Mācoties ar mūsu sirdīm

Elders Valters F. Gonzaless

no Septiņdesmito prezidija

Attēls

Viens veids, kā nākt pie Kristus, ir censties apgūt pamatpatiesības savā sirdī.

„Nāciet pie Manis, lai jūs varētu sajust un redzēt.”¹ Tā bija pavēle, kuru Glābējs izteica senās Amerikas agrīnajiem iedzīvotājiem. Viņi sajuta ar savām rokām un redzēja savām acīm, ka Jēzus ir Kristus. Šī pavēle ir tikpat svarīga arī mūsdienās, kā tā bija viņiem viņu laikā. Nākot pie Kristus, mēs varam sajust un „droši zināt”² — nevis ar mūsu rokām vai acīm — bet ar visu mūsu sirdi un prātu, ka Jēzus ir Kristus.

Viens veids, kā nākt pie Kristus, ir censties apgūt pamatpatiesības savā sirdī. Tā darot, iedvesmas, kas nāk no Dieva, sniegs mums zināšanas, kuras nevar iegūt nevienā citā veidā. Apustulis Pēteris droši zināja, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Glābējs paskaidroja, ka Pētera zināšanas nav no „miesas un asinīm, … bet no Tēva, kas ir debesīs”.³

Pravietis Abinadijs paskaidroja šo Dieva sniegto sajūtu nozīmi, ko mēs sajūtam savā sirdī. Viņš mācīja, ka mēs nevaram pilnībā izprast Svētos Rakstus, ja mēs necenšamies saprast savās sirdīs.⁴

Šī patiesība bija brīnišķīgi izteikta bērnu grāmatā Mazais princis, kuru sarakstījis Antuans de Sent-Ekziperī. Šajā stāstā mazais princis sadraudzējās ar lapsu. Pirms došanās prom lapsa padalījās ar mazo princi kādā noslēpumā. Viņa teica: „Lūk, mans noslēpums … Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.”⁵

Astoņdesmit astoņus gadus vecais brālis Tomass Koelho ir labs tāda cilvēka piemērs, kurš redz būtisko ar savu sirdi. Viņš bija uzticīgs mūsu augstās padomes loceklis Paisandu, Urugvajā. Pirms pievienošanās Baznīcai viņš ar savu motociklu bija iekļuvis negadījumā. Kamēr viņš, nespēdams piecelties, gulēja uz zemes, divi mūsu misionāri palīdzēja viņam piecelties un nokļūt mājās. Viņš teica, ka sajuta ko īpašu, kad misionāri viņam palīdzēja. Vēlāk, kad misionāri viņu mācīja, viņš atkal izjuta spēcīgas sajūtas. Šīs sajūtas atstāja uz viņu tādu iespaidu, ka viņš izlasīja Mormona Grāmatu no sākuma līdz beigām tikai dažās dienās. Viņš tika kristīts un no tās dienas nenogurstoši kalpoja. Es atceros, kā viņš braukāja ar savu motociklu pa ielām, pat aukstās un lietainās ziemās, lai aizvestu citus uz Baznīcu, lai viņi varētu sajust, redzēt un pilnīgi droši zināt — tāpat kā viņš.

Šodien, apņemti ar lielu daudzumu informācijas, mēs varētu domāt, ka miljoniem mājaslapu pētīšana sniegs mums visu, ko mums vajag zināt. Internetā mēs varam atrast gan labu, gan sliktu informāciju, bet ar informāciju vien nepietiek. Dievs mums ir devis citu veidu, kā iegūt lielākas zināšanas⁶ — zināšanas, kas sūtītas no debesīm. Mūsu Debesu Tēvs var mums sniegt šādas zināšanas, kad mēs tās savās sirdīs un prātos meklējam no debesu resursiem. Pravietis Džozefs Smits teica, ka viņam esot „senākā grāmata [viņa] sirdī, patiesi, Svētā Gara dāvana”.⁷

Mēs piekļūstam šiem debesu resursiem, kad mēs darām tādas lietas, kā lasām Svētos Rakstus, ieklausāmies dzīvajā pravietī un lūdzam. Turklāt, ir svarīgi atvēlēt laiku tam, lai būtu mierā⁸ un sajustu, un rīkotos atbilstoši celestiāliem pamudinājumiem. To darot, mēs „sajutīsim un redzēsim” to, ko nevar izzināt ar modernajām tehnoloģijām. Iegūstot pieredzi orientēties šajā celestiālajā tīklā, mēs saskatīsim patiesību, pat lasot laicīgo vēsturi vai citas tēmas. Tie, kas no sirds meklēs patiesību, ar Svētā Gara spēku zinās patiesību par visu.⁹

Tagad brīdinājums — pieeja celestiālajiem resursiem tiek traucēta netaisnības un Tā Kunga aizmiršanas dēļ. Nefijs teica saviem brāļiem, ka viņi nevarēja „sajust [Tā Kunga] vārdus”, jo viņi bija ”ātri uz nekrietnību [un] lēni atcerēties To Kungu”.¹⁰ Nekrietnība mazina mūsu spējas redzēt, sajust un mīlēt apkārtējos. Esot ātriem atcerēties To Kungu, lūdzot „ar visu savas sirds spēku”¹¹ un atsaucot atmiņā garīgās pieredzes, paplašinās mūsu iespējas redzēt un sajust Kristus lietas. Tagad es jums jautāju:

Vai atceraties mieru, ko sajutāt, kad, pēc lielām grūtībām, piesaucāt Tēvu varenā lūgšanā?
Vai atceraties, kad esat mainījuši savu darāmo darbu sarakstu, lai sekotu kādam pamudinājumam savā sirdī?

Mormona Grāmatas dižie vīri pastiprināja savas spējas iegūt lielākas zināšanas, atceroties savas svarīgākās garīgās pieredzes. Alma stiprināja un spēcināja savus bērnus, atgādinot viņiem savu pievēršanās pieredzi.¹² Helamans mācīja Nefijam un Lehijam atcerēties — atcerēties, ka tas bija uz Kristus klints, kur viņiem bija jāceļ savs pamats, lai velnam nebūtu varas pār viņiem.¹³ Mums jādara tāpat. Dieva atcerēšanās palīdz mums just un dzīvot. Tas piešķir dziļāku nozīmi ķēniņa Benjamīna teiktajiem vārdiem: „Un tad, ak cilvēk, atceries un neaizej bojā”.¹⁴

Vienas no svētākajām atmiņām, kuras es loloju, ir par sajūtām, kuras man bija, kad uzzināju, ka Mormona Grāmata ir Dieva vārds. Es uzzināju, ka mēs varam izjust prieku, ko vārdiem nevar aprakstīt. Tajā pašā dienā, nometoties ceļos, es sajutu un zināju — pilnīgi droši — to, ko es nevarētu uzzināt nevienā citā veidā. Šādas atmiņas ir mūžīgas pateicības pamats, un tās mani stiprina grūtos brīžos.

Tie, kuri saņem zināšanas ne no miesas un asinīm, bet no mūsu Debesu Tēva, pilnīgi droši zina, ka Jēzus ir Kristus un ka šī ir Viņa Baznīca. Tieši šīs zināšanas sniedz spēku, lai veiktu nepieciešamās pārmaiņas, nākot pie Kristus. Tādēļ mēs aicinām ikvienu cilvēku nožēlot grēkus, kristīties un tapt pievērstiem Viņam.¹⁵

Nākot pie Kristus, ikviens var redzēt, just un nešaubīgi zināt, ka Kristus izcieta un izpirka mūsu grēkus, lai mums varētu būt mūžīgā dzīve. Ja mēs nožēlojam grēkus, mēs varēsim neciest.¹⁶ Pateicoties Viņam, ievainotas dvēseles un salauztas sirdis var tikt izdziedinātas. Nav tādu nastu, kuras Viņš nevarētu atvieglināt vai noņemt. Viņš zina par mūsu vājībām un slimībām. Es jums apsolu un liecinu, ka tad, kad liekas, ka visas durvis ir aizvērtas un nekas neizdodas, Viņš jūs neatstās vienus. Kristus jums palīdzēs, un Viņš ir izeja, neatkarīgi no tā, vai cīnāties ar atkarību, depresiju vai ko citu. Viņš zina, „kā palīdzēt Saviem ļaudīm”.¹⁷ Laulības un ģimenes, kurām kaut kādu iemeslu dēļ ir grūtības — finansiālas grūtības, slikta ietekme no medijiem vai ģimenes apstākļi — sajutīs mierinošu ietekmi no debesīm. Tas ir nomierinoši — „just un redzēt”, ka Viņš augšāmcēlās no mirušajiem „ar dziedinājumu Savos spārnos”,¹⁸ ka, pateicoties Viņam, mēs atkal satiksim un apskausim savus mīļotos, kuri ir miruši. Nepārprotami, mūsu pievēršanās Viņam tiek atalgota ar to, ka tiekam dziedināti.¹⁹

Es pilnīgi nešaubīgi zinu, ka šis viss ir patiesība. Šī iemesla dēļ es pievienojos senās Amerikas iedzīvotāju balsīm, iesaucoties: „Ozianna! Svēts lai ir Visuaugstā Dieva Vārds!”²⁰ Viņš mums sniedz glābšanu. Es liecinu, ka Jēzus ir Kristus, svētais Mesija. Viņš ir Kungs Cebaots, mūsu Glābējs un Pestītājs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.