiem, ka Viņš ir Dieva Dēls.

    Naktī pirms Viņa sišanas krustā Jēzus aizgāja uz Ģetzemanes dārzu. Tur Viņu nomāca dziļas skumjas, un, lūdzot Dievu, Viņš raudāja. Pēdējo dienu apustulim Orsonam F. Vitnejam bija atļauts redzēt Glābēja ciešanas vīzijā. Ieraudzījis Glābēju raudam, viņš teica: „Šis skats mani tā aizkustināja, ka es arī raudāju patiesā līdzjūtībā. Mana sirds bija pilna līdzjūtības; es mīlēju Viņu ar visu dvēseli un vairāk par visu vēlējos atrasties Viņam līdzās” (“The Divinity of Jesus Christ,” Improvement Era, 1926. g. janv., 224–25; skat. arī Ensign, 2003. g. dec., 10). „Nedaudz pagājis, [Jēzus] krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi” (Mateja 26:39).

    Kādā mūsdienu atklāsmē Glābējs apraksta, cik lielas bija Viņa ciešanas, sacīdams, ka tās lika Viņam „trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā” (M&D 19:18). Viņš cieta “miesā,” uzņemoties uz Sevis mūsu sāpes, slimības, vājības un grēkus (skat. Almas 7:10–13). Neviens mirstīgais nespēj aptvert, cik smaga bija Viņa nasta. Neviens cits nebūtu varējis izturēt tādas fiziskas un garīgas mokas. “Viņš pazemojās visam … lai Viņš varētu būt visā un caur visu patiesības gaisma” (M&D 88:6).

    Taču Viņa ciešanas vēl nebija beigušās. Nākamajā dienā Jēzu sita, pazemoja un spļāva Viņam virsū. Viņam pašam lika nest Savu krustu; tad Viņu pacēla un pienagloja pie tā. Viņš tika spīdzināts vienā no visnežēlīgākajiem veidiem, kādu cilvēki jebkad ir izgudrojuši. Ciešanās uz krusta Viņš agonijā iesaucās: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Marka 15:34). Jēzus visrūgtākajā stundā Tēvs bija atkāpies no Viņa, lai Jēzus pabeigtu izciest sodu par visas cilvēces grēkiem, lai Jēzus gūtu pilnīgu uzvaru pār grēka un nāves spēkiem (skat. James E. Talmage, Jesus the Christ, 3. izd. [1916], 660–61).

    Kad Glābējs saprata, ka Tēvs Viņa upuri ir pieņēmis, Viņš skaļā balsī iesaucās: „Viss piepildīts” (Jāņa 19:30). “Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās” (Lūkas 23:46). Viņš nokāra galvu un labprātīgi atdeva Savu garu Dievam. Glābējs bija miris. Zemi satricināja spēcīga zemestrīce.

    Daži draugi aiznesa Glābēja ķermeni uz kapa vietu, kur tas gulēja līdz trešajai dienai. Šajā laikā Viņa gars devās pie citiem gariem, lai organizētu misionāru darbu to garu starpā, kuriem bija jāsaņem Viņa evaņģēlijs (skat. 1. Pētera 3:18–20; M&D 138). Trešajā dienā, kas bija svētdiena, Viņš atkal atgriezās Savā ķermenī. Viņš bija pirmais, kas uzveica nāvi. Bija piepildījies pravietojums, ka „Viņam vajag uzcelties no miroņiem” (Jāņa 20:9).

    Drīz pēc Savas augšāmcelšanās Glābējs parādījās nefijiešiem un izveidoja Savu Baznīcu Amerikas kontinentā. Viņš mācīja cilvēkus un svētīja tos. Šo aizkustinošo stāstu var izlasīt 3. Nef. no 11. līdz 28. nodaļai.

    Viņa upuris parādīja Viņa mīlestību pret Tēvu un pret mums

    Jēzus mācīja: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem. Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu” (Jāņa 15:13–14). Labprātīgi un pazemīgi Viņš izcieta bēdas Ģetzemanē un mocības pie krusta, lai mēs varētu saņemt visas glābšanas ieceres svētības. Lai saņemtu šīs svētības, mums ir jānāk pie Viņa, jānožēlo savi grēki un jāmīl Viņš no visas sirds. Viņš teica:

    “Lūk, Es devu jums Savu evaņģēliju, un tas ir evaņģēlijs, kas Man jums jādod — ka Es nācu pasaulē, lai darītu Sava Tēva gribu, tāpēc ka Mans Tēvs Mani sūtīja.

    Un Mans Tēvs sūtīja Mani, lai Es varētu tikt pacelts pie krusta; un, pēc tam, kad Es biju ticis pacelts pie krusta, lai Es varētu saistīt visus cilvēkus pie Sevis, … lai tiktu tiesāti par saviem darbiem …

    jo tos darbus, ko jūs redzējāt Mani darām, jums arī būs darīt …

    Tādēļ, kādiem vīriem jums jābūt? Patiesi, Es saku jums, tādiem kā Es” (3. Nefijs 27:13–15, 21, 27; slīpraksts pievienots).

    • Kādas ir jūsu sajūtas, pārdomājot Glābēja ciešanas par jums?

    Papildu Rakstu vietas un citi avoti