2010–2019
Brāļi, mums ir darāms darbs
Oktobris 2012


Brāļi, mums ir darāms darbs

Mums kā priesterības vīriem ir būtiska loma sabiedrībā, mājās un Baznīcā.

Brāļi, pēdējo gadu laikā daudz ir runāts un rakstīts par vīriešu un zēnu izaicinājumiem. Nosaukšu dažu grāmatu nosaukumus, piemēram: Why There Are No Good Men Left („Kāpēc vairs nav neviena laba vīrieša”), The Demise of Guys („Puišu nāve”), The End of Men („Vīriešu beigas”), Why Boys Fail („Kāpēc zēni cieš neveiksmi”), un Manning Up („Kļūt pieaugušam”). Interesanti, ka, šķiet, lielāko daļu no šīm grāmatām ir sarakstījušas sievietes. Jebkurā gadījumā, visām grāmatām vienojošā tēma ir tā, ka šodien daudzās kultūrās vīrieši un zēni saņem neskaidru un pretrunīgu vēstījumu par viņu lomu un vērtību sabiedrībā.

Grāmatas „Kļūt pieaugušam” autors to apraksta šādi: „Tas ir bijis gandrīz kā universāls civilizācijas likums, ka meitenes kļūst par sievietēm, vienkārši sasniedzot fizisku briedumu, taču zēniem ir jāiztur pārbaudījums. Viņiem vajadzēja demonstrēt drosmi, fizisku spēku vai nepieciešamo iemaņu pārvaldīšanu. Tā mērķis bija pierādīt sevi kā spējīgu aizstāvēt sievietes un bērnus, kas vienmēr ir bijusi viņu primārā sociālā atbildība. Taču mūsdienās, sievietēm iesaistoties attīstītajā ekonomikā, vīri un tēvi kā nodrošinātāji vairs nav obligāti, un rakstura īpašības, kas viņiem bija nepieciešamas, lai pildītu savu lomu, piemēram, rakstura stingrība, atturība, drosme, uzticamība, ir novecojušas un pat nedaudz mulsinošas.”1

Savā entuziasmā piedāvāt sievietēm iespējas, par ko mēs priecājamies, ir tādi, kas noniecina vīriešus un viņu pūliņu pienesumu. Liekas, ka viņi domā par dzīvi kā par sacīkstēm starp vīrieti un sievieti, ka vienam ir jādominē pār otru, un tagad ir sieviešu kārta būt pārākām. Citi uzskata, ka galvenais ir karjera un ka laulībai un bērniem nevajadzētu būt kaut kam pilnīgi obligātam. Tādēļ — kāpēc mums ir vajadzīgi vīrieši?2 Pārāk daudzās Holivudas filmās, televīzijas un kabeļu šovos, un pat reklāmās vīrieši ir attēloti kā neprasmīgi, nenobrieduši vai egocentriski. Tam, kā sabiedrībā tiek atspoguļoti vīrieši, ir kaitīgas sekas.

Piemēram, ir ziņots, ka ASV: „Meitenes uzrāda labākus rezultātus nekā zēni visos līmeņos — sākot ar pamatskolu un beidzot ar maģistrantūru. Piemēram, sasniedzot astoto klasi, tikai 20 procenti zēnu prot atbilstošā līmenī rakstīt un 24 procenti — prot tekoši lasīt. Tanī pat laikā jauno zēnu uzņemšanas testa rezultāti koledžā 2011. gadā bija sliktākie pēdējo 40 gadu laikā. Saskaņā ar Izglītības statistikas nacionālā centra datiem, zēniem ir par 30 procentiem lielāka varbūtība nekā meitenēm, ka viņi pārtrauks mācības gan vidusskolā, gan augstskolā. … Ir paredzēts, ka līdz 2016. gadam sievietes iegūs 60 procentus bakalaura, 63 procentus maģistrantūras un 54 procentus doktora grādu. Divas trešdaļas no speciālo skolu koriģējošo programmu audzēkņiem ir zēni.”3

Daži vīrieši un jaunieši ir pieņēmuši negatīvos sabiedrības uzstādījumus kā attaisnojumu, lai izvairītos no atbildības, un tā īsti nekad nenobriest. Kādas universitātes profesors ir veicis novērojumu, kas pārāk bieži atspoguļo reālo situāciju: „Zēni ienāk klasē, uz otru pusi pagrieztām beisbola cepurēm, un ar savu vājo attaisnojumu — datorprogramma apēda manu mājasdarbu. Tikmēr meitenes pārbauda savus dienas plānotājus un prasa rekomendācijas juristu skolām.”4 Kāda sieviete, filmu kritiķe, izteica visai cinisku skatījumu: „Ko gan mēs varam sagaidīt no vīrieša — ja mums paveicas un ja mēs izvēlamies partneri, viņš nav nekas vairāk kā partneris. Kāds, kurš stāv savā vietā, gluži tāpat kā viņš respektē to, ka mēs stāvam savējā.”5

Brāļi, ar mums tā nedrīkst būt. Mums kā priesterības vīriem ir būtiska loma sabiedrībā, mājās un Baznīcā. Mums ir jābūt tādiem vīriešiem, uz kuriem sievietes var paļauties, uz kuriem bērni var paļauties un uz kuriem Dievs var paļauties. Baznīcā un Dieva valstībā šajās pēdējās dienās mēs nedrīkstam būt vīrieši un zēni, kuriem nav darba tikuma. Mēs nedrīkstam būt jaunieši, kuriem pietrūkst pašdisciplīnas un kuri dzīvo tikai, lai tiktu izklaidēti. Mēs nedrīkstam būt jaunieši, kuri dzīvē ne uz ko nevirzās, kuri neizturas nopietni pret ģimenes veidošanu un būtisku sabiedrības labuma veicināšanu. Mēs nedrīkstam būt vīri un tēvi, kuri nespēj nodrošināt garīgo vadību savās mājās. Kā tie, kuri izmanto Svēto priesterību pēc Dieva Dēla kārtas, mēs nedrīkstam izniekot savus spēkus pornogrāfijā vai aizvadot dzīvi kibertelpā (ironiski — esot atdalīti no pasaules, nevis būdami pasaulē).

Brāļi, mums ir darāms darbs.

Jaunieši, jums skolā ir jāuzrāda labas sekmes un jāturpina iegūt izglītība arī pēc vidusskolas. Daži no jums gribēs turpināt studijas universitātē un veidot karjeru biznesā, lauksaimniecībā, politikā un citās profesijās. Daži izkops sevi mākslā, mūzikā un izglītības jomā. Citi izvēlēsies militāru karjeru vai apgūs kādu amatu. Gadu laikā vairāki amatnieki ir strādājuši pie manis, veicot rekonstrukciju projektus un labojot manu māju. Es esmu apbrīnojis šo vīriešu iemaņas un spēju daudz strādāt. Lai ko jūs izvēlētos, ir svarīgi, lai jūs kļūtu par lietpratējiem, lai jūs varētu nodrošināt ģimeni un veiktu labu ieguldījumu vietās, kur dzīvosit, kā arī savā valstī.

Nesen es redzēju video, kur bija parādīta kāda 14 gadīga jaunekļa, vārdā Amars, viena dzīves diena Indijā. Viņš agri ceļas un strādā divos darbos, pirms un pēc skolas, sešas ar pus dienas nedēļā. Viņa ienākumi ir nozīmīga daļa no viņa ģimenes iztikas līdzekļiem. Pēc tumsas viņš steidzas mājās ar savu veco velosipēdu no otrā darba un kaut kā pamanās atrast laiku, lai dažas stundas pildītu mājasdarbus, tad ap pulksten vienpadsmitiem vakarā dodas gulēt uz grīdas, starp guļošajiem brāļiem un māsām. Lai arī es nekad neesmu viņu saticis, es jūtos lepns par viņu — uzcītības un drosmes dēļ. Viņš dara visu, kas ir viņa spēkos ar saviem ierobežotajiem līdzekļiem un iespējām, un viņš ir svētība savai ģimenei.

Jūs, pieaugušie vīrieši — tēvi, jaunie neprecētie, vadītāji, mājskolotāji — esiet cienīgi piemēri un palīdziet jaunajai zēnu paaudzei kļūt par vīriešiem. Māciet viņiem sociālās un citas iemaņas — kā piedalīties sarunā, kā iepazīties un mijiedarboties ar citiem, kā runāt un saprast sievietes un meitenes, kā kalpot, kā būt aktīviem un baudīt pasākumus, kā pilnveidot intereses, neiekļūstot atkarību valgos, kā izlabot kļūdas un izdarīt labākas izvēles.

Un tāpēc visiem, kas klausās, lai arī kur šī vēsts jūs sasniedz, es saku jums to pašu, ko Jehova teica Jozuam: „Esiet stipri un drošsirdīgi” (Jozuas 1:6). Neskatoties uz apstākļiem, kādos atrodaties, esiet drosmīgi un sagatavojieties, cik vien labi varat. Sagatavojieties būt par labu vīru un tēvu, sagatavojieties būt par labu un produktīvu pilsoni, sagatavojieties kalpot Tam Kungam — jums ir Viņa priesterība. Lai arī kur jūs esat, Debesu Tēvs ir nomodā par jums. Jūs neesat vieni, jums ir priesterība un Svētā Gara dāvana.

No daudzajām vietām, kur jūs esat vajadzīgi, viena no svarīgākajām ir jūsu priesterības kvorums. Mums ir nepieciešami kvorumi, kas garīgi spēcina Baznīcas locekļus svētdienās un kas kalpo. Mums ir nepieciešami kvorumu vadītāji, kuri koncentrējas uz Tā Kunga darbu un atbalsta kvoruma locekļus un viņu ģimenes.

Domājiet par misionāra darbu. Jaunieši, jūs nevarat tērēt laiku. Jūs nevarat gaidīt, līdz būsit 17 vai 18 gadus veci, lai nopietni sāktu gatavoties. Ārona priesterības kvorumi var palīdzēt saviem locekļiem saprast priesterības zvērestu un derību un sagatavoties, lai tiktu ordinēti par elderiem. Viņi var palīdzēt viņiem saprast un sagatavoties tempļa priekšrakstiem, un viņi var palīdzēt viņiem sagatavoties veiksmīgām misijām. Melhisedeka priesterības kvorumi un Palīdzības biedrība var palīdzēt vecākiem sagatavot misionārus, kuri pārzina Mormona Grāmatu un kuri, apņēmības pilni, dosies kalpot. Un katrā bīskapijā un draudzē šie paši kvorumi var veidot veiksmīgu sadarbību ar pilnlaika misionāriem, kuri tur kalpo.

Līdzīgs darbs, kas pamatā gulstas uz priesterības pleciem, ir Glābēja aicinājums — to atkārtojis arī prezidents Tomass S. Monsons — izglābt tos, kuri ir atkrituši no evaņģēlija vai kuri kāda iemesla dēļ jūtas aizvainoti. Mums ir bijuši brīnišķīgi panākumi šajā ziņā, ieskaitot lielisku jauniešu veikumu. Rio Grand Spānijas bīskapijā, Albukerkē, Ņūmeksikā, Ārona priesterības kvorums kopā apspriedās par to, kurus viņi varētu mēģināt vest atpakaļ, un tad kā grupa devās un apciemoja katru individuāli. Kāds jaunietis teica: „Kad viņi apciemoja mani, es jutos nozīmīgs,” un kāds cits atzina: „Es jūtos laimīgs, kad kāds patiešām vēlas, lai es nāktu uz baznīcu; tas mani tagad mudina doties uz baznīcu.” Kad kvoruma locekļi apmeklēja un uzaicināja vienu jaunieti atgriezties, viņi prasīja, lai pie nākamā viņš nāktu tiem līdzi, un viņš to darīja. Viņi ne tikai uzaicināja viņu apmeklēt baznīcu nākamajā nedēļā, bet viņi nekavējoties iesaistīja viņu kā kvoruma locekli.

Vēl viens izaicinājumiem pilns, taču iedvesmojošs priesterības darbs ir ģimenes vēstures un tempļa darbs. Drīz tiks nosūtīta Augstākā Prezidija vēstule, kurā būs ietverts atjaunots aicinājums un augstāka vīzija par šo būtisko darbu, kas mums ir jāveic.

Mūsu kvorumi veido brālību, kur valda savstarpējs atbalsts. Prezidents Gordons B. Hinklijs reiz teica: „Mani brāļi, tā būs brīnišķīga diena, tā būs diena, kad tiks izpildīti Tā Kunga mērķi, kad mūsu priesterības kvorumi kļūs par spēka avotu katram vīrietim, kurš tam pieder, kad katrs šāds vīrietis spēs pienācīgi teikt: es emu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas priesterības kvoruma loceklis. Es esmu gatavs palīdzēt brāļiem visās viņu vajadzībās, jo es esmu pārliecināts, ka viņi ir gatavi palīdzēt man manās vajadzībās. … Kopā strādājot, mēs varam dzīvot bez apmulsuma un bez bailēm, stājoties pretī visām dzīves likstām, kādas mūs var piemeklēt, vienalga, vai tās ir saistītas ar ekonomisko, sociālo vai garīgo jomu.”6

Par spīti mūsu vislabākajiem pūliņiem, ne vienmēr viss notiek tā, kā mēs plānojam, un viena no dzīves likstām cilvēka dzīvē var būt bezdarbs. Agrīnā Baznīcas labklājības brošūrā ir teikts: „Baznīcu īpaši satrauc vīrietis, kuram nav darba, un tāpēc, ka viņam ir atņemts viņa mantojums, viņš, tāpat kā Ījabs, tiek pārbaudīts godprātīguma ziņā. Grūtajām dienām pārtopot nedēļās, mēnešos un pat gados, brūce kļūst dziļāka, un Baznīca nevar cerēt, ka spēs svētdienā palīdzēt vīrietim, ja nedēļas laikā viņš, redzot savas grūtības, neko nedara, lai tās novērstu.”7

2009. gada aprīlī bijušais prezidējošās bīskapijas padomnieks Ričards K. Edžlijs dalījās stāstā par priekšzīmīgu kvorumu, kas palīdzēja citiem tā locekļiem, kuri bija palikuši bez darba:

„Fila Auto remonta darbnīca Kentervilā, Jūtā, ir liecība tam, ko priesterības vadība un kvorums var paveikt. Fils bija elderu kvoruma loceklis un strādāja par mehāniķi vietējā automobiļu remonta darbnīcā. Nelaimīgā kārtā remonta darbnīca, kur strādāja Fils, piedzīvoja ekonomiskas grūtības, un viņiem bija jāatlaiž Fils no darba. Viņš bija izmisis šāda notikumu pagrieziena dēļ.

Dzirdot par Fila darba zaudēšanu, viņa bīskaps, Leons Olsons, un viņa elderu kvoruma vadība ar lūgšanām pārdomāja, kā viņi varētu palīdzēt Filam atkal nostāties uz kājām. Galu galā viņš bija kvoruma loceklis, brālis un viņam vajadzēja palīdzību. Viņi nāca pie secinājuma, ka Filam bija iemaņas, lai viņš varētu vadīt pats savu uzņēmumu. Viens no kvoruma locekļiem piedāvāja savu veco šķūni, ko varētu pārveidot par remontdarbnīcu. Citi kvoruma locekļi varētu palīdzēt savākt darbarīkus un piederumus, lai varētu iekārtot jauno darbnīcu. Gandrīz ikviens no kvoruma varētu vismaz palīdzēt iztīrīt veco šķūni.

Viņi savas idejas pārrunāja ar Filu, tad viņi savu plānu pārrunāja ar sava kvoruma locekļiem. Šķūnis tika iztīrīts un atjaunots, darbarīki savākti, un viss tika savests kārtībā. Fila Auto remonts guva panākumus un galu galā pārvācās uz labāku un pastāvīgāku vietu — viss tikai tāpēc, ka krīzes laikā viņa kvoruma brāļi sniedza palīdzīgu roku.”8

Protams, kā jau to pravieši ir atkārtojuši gadu no gada: „Svarīgākais Tā Kunga darbs, ko jūs jebkad darīsit, būs jūsu pašu mājas sienās.”9 Mums ir daudz jādara, lai stiprinātu laulības vietās, kur aizvien vairāk tiek banalizēts tās svarīgums un mērķis. Mums ir jāvelta daudz pūļu, lai mācītu saviem bērniem „lūgt un staigāt taisnīgi Tā Kunga priekšā” (M&D 68:28). Mūsu uzdevums ir palīdzēt mūsu bērniem pieredzēt lielo sirds pārmaiņu vai pievēršanos Tam Kungam, par ko tik skaidri aprakstīts Mormona Grāmatā (skat. Mosijas 5:1–12; Almas 26). Kopā ar Palīdzības biedrību, priesterības kvorumi var stiprināt vecākus un ģimenes, un kvorumi var nodrošināt priesterības svētību saņemšanu ģimenēs, kurās ir tikai viens vecāks.

Brāļi, mums ir darāms darbs. Paldies jums par upuriem, kurus jūs nesat, un labo, ko jūs darāt. Turpiniet to darīt, un Tas Kungs jums palīdzēs. Reizēm, iespējams, jūs nezināsiet tieši, ko darīt vai ko teikt, — vienkārši ejiet uz priekšu. Turpiniet rīkoties, un Tas Kungs apliecina, ka „plašas durvis tiks atvērtas [jums]” (M&D 118:3). Sāciet runāt, un Viņš apsola: „Jūs netiksit apkaunoti cilvēku priekšā; jo tas jums tiks dots tanī pašā stundā, jā, tanī pašā mirklī, kas jums jārunā” (M&D 100:5–6). Tā ir patiesība, ka mēs daudzējādā ziņā esam parasti un nepilnīgi, taču mums ir pilnīgs Mācītājs, kurš paveica pilnīgu Izpirkšanu, un mēs esam aicināti pieņemt Viņa žēlastību un Viņa priesterību. Kad mēs nožēlojam grēkus un šķīstām savu dvēseli, mums ir apsolīts, ka mēs tiksim mācīti un apdāvināti ar spēku no augšienes (skat. M&D 43:16).

Baznīca un pasaule, un sievietes alkst pēc vīriešiem — vīriešiem, kuri pilnveido savas spējas un talantus, kuri vēlas strādāt un nest upurus, kuri palīdzēs citiem iegūt laimi un glābšanu. Viņi visi aicina: „Dieva vīri, saņemieties!”10 Dievs, palīdzi mums to izdarīt. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Keja S. Himoviča, Manning Up: How the Rise of Women Has Turned Men into Boys (2011, 16).

  2. „Kad jūs šodien vaicājat jauniešiem, kas padarīs viņus par pieaugušiem, gandrīz neviens nepiemin laulības. Kā veiksmīgas dzīves signālus viņi daudz vairāk aplūko jautājumus, saistītus ar darbu, izglītības iegūšanu, finansiālu neatkarību, pilnlaika darbu. Darbs, karjera, neatkarība — mūsdienās šie ir tie faktori, kas nosaka identitāti” (Himoviča, Manning Up, 45). Uz sievietēm tiek izdarīts īpaši liels spiediens pieņemt šo pret-laulības ētiku. Times reportiere Londonā rakstīja: „Neviens — nedz mana ģimene, nedz mani skolotāji — nekad nav teikuši: ak jā, starp citu, tu, iespējams, gribēsi būt par sievu un arī māti. Viņi bija tik pārliecināti, ka mums jāseko jaunam egalitāram, mūsdienīgam dzīvesveidam, ka vēsturiski paaudzēs nostiprinājusies sieviešu vēlme laulāties un audzināt ģimeni bija apzināti izdzēsta no viņu nākotnes redzējuma” (Elenora Mills, Learning to Be Left on the Shelf”, The Sunday Times,, 2010. g. apr., 18, www.thetimes.co.uk; Hymowitz, Manning Up, 72). Cita rakstītāja, ap 40 gadus veca, citēja dažas atbildes uz rakstu, kuru viņa publicēja, paužot savu nožēlo par to, ka nebija laulājusies: „Es esmu pilnīgā neizpratnē par to, ka tev nepieciešams vīrietis,” „Kur ir tava pašcieņa!?” „Tu esi nolaidusi savstarpējo neatkarību neticami zemu,” un „Ja mana meita izaugot gribēs vīrieti uz pusi tik ļoti kā tu, es zināšu, ka, audzinot viņu, esmu izdarījusi kaut ko nepareizi” (Lorija Gotliba, Marry Him: The Case for Settling for Mr. Good Enough [2010. g.], 55).Labās ziņas ir tās, ka lielākā daļa cilvēku, ieskaitot izglītotus jauniešus, netic šiem pret-laulību, pret-ģimeņu vēstījumiem. „Saskaņā ar Pensilvānijas Universitātes ekonomistu veikto pētījumu, ASV 2008. gadā 86 procenti no koledžās izglītotajām „baltādainajām” sievietēm bija laulājušās līdz 40 gadu vecumam, salīdzinot ar 88 procentiem to, kurām ir mazāk kā četru gadu koledžas izglītība. No „baltādainajiem” vīriešiem, kuri beiguši koledžu, 2008. gadā 84 procenti laulājas līdz 40 gadu vecumam. Ierastais pieņēmums, kas, starp citu, netiek pierādīts pētījumā, varētu būt tāds, ka laulības sievietēm ir slikta izvēle. Taču „baltādainās” sievietes ar koledžas izglītību tam nepiekrīt. Viņas ir tās, kuras no visām citām grupām uzskata, ka laulāti cilvēki ir parasti laimīgāki nekā neprecēti cilvēki. Lielākais vairākums — 70 procenti no koledžas pirmā kursa studentiem uzskata, ka audzināt ģimeni ir būtiski vai ļoti svarīgi viņu nākotnē” (Himoviča, Manning Up, 173–174).

  3. Filips G. Zimbardo un Nikita Dunkana, The Demise of Guys: Why Boys Are Struggling and What We Can Do about It (2012), e-grāmata; skat. nodaļu „Behind the Headlines”.

  4. Barbara Dafo Vaitheda, Why There Are No Good Men Left: The Romantic Plight of the New Single Woman (2003. g., 67).

  5. Amanda Diksone, „Hunger Games’ Main Character a Heroine for Our Day”, Deseret News, 2012. g. 2. apr., www.deseretnews.com.

  6. Gordons B. Hinklijs, „Welfare Responsibilities of the Priesthood Quorums”, Ensign, 1977. g. nov., 86.

  7. Helping Others to Help Themselves: The Story of the Mormon Church Welfare Program (1945), 4.

  8. Richard C. Edgley, „This Is Your Phone Call”, Liahona, 2009. g. maijs, 54.

  9. Skat. Teachings of Presidents of the Church: Harold B. Lee (2000. g., 134).

  10. Skat. „Rise Up, O Men of God”, Hymns, Nr. 323.