Skaistie rīti

Elders Brūss D. Porters

no Septiņdesmitajiem

Mums nevajag baidīties par nākotni, nedz arī apšaubīt mūsu cerības un līksmības iemeslu, jo Dievs ir ar mums.

Ceturtdienas vakarā Jeruzālemē Jēzus un Viņa mācekļi sapulcējās augšistabā, lai svinētu Pashā. Vīri, kas Viņam pievienojās, nezināja, ka kādreiz šī vakarēšana tiks saukta par Pēdējām vakariņām. Būtu viņi to zinājuši un to, ko tas nozīmēs, viņi būtu raudājuši.

Viņu Skolotājs savukārt ļoti labi saprata, ka Ģetzemanes un Golgātas smagais pārbaudījums drīz sāksies. Visdrūmākās pasaules vēstures stundas nenovēršami tuvojās; tomēr Jēzus viņiem teica: „Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa 16:33).

Šodien mēs dzīvojam nekārtību un nedrošības laikmetā — laikā, ko Tas Kungs pareģoja Ēnoham kā „ļaundarības un atriebības dienas” (Mozus 7:60). Nākotnē ir sagaidāmi posta un grūtību laiki, tomēr mums ir iemesls arī priekam un līksmībai, jo mēs dzīvojam pēdējās dienās, kad Tas Kungs ir atjaunojis Savu Baznīcu un valstību uz Zemes, lai to sagatavotu Sava Dēla atgriešanās brīdim.

Prezidents Boids K. Pekers reiz runāja par saviem mazbērniem un ārkārtīgi satraukto pasauli, kurā viņi dzīvoja. Viņš teica: „Viņi savas dzīves laikā pieredzēs daudz notikumu. Daži no tiem pārbaudīs viņu drosmi un stiprinās viņu ticību. Bet, ja viņi ar lūgšanām meklēs palīdzību un vadību, viņiem tiks dots spēks, lai pārvarētu pārbaudījumus.”

Un tālāk viņš piebilda: „Tās morālās vērtības, uz ko civilizācijai ir jābalstās, milzīgā ātrumā grimst. Tomēr es nebaidos par nākotni” („Do Not Fear”, Ensign vai Liahona, 2004. g. maijs, 77, 78).

Brāļi un māsas, mums nevajag baidīties par nākotni, nedz arī apšaubīt mūsu cerības un līksmības iemeslu, jo Dievs ir ar mums. Pirmais pierakstītais padoms, ko Jēzus deva Saviem jaunaicinātajiem mācekļiem Galilejā, bija: „Nebīsties!” (Lūkas 5:10). Savas kalpošanas laikā Viņš vairākkārtēji atkārtoja šo padomu. Saviem svētajiem mūsdienās Jēzus ir teicis: „Tādēļ turiet drošu prātu un nebīstieties, jo Es, Tas Kungs, esmu ar jums un stāvēšu jums klāt” (M&D 68:6).

Tas Kungs stāvēs ar Savu Baznīcu un tautu un sargās tos līdz Savai atnākšanai. Miers būs Ciānā un tās stabos, jo Viņš ir teicis: „Un lai sapulcināšana uz Ciānas zemes un tās stabos varētu būt par glābiņu un patvērumu no vētras un no niknuma, kad tas tiks izliets bez mēra pār visu zemi” (M&D 115:6).

Baznīca ir stiprs drošības balsts tās locekļiem. Lai gan situācija pasaulē dažreiz var kļūt ļoti satraucoša, uzticīgie pēdējo dienu svētie atradīs svētnīcu Ciānas stabos. Tas Kungs ir noteicis, ka akmens, kas atraisījies no kalna, bez kādas cilvēku rokas palīdzības, velsies, līdz tas būs piepildījis visu zemi (skat. Daniēla 2:31–45; M&D 65:2). Un nekāds cilvēku spēks nespēs to apturēt, tāpēc ka šī darba autors ir Dievs, un Jēzus Kristus ir pamata stūrakmens.

Pravietis Nefijs vīzijā redzēja, ka pēdējās dienās Dieva Jēra spēks nolaidīsies „uz Tā Kunga derības ļaudīm” un viņi bija „bruņoti ar taisnību un ar Dieva spēku lielā slavā” (1. Nefija 14:14).

Ikviens no mums un mūsu ģimenēm var būt bruņoti ar Dieva spēku kā aizsargu, ja vien paliksim uzticīgi Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai un ļausim Svētajam Garam būt mūsu vadītājam. Pārbaudījumi var nākt, un mēs varam nesaprast visu, kas notiek ar mums vai ap mums. Taču, ja mēs pazemīgi, klusi uzticēsimies Tam Kungam, Viņš mums dos spēku un vadību ikvienā dzīves izaicinājumā. Kad mūsu vienīgā vēlēšanās ir iepriecināt Viņu, mēs tiksim svētīti ar dziļu iekšējo mieru.

Atjaunošanas agrīnajās dienās Baznīcas locekļi saskārās ar nopietniem pārbaudījumiem. Prezidents Brigams Jangs teica par to laiku: „Kad apkārt bija pūļi, nāvei un iznīcībai draudot uz katra soļa, es atceros, ka es biju tikpat priecīgs un pacilāts savā garā, kāds es esmu tagad. Nākotne var šķist neskaidra un ļoti tumša, taču es nekad neesmu redzējis šajā evaņģēlijā to, kas man neliecinātu, ka rezultāts būs labvēlīgs patiesības lietai” (Teachings of Presidents of the Church: Brigham Young [1997], 357).

Mans pārinieks misijā, Pols, vienmēr turēja drošu prātu. Būdams jauns tēvs, viņš saslima ar izkliedēto sklerozi. Tomēr, neskatoties uz postu, ko atnesa slimība, viņš turpināja kalpot citiem ar prieku un labu humoru. Viņš reiz iebrauca manā birojā, sēžot savā pirmajā ratiņkrēslā, un paziņoja: „Dzīve sākas ar motorizētu ratiņkrēslu!” Es vienmēr atcerēšos viņu, kad dažus gadus pirms savas nāves viņš, braucot ratiņkrēslā, augstu turēja olimpisko lāpu, simtiem cilvēku uzgavilējot. Līdzīgi mūžīgajai liesmai, Pola ticība nekad nekļuva blāva dzīves vētrās.

Kad es studēju Brigama Janga universitātē, es dzīvoju mājā kopā ar vairākiem jauniem vīriešiem. Mans istabas biedrs Brūss bija visoptimistiskākais cilvēks, ko jebkad esmu saticis. Mēs nekad no viņa nedzirdējām nevienu sliktu vārdu ne par kādu cilvēku, nedz arī lietu, un bija neiespējami nejusties uzmundrinātam viņa klātbūtnē. Viņa labais garastāvoklis izrietēja no viņa ticības Glābējam un evaņģēlijam.

Kādā aukstā ziemas rītā kāds cits mans draugs, Toms, gāja cauri universitātes pilsētiņai. Bija tikai 7.00 no rīta, un pilsētiņa bija tukša un tumša. Spēcīgi sniga un pūta ass vējš. „Kāds nejauks laiks”, nodomāja Toms. Viņš gāja tālāk un tumsā un sniegā izdzirdēja kādu dziedam.

Protams, ka cauri sniegputenim nāca mūsu vienmēr optimistiskais draugs Brūss. Ar paceltām rokām pret debesīm viņš dziedāja dziesmu no Brodveja mūzikla Oklahoma: „Ak, cik brīnišķīgs rīts! Ak, cik brīnišķīga diena! Man ir brīnišķīga sajūta, ka šodien viss būs lieliski” (Ričards Rodžerss un Oskars Hammeršteins II, „Oh, What a Beautiful Morning” [1943]).

Kopš tā laika, tā priecīgā balss tumšā vētrā ir kļuvusi man par ticības un cerības simbolu. Pat pieaugošā ļaunuma pasaulē mēs, pēdējo dienu svētie, varam dziedāt no prieka, zinot, ka debesu spēki ir ar Dieva Baznīcu un tautu. Mēs varam priecāties zināšanās, ka mums priekšā ir brīnišķīgs rīts — Tūkstošgades rīts, kad Dieva Dēls atnāks no Austrumiem un atkal valdīs uz Zemes.

Es domāju arī par diviem citiem skaistiem rītiem pasaules vēsturē. Kādā skaistā, saulainā 1820. gada rītā Palmīrā, Ņujorkas štatā, jauns cilvēks, vārdā Džozefs Smits, iegāja birzī un nometās ceļos lūgšanā. Šīs lūgšanas atbilde — Tēva un Dēla parādīšanās — aizsāka evaņģēlija pilnības laikmetu un Jēzus Kristus Baznīcas atjaunošanu uz Zemes.

Un vēl viens skaists rīts uzausa gandrīz pirms 2000 gadiem ārpus Jeruzālemes pilsētas mūriem. Saule tajā Lieldienu rītā bez šaubām spīdēja īpaši spoži. Neliela sieviešu grupiņa bija ieradusies pie dārza kapenēm, cerībā iesvaidīt sava krustā sistā Kunga ķermeni. Viņas sagaidīja divi eņģeļi un teica: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies” (Lūkas 24:5–6).

Es liecinu par Jēzus Kristus uzvaru pār grēku un nāvi. Es liecinu par mūsu Mūžīgā Tēva žēlsirdīgo ieceri un Viņa mūžīgo mīlestību. Kaut katru rītu mostoties mēs varētu ticībā skatīties debesīs un teikt: „Ak, cik brīnišķīgs rīts!” Par to es lūdzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.