Jaunieši
Mūžīgi saistīts ar savu ģimeni
Autore dzīvo Jūtā, ASV.
Kad es trīs gadu vecumā tiku adoptēta, mana bioloģiskā māte mani atļāva adoptēt ar nosacījumu, ka maniem audžuvecākiem ir jāpiekrīt, ka Baznīcas priekšraksti man tiks veikti tikai tad, kad es sasniegšu 12 gadu vecumu. Viņa domāja, ka man ir jābūt pietiekami vecai, lai es pati izdarītu izvēli. Bet man bija ļoti grūti to sagaidīt.
Jā, bija grūti skatīties, kā mani draugi tiek kristīti, sasniedzot astoņu gadu vecumu, bet jo grūtāk bija apzināties, ka es nevaru tikt saistīta templī ar saviem audžuvecākiem un pieciem vecākajiem brāļiem un māsām, līdz man būs 12 gadi. Es baidījos, ka ar mani notiks kaut kas slikts un man nebūs iespēja tikt saistītai ar viņiem.
Kad pienāca mana divpadsmitā dzimšanas diena, mēs sākām plānot manas kristības un saistīšanos ar ģimeni. Mani vecāki man ļāva izvēlieties, kurā templī mēs tiksim saistīti. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka Sandjego templis Kalifornijā ir visskaistākais. Tā nu mana ģimene piekrita doties uz Kaliforniju, lai mēs tur tiktu saistīti.
Es nevarēju sagaidīt, kad ar saviem vecākiem, brāļiem un māsām kļūsim par mūžīgo ģimeni. Saistīšanās laikā es sajutu Svēto Garu tik spēcīgi, ka to ir grūti aprakstīt. Tagad, kad es beidzot esmu saistīta ar savu ģimeni, manas raizes ir nomainījis mierinājums un miers, zinot, ka esam mūžīgi vienoti kopā.