Kristus bērniņš dzimis jums
2024. gada Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdis
Svētdien, 2024. gada 8. decembrī
Cik ļoti mums ir paveicies, ka varam baudīt tik skaistu mūziku? Liels paldies šim korim, orķestrim un diriģentiem. Es neredzu jūs aiz šiem kokiem, bet es zinu, ka jūs tur esat.
Viena no manām iemīļotākajām Ziemassvētku dziesmām ir „Bērniņš svētais, pazemīgais”.
Ganiem ganāmpulkus sargājot,
Un rīta ausmu sagaidot,
Tie redzēja un dzirdēja
Prieka vēsti patieso.
Gavilēs tie slavu teica,
Prieka pilni rītu sveica,
Kristus bērniņš dzimis jums.
Kristus bērniņš dzimis jums!
Kad es biju maza, mani vecāki mani bija iesaukuši par „Tamij–jēriņu”, jo, kad Svētie Raksti vēstīja par ganu un viņa jēriem, es vienmēr domāju, ka tie runā par mani.
Īpaši spilgti es to sajutu attiecībā uz Ziemassvētku stāstu un eņģeļiem, kas parādījās ganiem, kad tie naktī sargāja savus ganāmpulkus, savus jērus. Es iztēlojos, ka esmu tur un iedomājos, kā tas būtu — pieiet pie bērniņa silītē. Mani vēl joprojām ik gadu priecē šīs ainiņas, kad es gremdējos pārdomās par Viņa piedzimšanu.
Man ir vēl kāda iemīļota aina, kas ir minēta kādā stāstā, kurā dalījās elders Džons R. Lasaters.
Pirms daudziem gadiem elders Lasaters kādas oficiālas valdības delegācijas sastāvā apciemoja kādu Āfrikas valsti.
Kādu dienu, kad viņu melno limuzīnu kolonna brauca pa tuksnesi, notika negadījums. Kad automašīna, kurā viņš atradās, bija tikusi kalna galā, viņš pamanīja, ka priekšā braucošais auto ir nobraucis no ceļa. Viņš sacīja: „Aina, kas pavērās mūsu skatam, joprojām ir palikusi manā prātā — visus šos daudzos gadus.”
Kāds vecs gans, tērpies Glābēja laikam raksturīgās garās, plandošās drānās, stāvēja pie limuzīna un sarunājās ar tā vadītāju. Netālu ganījās neliels ganāmpulks, kurā bija aptuveni 15 aitas.
Eldera Lasatera šoferis paskaidroja, ka pirmais auto bija sadūries ar vienu no aitām un to ievainojis. Un tā kā tā bija karaļa automašīna, ganam par šo jēru pienācās atlīdzība simtkārtīgā apmērā no pieauguša jēra vērtības. Taču tas pats likums paredzēja, ka jērs ir jānogalina un gaļa jāsadala starp cilvēkiem.
Tad automašīnas vadītājs sacīja: „Skatieties, kas notiks — vecais aitu gans no naudas atteiksies; viņi nekad to neņem.” Uz jautājumu „Kādēļ tā?” viņš atbildēja: „Tādēļ, ka viņš mīl ikvienu savu aitu.”
Viņi vēroja, kā vecais gans noliecās, lai paceltu ievainoto jēru savās rokās un to ievīstītu savā apģērbā. Viņš nemitējās to glāstīt, atkal un atkal atkārtojot vienu un to pašu vārdu, un, kad elders Lasaters jautāja, kāda ir šī vārda nozīme, viņš saņēma šādu atbildi: „Ak, viņš to sauc vārdā. Visām viņa aitām ir vārdi, jo viņš ir to gans, un labi gani pazīst ikvienu no savām avīm pēc vārda.”
Jesajas grāmatā mums tiek apsolīts: „Viņš ņems jērus Savās rokās un tos nesīs Savā klēpī.”
Ja ir kas tāds, kas mums šajā Ziemassvētku laikā būtu jāatceras vai jāsajūt, tad tas ir tas, ka mēs piederam Viņam. Atcerieties to, kā Kristus teica Pēterim: „Gani Manus jērus … Manas avis”?
„Jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.”
„Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls.”
Viņš piedzima, lai katru no mums paceltu personīgi. Un, ja Viņš kādam pieder, Viņš pavisam noteikti ir tavs. Kristus bērniņš ir dzimis tev.
Taču Jesaja arī brīdina: „Mēs visi maldījāmies kā avis.” Iespējams, katru no mums ir piemeklējuši brīži, kad esam jutušies kā klaiņojoši jēri vai pat nomaldījušās avis. Šovakar es gribu teikt, ka mēs visi līdzināmies ievainotiem jēriem, kuriem ir vajadzīgs Labais gans, kurš mūs ieaijās Savās mīlošajās rokās. Jo būt mirstīgiem nozīmē to, ka mūsos ir kas salauzts, kas ir jāsalabo.
Un es nezinu, vai man nedēļā ir kāds brīdis, kurā es vēl spēcīgāk izjūtu vajadzību pēc Pestītāja, kā svētdienā, Svētā Vakarēdiena laikā. Šajā „garīgās atjaunošanās laikā” es pienesu savu salauzto sirdi un domāju par izteiktajiem vārdiem un simboliem. Bet dažkārt mani pārņem vilšanās, kad, domājot par aizritējušo nedēļu, man nākas atzīt, ka es domāju par tiem pašiem grēkiem un vājībām, par ko pagājušajā svētdienā. Un es jūtos patiesas nožēlas pilna un satriekta.
Vai jūs esat pieredzējuši šādus brīžus?
Šodien es jūs aicinu pamēģināt ko jaunu. Ja jūs šajās svētākajās jūsu nedēļas minūtēs jūtaties satriekti, iedomājieties, ka Viņš jūs sauc vārdā, un dodieties pie Viņa. Skatiet savu Glābēju sava prāta acīm — Viņa spožo seju un Viņa rokas, kas ir atvērtas un izstieptas jums pretī, Viņam sakot: „Es zināju, ka tu šādi jutīsies! Tieši tāpēc Es nācu uz Zemes un izcietu to, ko izcietu.” Viņa palīdzība un Viņa žēlastība jums ir pieejama tieši tagad, nevis ceļa galā, kad jutīsiet, ka viss ir perfektā kārtībā. Jo kurš gan tā jūtas? Es nevienu tādu nepazīstu.
Atcerieties, ka mēs ejam uz baznīcu un pieņemam Tā Kunga Svēto Vakarēdienu, lai tiktu dziedināti un arī lai justos tīri.
Pirms daudziem gadiem, kad kalpoju Sākumskolā, es stāstīju par kādu cilvēku, kurš nesen bija kristīts. Es norādīju, ka šis draugs ir viens no šķīstākajiem un tīrākajiem Baznīcas locekļiem. Tad pirmajā rindā pacēlās roka, un kāds vecāks zēns paziņoja: „Es varu būt tikpat tīrs kā viņš, jo es esmu kristīts un es pieņemu Svēto Vakarēdienu.” Es neveikli atbildēju: „Jā, es pilnībā piekrītu, to es arī gribēju teikt.”
Mani draugi, vai mēs patiešām atceramies un pieņemam šo brīnišķīgo mācību? Ja mēs esam darījuši visu, lai ievērotu savas derības ar Dievu — nepārtraukti atzīstot un nožēlojot savus grēkus, mēs varam tikt šķīstīti ik dienu. Un, pateicoties Svētā Vakarēdiena priekšrakstam, mēs varam justies tikpat tīri kā dienā, kad kristījāmies.
Šādi sabata diena man ir kļuvusi par atpūtas dienu. Ne tikai fiziskas atpūtas dienu, bet par atpūtu no vainas apziņas un bailēm, no manām nepilnībām un manām vājībām. Vismaz uz vienu dienu!
Viens no visjaukākajiem stāstiem Svētajos Rakstos mums sniedz ieskatu šādā atpūtā. Mormona Grāmatā, kad augšāmceltais Glābējs Amerikas kontinentā apmeklēja Savas „citas avis” un sajuta viņu vajadzību, kaut viņi to nelūdza, Viņš aicināja visus, kuri bija fiziski salauzti — klibos, aklos, kurlos vai tos, kuri „sirga jebkādā veidā”, — iznākt priekšā.
Es iztēlojos, kā rindā sastājās tie, kuriem acīmredzami bija nepieciešama fiziska dziedināšana. Bet savā prātā es redzu rindā stājamies tādus cilvēkus kā es un citus man mīļos, kuri ir cietuši veidos, kas cilvēka acij nav saskatāmi. Viņš aicināja nākt ikvienu, kurš sirga jebkādā veidā, un „Viņš dziedināja ikvienu”.
Pievērsiet uzmanību, ka šajā gadījumā netiek runāts par to, ka Viņš viņus izārstēja. Man ļoti patīk doma, ka pastāv atšķirība starp dziedināšanu un ārstēšanu. Ārstēšana parasti atgriež mūs iepriekšējā labsajūtas stāvoklī, pēc kā mēs ilgojamies, vai ne? Taču dziedināšana darbojas citādāk. Tā ļauj vecajai brūcei kļūt par mūsu izmainītās būtības daļu.
Pat pasaules Glābējs kā augšāmcelta būtne saglabāja brūces Savās rokās, kājās un sānos — kā pierādījumu tam, ka Viņš mūs nekad neaizmirsīs un ka ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Un, iespējams, tajā dienā, kad Glābējs viņus dziedināja, Viņš tos arī citu aiz cita mīloši apskāva.
Varbūt jūs šovakar jūtaties salauzti un neesat pārliecināti, ka pieredzēsiet Viņa dziedināšanu. Bet vai tā ir taisnība? Katru svētdienu Svētā Vakarēdiena laikā Viņš jūs paceļ no putekļainā ceļa un ievīsta Savās drānās un ieaijā Savās plašajās rokās.
Tajā svētajā Ziemassvētku naktī eņģelis dalījās labajās ziņās, liela prieka vēstī. „Tas, kurš bija vislielākais, Sevi padarīja par vismazāko — Debesu Gans, kurš kļuva par Jēru.” „Silītē dus ķēniņu Ķēniņš. Dzimis draugs mums mūsu grūtībās.” Es ticu, ka eņģelis sacīja: „Tavs draugs, tavs labākais draugs tik tikko ir ieradies. Un ja tu zinātu, cik cieši Viņš tevi ir vērojis, cik ļoti tu tiecies pēc Viņa vadības, kad iepriekš dzīvoji ar Viņu, ja tu saprastu, ko Viņš tevis dēļ upurēs un cik daudz Viņš būs gatavs darīt, lai tev palīdzētu atgriezties mājās, tu steigtos Viņu sveikt pie silītes.”
Es sniedzu savu liecību, ka Bērniņš silītē, Tas, kuru mēs pielūdzam un, varbūt, pat uzdrošināmies iztēloties, kā būtu bijis Viņu turēt rokās, nāca, lai to paveiktu mūsu labā.
Jā, Kristus bērniņš ir dzimis jums!
Jēzus Kristus Vārdā, āmen.