12NIELSON-0
Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdis
2020. gada 6. decembrī
Miera valdnieks
Elders Brents H. Nīlsons
no Septiņdesmito prezidija
Kādos citos laikos un citā vietā, ļoti tālu no šejienes, mans tēvs Normans Nīlsons, būdams vēl ļoti jauns vīrietis, pavadīja otro no saviem četriem Otrā pasaules kara cīņu gadiem Klusā okeāna salu karadarbības zonā. Šajā fotogrāfijā viņš ir uzņemts savas telts priekšā; viņš bija pretgaisa aizsardzības speciālists un uzturējās Papua-Jaungvinejas džungļos. 1943. gada Ziemassvētku dienā viņš rakstīja šo vēstuli uz mājām savai atraitnei mātei: „Kā tu redzi pēc datuma, šodien ir Ziemassvētki. Es piecēlos septiņos no rīta, ieturēju brokastis un strādāju līdz trijiem dienā, kad devos lejup pie upes grīvas, lai izmazgātu savas drēbes un nomazgātos. Šovakar mums vakariņās bija pavisam neliela tītara porcija ar dažiem saldajiem kartupeļiem, kukurūzu un mērci un pīrāgs ar rozīnēm. Man tik ļoti būtu paticis atrasties mājās kopā ar tevi un mūsu ģimeni, sēdēt pie galda un atkal nobaudīt visu to, ko mēs parasti ēdām pirms dažiem gadiem, kad vēl bijām kopā. Mēs esam vīlušies, ka mūsu Ziemassvētku paciņas nav pienākušas līdz Ziemassvētkiem. Starp mums ir daudzi, kuri Ziemassvētkos neko nav saņēmuši. Es atminos, kā tu daudzkārt man teici, ka cilvēkam netrūkst ūdens, kamēr aka nav izžuvusi.”
Šī gada laikā mana sieva Mārsija un mana māsa Sjūzena ir veikušas vēsturisku aprakstu par mana tēva četru gadu ilgo dienestu Otrā pasaules kara laikā. Viņas ir apkopojušas visas vēstules, ko viņš ir sūtījis savai mātei uz mājām. Man jāsaka, ka, izlasot šo drūmo Ziemassvētku vēstuli, man bija grūti tam noticēt. Kaut arī jums tas varētu šķist mazsvarīgi, tā kā tas ir mans tētis, kuru es mīlu, es gribēju kaut kā mainīt šīs Ziemassvētku dienas norises. Es savā sirdī izsaucos: „Cik daudz ciešanu šis jaunietis no Aidaho var izturēt?” Viņa tēvs nomira no sirdslēkmes, kad manam tēvam bija tikai 12 gadu. Viņu uzaudzināja māte, viņu iesauca karadienestā, un tagad viņš dzīvoja džungļos šausmīgas kaujas vidū. Vai viņš nebūtu varējis saņemt vismaz kādu Ziemassvētku dāvanu? Apdomājot viņa stāvokli, es sajutu Garu uzrunājam mani: „Brent, tu zini, kā šis stāsts beidzas. Tavs tētis beigu beigās saņēma pašu svarīgāko dāvanu un turpināja dzīvot ticības piepildītu dzīvi, uzskatot Ziemassvētkus par saviem mīļākajiem svētkiem.”
Turpinot lasīt sava tēva dzīves gājumu, es nonācu pie vienas no pēdējām vēstulēm, ko viņš uzrakstīja savai mājās palikušajai mātei 1945. gada februārī. Savā četru gadu ilgajā karadienestā viņš bija cīnījies ģenerāļa Duglasa Makartūra vadībā, pārceļoties no Darvinas Austrālijā līdz Papua-Jaungvinejai, Leites līcim Filipīnās un visbeidzot līdz Manilai, kur viņš noslēdza savu karadienestu, atgriežoties mājās. Lielāko daļu karā pavadītā laika viņam nebija iespējas piedalīties Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas sanāksmēs, taču, kad, tuvojoties karadienesta noslēgumam, viņš ieradās Filipīnās, viņam izdevās atrast kādu vietu, kur tika noturēta Baznīcas sanāksme. Pēc šīs sanāksmes apmeklējuma viņš nosūtīja savai mātei uz mājām šo interesanto vēstuli: „Vakar es apmeklēju Baznīcu, taču klausīšanās uzrunās man pārāk nerūpēja. Māt, daudz kas man, kam reiz bija tik liela nozīme, tagad šķiet nebūtisks. Ar to es nedomāju savu ticību Dievam, tā laikam šobrīd ir tik stipra, kā nekad agrāk, taču es uzlūkoju Dievu kā personu, kas ir mīloša un saprotoša, nevis tāda, [kas] allaž noraugās no augšas, lai sodītu par katru tevis pieļauto kļūdu.”
Gars man mācīja, ka, pārdzīvojis ārkārtīgi grūtus brīžus, piedalīdamies briesmīgā karā, kurā dzīvību zaudēja daudzi kareivji, medmāsas, jūrnieki, piloti un nevainīgi civiliedzīvotāji no abām iesaistītajām pusēm, mans tēvs bija saņēmis kādu dāvanu — izpratni par Ziemassvētku īsteno garu. Viņš bija sapratis, ka viņam ir mīlošs Debesu Tēvs, kurš viņu saprot un par viņu gādā. Pati būtiskākā dzīves mācībstunda, ko viņš apguva, bija šī: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”1 Šajos ekstremālajos apstākļos, viņa personīgajai izturības pakāpei tiekot galēji pārbaudītai, mans tēvs bija atradis mīlošo, laipno Debesu Tēvu. Mana tēva atradums dāvāja viņam mieru, prieku un laimes izjūtu pasaulē, kurā valdīja apjukums, sāpes un ciešanas. Atstājis karu pagātnē, viņš pārnāca mājās kopā ar šo dāvanu.
Es neesmu pārliecināts, ka būtu spējis pārciest tās grūtības, ko mans tēvs pieredzēja šo triju Ziemassvētku laikā, būdams projām no mājām, taču es zinu, ka viņš apguva un arī es esmu apguvis mācību par to, ka īstenā Ziemassvētku dāvana, ko mums ir pasniedzis mūsu Tēvs Debesīs, ir Glābējs, Jēzus Kristus. Šajos Ziemassvētkos pasaulē valdošo apstākļu dēļ daļa no mums ir nonākusi situācijā, kad mēs atrodamies tālu no saviem ģimenes locekļiem vai esam izolēti no tiem, pat ja tie dzīvo mūsu tuvumā. Daļa no mums šogad varētu justies līdzīgi, kā 1943. gada Ziemassvētku dienā jutās mans tētis. Var gadīties, ka mēs pat prātojam, kādēļ gan neesam saņēmuši nevienu dāvanu vai kaut reizi tikuši apciemoti. Taču, ja mēs pacelsim savu skatu, lai raudzītos uz Dievu un dzīvotu, mēs atklāsim, ka vislielākā dāvana ir Jēzus Kristus. Atverot šo dāvanu, mēs iegūstam atslēgu uz brīnišķīgu, mierpilnu dzīvi.
Jaunās Derības Marka evaņģēlija 4. nodaļā Glābēja mācekļi pieredzēja kaut ko biedējošu. Viņi kopā ar Glābēju kuģoja pa Galilejas jūru, kad sacēlās milzīga vētra. Mācekļi bija izbijušies, un Glābējs uzrunāja tos, sakot: „Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?”2 Glābējs pavēlēja vējam un viļņiem norimt. Tad mācekļi uzdeva šo izjusto jautājumu, ko es lūdzu jums apdomāt šajos Ziemassvētkos: „Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?”3 Es mēģināšu uz šo jautājumu atbildēt. Jēzus Kristus ir „[Brīnišķais] Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks”.4 „[Viņā] un caur Viņu, un no Viņa pasaules ir un tika radītas.”5 Viņš ir mūsu Glābējs un mūsu Pestītājs, Viņš ir Tēva Pirmdzimtais.
Jesaja raksturo Glābēju šādiem vārdiem: „Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir Tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst … Kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.”6
Ņemot vērā šo kontekstu, Glābējs aicina mūs visus šajā Ziemassvētku laikā un vienmēr: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. … Jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.”7 Viņa aicinājums mums ir: „Nāciet.”
Šajā Ziemassvētku laikā es ceru, ka, lai kādi būtu mūsu apstākļi, lai kur mēs atrastos un lai kā mēs būtu tikuši šķirti no savas ģimenes vai draugiem, mēs atcerētos, ka mūsu dāvana ir Viņš — Glābējs, Jēzus Kristus, — un ka, ja vien mēs nāksim pie Viņa, Viņš padarīs mūsu nastas vieglas; un es ceru, ka mēs atradīsim Viņu, kā tas briesmīga kara laikā izdevās manam tēvam. Glābējs ir teicis: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”8 Paļaujoties uz Viņu, mēs iemantosim mieru un laimi, lai kādi būtu mūsu šī brīža apstākļi.
Es novēlu jums visiem priecīgus Ziemassvētkus un lūdzu par to, kaut šogad, kamēr sagurusī pasaule līksmo, jūs pieņemtu un novērtētu to dāvanu, ko mums ir devis mīlošais Tēvs, pieļaujot Sava Vienpiedzimušā Dēla upuri. Es dalos savā personīgajā liecībā par šo mīlošo Debesu Tēvu un Viņa nevainojamo Dēlu — Miera valdnieku. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.