Bibliotēka
21. gadsimta BIS skolotāju iespējas un pienākumi


21. gadsimta BIS skolotāju iespējas un pienākumi

Vakars kopā ar elderu M. Raselu Balardu

Uzruna BIS reliģijas pasniedzējiem • 2016. g. 26. febr. • Soltleikas tabernakls

Mani dārgie brāļi un māsas, es pateicos par jūsu nesavtīgajām pūlēm svētīt mūsu jauno Baznīcas locekļu dzīves.

Nesen es pārskatīju jaunu grāmatu By Study and Also By Faith: One Hundred Years of Seminaries and Institutes of Religion (Studējot un arī ar ticību: Reliģijas semināru un institūtu simtgade). Tas ir ievērojams stāsts! Pāršķirstot šo materiālu, es ievēroju mana vecvectēva Džozefa F. Smita un mana vectēva Melvina Dž. Balarda lomu Baznīcas izglītības veidošanā un izplatībā.

Šodien es kalpoju vietā, kur reiz kalpoja viņi, pateicoties manai saiknei ar jums. No 1985. gada man ir bijusi privilēģija 14 gadus kalpot Izglītības padomē, no tiem 7 gadus es biju izpildkomitejā un gandrīz 4 gadus tās priekšsēdētājs.

Laikā, kad kalpoju padomē, man izveidojās liela cieņa pret Baznīcas izglītības sistēmu. Šovakar, kad pasakos jums, skolotājiem un administratoriem, un jūsu ģimenēm par uzticīgu kalpošanu, es runāju visu Baznīcas vecāku, vecvecāku un pat vecvecvecāku vārdā. BIS sasniegtais pēdējo 100 gadu laikā ir apbrīnojams. Tomēr mani vairāk interesē nākamie 100  gadi un tas, kā jūs varat palīdzēt saviem studentiem stāties pretī mūžam mainīgajiem 21. gadsimta izaicinājumiem.

Augstāko pilnvaroto apmācību sanāksmē prezidents Gordons B. Hinklijs mācīja par tēmu, kā „saglabāt skaidru mācību un noturēt Baznīcu uz pareizā ceļa”. Viņš uzsvēra: „Mēs nevaram būt pārāk piesardzīgi. Mums ir jāuzmanās, lai mēs nenoietu no [ceļa]. Cenšoties būt oriģināliem un atšķirīgiem, mēs varam sniegt mācību, kas nav pilnīgā saskaņā ar atjaunotā Jēzus Kristus evaņģēlija pamatdoktrīnām. … Labāk būsim piesardzīgāki. … Mums jābūt torņa sargiem.”1

Attīstoties Baznīcas izglītības sistēmai 21. gadsimtā, ikvienam no jums ir jāpārdomā, kas jums būtu jāmaina, gatavojoties mācīt, kā jūs mācāt un ko jūs mācāt, ja vēlaties atstāt ietekmi uz mūsu dārgo Tūkstošgades bērnu dzīvi.

Tās dienas, kad students uzdeva neviltotu jautājumu un skolotājs atbildēja: „Neraizējies par to,” ir pagājušas. Ir beigušies laiki, kad students ir aizskāris nopietnu jautājumu, taču skolotājs, ar nolūku izvairīties no tēmas, par atbildi sniedz savu liecību. Ir pagājušas dienas, kad studenti bija pasargāti no cilvēkiem, kuri uzbruka Baznīcai. Par laimi Tas Kungs jums, skolotājiem, ir devis aktuālu un mūžīgu padomu: „Un, tā kā visiem nav ticības, meklējiet uzcītīgi un māciet cits citam gudrības vārdus; jā, meklējiet labākajās grāmatās gudrības vārdus; meklējiet zināšanas, patiesi studējot, un arī ar ticību.”2

Mūsdienās tas ir īpaši aktuāli, jo ne visiem jūsu studentiem ir ticība, kas nepieciešama, lai stātos pretī gaidāmām grūtībām, un daudzi ar interneta starpniecību jau ir pakļauti arvien pieaugošajam pasaulīgumam, kas ir naidīgs pret ticību, ģimeni un evaņģēlija standartiem. Internets ir izplatījies visā pasaulē gandrīz ikvienā mājā un tieši jūsu studentu rokās un prātos.

Jūs varat palīdzēt studentiem, mācot, ko mācību procesā nozīmē — apvienot studēšanu un ticību. Māciet viņus, klasē demonstrējot šīs prasmes.

Prezidents Harolds B. Lī novēroja:

„Mēs jums atgādinām, ka iegūt zināšanas ar ticību nav viegls mācīšanās veids. Būs jāpieliek lielas pūles un nepārtraukti, ticības virzīti centieni. …

Īsi sakot, mācīšanās ar ticību nav uzdevums slinkam vīrietim [vai sievietei]. Kāds ir teicis, patiesi, šāds process pieprasa pilnīgu dvēseles pakļāvību un cilvēka visdziļāko domu un jūtu sasaisti ar Dievu — ir jāizveido pareizā saikne. Tikai tad nāk „zināšanas ar ticību”.”3

Zināšanas ar ticību veidos skaidru liecību, un skaidrai liecībai ir spēks mainīt dzīves; šo principu atklāj šie trīs īsie stāsti.

Pirmais, Fēbe Kārtere 1830. gadā atstāja mājas, lai pievienotos svētajiem. Viņa dalījās atmiņās: „Mani draugi brīnījās par manu izvēli, un arī es pati, bet es sajutu dzinuli to darīt. Manas mātes ciešanas, man atstājot mājas, bija nepanesamas, un, ja es nejustu garu, es galu galā nebūtu aizgājusi.”4

Fēbe sekoja pravietim un pievienojās svētajiem Ohaio un galu galā devās uz Jūtu, kur viņa nomira, būdama uzticīga pēdējo dienu svētā un līdzvērtīga sieva Baznīcas prezidentam Vilfordam Vudrafam.

Nākamais stāsts ir no Mariona G. Romnija biogrāfijas.

Koledžas gados Marions bija nolēmis, ka viņš nevar kalpot misijā ģimenes grūtās finansiālās situācijas dēļ. Kādā pasākumā viņš dzirdēja eldera Melvina J. Balarda runu. Biogrāfiskas piezīmes: „[Marions] nenojauta, ka viņa dzīves ceļš vienā īsā brīdī radikāli mainīsies.”

Stāsta turpinājums: „[Mariona tēvs] bija teicis saviem bērniem, ka starp cilvēku, kurš dzīvo gara ietekmē, un cilvēku, kuram nav gara ietekmes, ir tikpat liela atšķirība, kā starp zaļojošu koku un pliku celmu. Pirmo reizi mūžā Marions … pilnībā saprata, ko [nozīmē] just iedvesmu. Viņa dvēseli piepildīja caururbjoša, vibrējoša sajūta. … [Viņš] nekad nebija bijis tik saviļņots, kā tajā brīdī, uzklausot šī jaunā apustuļa vārdus. …

Marions … juta lielu enerģiju. Apustuļa ārējā izskata mirdzums un viņa liecības sirsnība piepildīja viņu ar neapturamu vēlmi doties misijā. … Viņš zināja, ka viņa turpmākās izglītības plāni ir jāatliek.”5

Drīz vien Marions bija ceļā uz Austrāliju, kur viņš uzticīgi kalpoja. Vēlāk viņš kļuva par varenu apustuli un Augstākā prezidija locekli.

Pēdējo stāstu sniedza prezidents Boids K. Pekers par paveca skolotāja ietekmi uz Viljamu E. Beretu. Skolotājam, kas bija jaunpievērstais no Norvēģijas, bija nepilnīgas angļu valodas zināšanas. Neskatoties uz šo nepilnību, prezidents Pekers atstāstīja, ka „brālis Berets vairākkārt liecināja: „Mēs varējām sasildīt savas rokas viņa ticības siltumā”.””6

Vēlāk Viljams kļuva par semināru, institūtu un Baznīcas skolu vadītāju.

Fēbei, Marionam un Viljamam skaidru liecību uzklausīšana kļuva par noteicošo, kas neatgriezeniski izmainīja viņu dzīves. Tāpat var notikt arī jūsu studentu dzīvē. Tomēr, ņemot vērā mūsdienu realitāti, ne vienmēr pietiek ar skaidru liecību. Fēbe, Marions un Viljams bija tīri un šķīsti, un, uzklausot iedvesmotus misionārus, skolotājus un vadītājus, viņi nebija atkarīgi no pornogrāfijas un pasaulīguma. Gars viegli piekļuva viņu maigajām un skaidrajām sirdīm.

Šodien ir pavisam citādi — dažus no jūsu studentiem, pirms viņi nonākuši jūsu klasēs, jau ir skārusi pornogrāfijas un pasaulīguma infekcija.

Vien pirms vienas paaudzes mūsu jauniešiem bija pieejama galvenokārt tikai Baznīcas drukāta informācija par mūsu vēsturi, doktrīnu un paradumiem. Tikai daži studenti saskārās ar citām interpretācijām. Lielākoties mūsu jaunie cilvēki dzīvoja aizsargātā vidē.

Tajā laikā mūsu rokasgrāmatas, lai gan tās bija veidotas ar labiem nolūkiem, nesagatavoja mūsu studentus šodienai — dienai, kad studentiem par Baznīcu vienā acumirklī ir pieejams gandrīz viss no jebkura skatu punkta. Viņu mobilās ierīces var vienlīdz lielā mērā gan apdraudēt, gan arī veicināt ticību. Daudzi no mūsu jaunajiem cilvēkiem labāk pārzina Google, nekā evaņģēliju, ir vairāk noskaņoti internetam, nevis iedvesmai, un daudz vienotāki ar Facebook, nevis ar ticību.

Ņemot vērā visus šos izaicinājumus, nesen Izglītības padome apstiprināja semināra iniciatīvu, ko sauc par Doktrīnu prasmīgu pārzināšanu. Uz tā paša pamata, kas jau paveikts rakstvietu prasmīgā pārzināšanā, šī jaunā iniciatīva būs balstīta uz mūsu studentu ticības Jēzum Kristum veidošanu un stiprināšanu, kas dos viņiem lielāku spēju dzīvot saskaņā ar evaņģēliju un pielietot to savās dzīvēs. Pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem un praviešu vārdiem, viņi mācīsies, kā rīkoties ar ticību Kristum, lai iegūtu garīgas zināšanas un izpratni par Viņa evaņģēliju. Un viņiem būs iespēja mācīties, kā pielietot Kristus doktrīnu un evaņģēlija principus, lai atbildētu uz jautājumiem un izaicinājumiem, par kuriem viņi ikdienas dzird un kurus redz starp saviem vienaudžiem un sociālajos tīklos.

Šī iniciatīva ir iedvesmota un nāk pareizā brīdī. Tai būs brīnišķīga ietekme uz mūsu jaunajiem cilvēkiem. Tomēr prasmīgi pārzināmo doktrīnu un visu citu BIS studiju programmu panākumi lielā mērā būs atkarīgi no jums.

Stājoties pretī šiem izaicinājumiem, kādas ir BIS skolotāju iespējas un pienākumi 21. gadsimtā? Neapšaubāmi, jums ir jāmīl Tas Kungs, Viņa Baznīca un savi studenti. Jums arī bieži un no sirds ir jāsniedz sava skaidrā liecība. Bez tam, vairāk kā jebkurā citā mūsu vēstures posmā jūsu studentiem ir jāsaņem arī svētības no doktrīnu vai vēsturiskā satura un konteksta mācīšanās, studējot un arī ar ticību, ko pavada skaidra liecība, lai viņi varētu pieredzēt nobriedušu un ilgstošu pievēršanos evaņģēlijam un nodošanos Jēzum Kristum dzīves garumā. Nobriedusi un ilgstoša pievēršanās nozīmē, ka viņi „paliek laivā un turas” visas dzīves garumā.7

Lai jūs saprastu Svēto Rakstu un mūsu vēstures doktrinālo un vēsturisko saturu un kontekstu, jums, saskaņā ar Tā Kunga pavēli, būs jāstudē no „labākajām grāmatām”. „Labākās grāmatas” ir Svētie Raksti, mūsdienu praviešu un apustuļu mācības un labākās, pieejamās LDS akadēmiskās zināšanas. Ja jūs uzcītīgi mācīsieties, studējot un arī ar ticību, jūs varēsiet palīdzēt saviem studentiem apgūt prasmes un izturēšanos, kas nepieciešama, lai atšķirtu uzticamu informāciju, kas viņus iedrošinās nezaudēt ticību, un puspatiesības, un nepareizas mūsu doktrīnu, vēstures un paradumu interpretācijas, kas liks viņiem vilties.

Māciet viņiem par grūtībām, ar kurām viņi saskarsies, ja paļausies uz internetu, lai saņemtu atbildes uz jautājumiem, kam ir mūžīga nozīme. Atgādiniet studentiem, ka Jēkabs neteica: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, lai tas meklē Google!”8

Gudri cilvēki nepaļaujas uz internetu, lai diagnosticētu un ārstētu emocionālas, garīgas vai fiziskas veselības problēmas, it īpaši, ja tās ir dzīvībai bīstamas. Tā vietā viņi meklē veselības aprūpes speciālistus, kas ir izgājuši apmācību un saņēmuši sertifikātu, ko izsniedz medicīnas un valsts padomes. Pat tad apdomīgi cilvēki cenšas noskaidrot arī otru viedokli.

Ja tā ir saprātīga rīcība emocionālu, garīgu un fizisku veselības problēmu risināšanā, tas ir vēl svarīgāk, ja apdraudēta mūžīgā dzīve. Ja kaut kas potenciāli apdraud mūsu garīgo dzīvi, mūsu visvērtīgākās ģimeniskās attiecības un mūsu līdzdalību valstībā, mums vajadzētu atrast uzmanīgus un uzticīgus Baznīcas vadītājus, kas var mums palīdzēt. Un, ja tas ir nepieciešams, mums vajadzētu lūgt palīdzību tiem, kam ir piemērota akadēmiskā izglītība, pieredze un kompetence.

Tieši to es daru, kad man vajadzīga atbilde uz maniem jautājumiem, uz kuriem nevaru pats atbildēt. Es meklēju palīdzību pie brāļiem Divpadsmit apustuļu kvorumā un citiem, kuri ir kompetenti Baznīcas vēstures un doktrīnu jautājumos.

Jums vajadzētu būt starp pirmajiem ārpus studentu ģimenēm, kas iepazīstina viņus ar pilnvarotiem avotiem par tēmām, kas jūsu studentiem var būt mazāk zināmas vai var šķist strīdīgas, lai, kad vēlāk viņi lasīs vai dzirdēs to, kas nesakrīt ar jūsu mācīto, viņi to varētu izvērtēt.

Jūs zināt: pirms mūsu dārgie misionāri dodas uz misiju valstīm, mēs viņus vakcinējam, lai pasargātu no slimībām, kas var tiem kaitēt vai pat atņemt dzīvību. Līdzīgi, lūdzu, arī jūs, pirms sūtāt viņus pasaulē, vakcinējiet savus studentus ar ticības pilnu, pārdomātu un precīzu evaņģēlija doktrīnu, Svēto Rakstu, mūsu vēstures un dažkārt strīdīgu tēmu interpretāciju.

Dažas no šīm mazāk zināmajām vai strīdīgajām tēmām ir poligāmija, gaišreģa akmeņi, dažādie pieraksti par Pirmo vīziju, Mormona Grāmatas vai Ābrahāma grāmatas tulkošanas process, dzimumu atšķirību jautājumi, rase un priesterība vai Debesu Māte.

Centieni vakcinēt mūsu jaunos cilvēkus bieži gulsies uz jums — BIS skolotājiem. Paturot to visu prātā, atrodiet laiku, lai pārdomātu savas iespējas un savus pienākumus.

Mūsdienu Baznīcas vadītāji pilnībā apzinās neierobežoto piekļuvi informācijai, un mēs pieliekam ļoti lielas pūles, lai Atjaunošanas mācības parādītu pareizā kontekstā un izpratnē. Labākais piemērs šiem pūliņiem ir 11 evaņģēlija tēmu esejas (11 Gospel Topics esseys), kas pieejamas vietnē LDS.org un sniedz uzticamus skaidrojumus faktiem par strīdīgiem un mazāk zināmiem, ar Baznīcu saistītiem jautājumiem.

Ir svarīgi, lai jūs pārzinātu šo eseju saturu kā savu kabatu. Ja jums ir kādi jautājumi par tām, tad, lūdzu, uzdodiet tos kādam, kas tās ir studējis un saprot tās. Citiem vārdiem runājot, kad jūs pārvaldāt šo eseju saturu, jūs „meklējat zināšanas, patiesi studējot un arī ar ticību”.

Vēl jums vajadzētu izlasīt Joseph Smith Papers website (Džozefa Smita rakstu mājaslapa) un Baznīcas vēstures sadaļu vietnē LDS.org, un citu uzticīgu PDS akadēmiķu darbus.

Centieni padarīt evaņģēliju pārskatāmu un garīgā vakcinācija ar pārdomātu doktrīnu un vēstures mācīšanu kopā ar degošu liecību ir labākā antiviela, lai palīdzētu mūsu studentiem izvairīties un/vai tikt galā ar jautājumiem, šaubām vai ticības krīzi, ar kuru viņi var saskarties šajā informācijas laikmetā.

Kad jūs, skolotāji, darāt savu daļu, lai labāk saprastu mūsu vēsturi, doktrīnas un paradumus — labāk, nekā jūs saprotat šobrīd —, jūs būsiet sagatavoti sniegt pārdomātas, rūpīgas un iedvesmotas atbildes uz savu studentu jautājumiem.

Viens veids, kā uzzināt savu studentu jautājumus, ir uzmanīgi ieklausīties viņos.

Kad mūsu vecākā meitiņa bija piecus gadus veca, viņa ierāpās man klēpī, kamēr es lasīju avīzi. Viņam man stāstīja kaut ko, kas viņai bija svarīgi, un es nepievērsu tam uzmanību. Tā nu viņa pastiepa savas mazās rokas, parāva malā avīzi, ieskāva manu seju savās mazajās plaukstās, ieskatījās man tieši acīs un teica: „Tēti, tu manī neklausies!” Viņai bija taisnība — es kļūdījos, neklausoties, ko viņa saka. Visiem labiem skolotājiem jāprot labi ieklausīties.

Bez ieklausīšanās savos studentos, mudiniet viņus klasē vai individuāli uzdot jautājumus par jebkuru tēmu.

Viens no vissvarīgākajiem jautājumiem, kuru var pajautāt jūsu studenti, ir: „Kāpēc?”

Ja jautājumu „Kāpēc?” uzdod ar patiesu vēlmi saprast, tas ir lielisks jautājums. Šo jautājumu misionāri vēlas dzirdēt no saviem klausītājiem. Kāpēc mēs te esam? Kāpēc ar labiem cilvēkiem notiek kas slikts? Kāpēc mums ir jālūdz? Kāpēc mums ir jāseko Kristum? Bieži vien tieši jautājums „Kāpēc?” noved līdz iedvesmai un atklāsmei. Zināšanas par mūsu Debesu Tēva pestīšanas ieceri palīdzēs atbildēt uz lielāko daļu no mūsu jautājumiem, kas sākas ar „kāpēc”. Pēc kāda brīža es runāšu vairāk par to.

Vēl tikai viena pēdējā piezīme par atbildēšanu uz jautājumiem. Ir svarīgi mācīt studentiem: lai gan evaņģēlijs sniedz atbildes uz daudziem, ja ne lielāko daļu, vissvarīgākajiem dzīves jautājumiem, uz dažiem jautājumiem mirstībā nav iespējams saņemt atbildes, jo mums trūkst informācijas. Kā mēs mācāmies no Jēkaba: „Lūk, lieli un brīnumaini ir Tā Kunga darbi. Cik neizdibināmi ir Viņa noslēpumu dziļumi, un ir neiespējami, ka cilvēks atklātu visus Viņa ceļus. Un neviens cilvēks nezina Viņa ceļus, ja vien tas netiek viņam atklāts.”9

Neliels brīdinājums: Lūdzu, apzinieties, ka jūs, tāpat kā daudzi jūsu studenti, varat sākt uzskatīt sevi par Svēto Rakstu, doktrīnu un vēstures ekspertiem. Nesens pētījums atklāja: „Jo lielākā mērā cilvēki domā, ka viņi pārzina tēmu, jo vairāk viņiem ir nosliece apgalvot, ka viņi zina vairāk nekā patiesībā, pat līdz tādai pakāpei, ka pasniedz kā patiesību nepatiesus faktus un safabricētu informāciju”.10

To dēvē par „pārspīlēšanu”, un jums, BIS skolotājiem, ir jāizvairās no šī kārdinājuma. Pilnīgi pietiek pateikt: „Es nezinu.” Tomēr, ja esat tā pateikuši, jums ir pienākums atrast vislabākās atbildes uz jūsu studentu pārdomātajiem jautājumiem.11

Mācot jūsu studentus un atbildot uz viņu jautājumiem, ļaujiet man jūs brīdināt — nedalīties stāstos un faktos, kas domāti ticības stiprināšanai, bet kuru patiesums nav pārbaudāms, vai novecojušos uzskatos un mūsu doktrīnu un pagātnes paražu skaidrojumos. Jūs rīkosieties gudri, ja par ieradumu padarīsiet pastāvīgu dzīvo praviešu un apustuļu vārdu studēšanu, ja būsiet informēti par aktuāliem Baznīcas jautājumiem, politiku un deklarācijām, kas atrodamas vietnēs mormonnewsroom.org un LDS.org, un ņemsiet vērā atzītu, pārdomātu un uzticīgu PDS akadēmiķu darbus, lai pārliecinātos, ka jūs nemācāt nepatiesu, novecojušu, dīvainu vai savādu informāciju.

Pētījumā par pārspīlēšanu autori ievēroja, ka „tendence pārspīlēt, it īpaši tiem, kas sevi uzskata par ekspertiem, patiesībā var kavēt indivīdu izglītošanos tieši tajās jomās, kurās viņi sevi uzskata par zinošiem”.

BJU akadēmiskais viceprezidents novēroja: „Būt par ekspertu kādā jautājumā var būt ļoti aizraujoši, jo studentu un koledžu audzēkņi pieķeras katram jūsu vārdam. Tomēr bez dziļas apņēmības turpināt mācīties, mēs kļūsim par pārspīlēšanas upuriem, un nevienam nepatīk visziņi.”12

Es atkārtoju prezidenta Hinklija brīdinājumu: „Mēs nevaram būt pārāk piesardzīgi. Mums ir jāuzmanās, lai mēs nenoietu no [ceļa].”13

Papildus tam, ka jums ir jāmācās mūža garumā, jums ir arī jādara viss savās personīgajās dzīvēs, lai ļautu Svētajam Garam strādāt jūsos. Tas ietver sirsnīgas ikdienas lūgšanas, ticības pilnu gavēšanu, regulāru Svēto Rakstu un mūsdienu praviešu vārdu studēšanu, ar prieku pavadīt Sabata dienu, pazemībā pieņemt Svēto Vakarēdienu un vienmēr atcerēties Glābēju, cik bieži iespējams, pielūgt templī un, visbeidzot, palīdzēt trūcīgajiem, nabadzīgajiem un vientuļajiem — gan apkārtnē, gan visā pasaulē.

Lai pareizi izmantotu savas iespējas un pienākumus, mani dārgie skolotāji, jums ir pašiem jādzīvo saskaņā ar to, ko jūs mācāt!

Esiet drosmīgi, meklējot padomu un pamācības pie tiem, kam jūs uzticaties — pie laulātā drauga, priesterības vadītājiem vai padomdevējiem. Jautājiet, kur jūs varat pilnveidoties savā personīgajā māceklības ceļā. Īpaši nozīmīgi tas ir mūsu pilnlaika darbiniekiem, kurus atbalsta no Baznīcas svētā desmitās tiesas fonda. Jums ir jāizvairās no visa, kas var aizdzīt Garu.

Vēl es jūs rosinu laiku pa laikam intervēt pašam sevi un pārskatīt 2. Nefija 26:29–32, Almas 5:14–30 un Mācības un Derību 121:33–46. Tas jums palīdzēs atklāt, ar kādiem kārdinājumiem jūs varat saskarties. Ja jūsu dzīvē ir kas jāmaina, apņemieties to sakārtot.

Izvairieties no kārdinājuma — apšaubīt jūsu kolēģu motīvus. Tā vietā dziļi ieskatieties savā sirdī un saprotiet paši savas vēlmes un motīvus. Tikai tad Glābējs var mainīt jūsu sirdi un saskaņot jūsu vēlmes un motīvus ar Viņa mērķiem un motīviem.

Jaunajai paaudzei ir jāzina, jāsaprot, jāpieņem un jāpiedalās Dieva pestīšanas iecerē. Izpratne par šo ieceri viņiem dos dievišķas atziņas, caur kurām raudzīties uz sevi kā uz Dieva dēliem un meitām, kas dos perspektīvu, caur kuru saprast gandrīz ikvienu Baznīcas doktrīnu, paradumu un politiku.

Kā mūsdienu BIS skolotājiem — jums ir jāpieņem iespēja un pienākums mācīt 21. gadsimta jaunajiem cilvēkiem pareizus principus par šo ieceri, tajā skaitā, par dievišķi noteikto laulības doktrīnu un ģimenes lomu, kas definēta vēstījumā par ģimeni.14

Doktrīna par mūžīgo laulību un ģimeni ir Dieva laimes ieceres būtiskākā daļa. Tā ietver mūsu pašu templī saistītās ģimenes kā daļu no Debesu Tēva mūžīgās ģimenes celestiālajā valstībā. Ņemot vērā, ka tas tieši attiecas uz Viņa paša ģimeni un Viņa paša gara bērniem, 1. Mozus grāmatā mums ir mācīts, ka „vīrieti un sievieti Viņš radīja” un Viņš pavēlēja tēvam Ādamam un mātei Ievai „vairoties un piepildīt zemi”.15

Ir teikts, ka laimes iecere sākas un beidzas ar ģimeni. Patiesi, ģimene aizsākās pirmsmirstīgajā pasaulē, kur mēs dzīvojām kā mūsu Debesu vecāku ģimenes locekļi. Un galu galā ģimenes saistības un mīlošas attiecības ne tikai turpinās pastāvēt, bet arī stiprināsies radīšanas procesā.16

Būtiskais elements, kas sasaista visu, no kā atkarīga Dieva iecere un mūsu mūžīgais liktenis un ap ko griežas viss pārējais, ir mūsu Glābējs Jēzus Kristus. Caur Viņa Izpirkšanas upuri viss ir iespējams, tajā skaitā, bet ne tikai — mīlošas, rūpīgas un mūžīgas laulības un ģimenes.

Tas Kungs mums māca, ka cilvēks, kas nav precējies, neatkarīgi no viņa vai viņas taisnīguma, nevar iegūt visu, ko mūsu Debesu Tēvs paredzējis Saviem bērniem. Neprecējies cilvēks ir puse no vienādojuma un nevar dzīvot celestiālās valstības augstākajā pakāpē.17

Jūsu studentiem ir jāsaprot, ka mirstības mērķis ir kļūt līdzīgākiem Dievam, iegūstot fiziskus ķermeņus, pielietojot rīcības brīvību un uzņemoties lomas, kas agrāk bija tikai Debesu vecākiem, — būt vīriem, sievām un vecākiem.

Pravieši ir apliecinājuši, ka visiem tiem, kas ir cienīgi un kas paļaujas uz Jēzu Kristu, taču kam nav bijusi iespēja saistīties ar laulāto vai kļūt par vecākiem šajā dzīvē, šādas iespējas būs nākamajā pasaulē.

Māciet mūsu jaunajiem cilvēkiem, ka Tā Kunga Baznīcā ikviens ir gaidīts, lai pielūgtu, kalpotu un augtu kopā brāļiem un māsām evaņģēlijā. Atgādiniet viņiem Lehija mācīto, ka Dieva mērķi un cerību attiecībā uz visiem Viņa bērniem var izteikt šādi: „Ādams krita, lai cilvēki varētu būt; un cilvēki ir, lai viņi varētu gūt prieku.”18

Debesu Tēvs vēlas, lai mēs pieņemtu Viņa doto laulības definīciju un paklausītu Viņa pirmajai pavēlei — „vairoties un piepildīt” —, ne tikai lai piepildītu Viņa ieceri, bet arī atrastu to prieku, kādu šī iecere var dot Viņa dēliem un meitām.

Šo principu atzīst ne tikai Baznīcas locekļi. New York Times slejas autors Deivids Brūks novēroja: „Cilvēki nekļūst labāki, kad viņiem tiek dota maksimālā brīvība darīt to, ko viņi vēlas. Viņi kļūst labāki tad, kad viņiem ir saistības, kas ir pārākas par personīgajām interesēm, — saistības pret ģimeni, Dievu, darbu un valsti.”19

Būdami Baznīcas izglītības sistēmas darbinieki, palīdziet mūsu jauniešiem skaidri saprast Dieva pestīšanas ieceri, no kuras Viņa bērni var saņemt patiesu prieku. Palīdziet viņiem to uzzināt, pieņemt, pielietot un aizstāvēt. Savā 40 gadus ilgajā augstākā pilnvarotā pieredzē mani uztrauc, cik daudz Baznīcas locekļu, gan jaunieši, gan pieaugušie, vienkārši nesaprot šīs ieceres lomu savā mūžīgajā un dievišķajā liktenī.

Mani kolēģi, skolotāji, mums vajadzētu meklēt un novērtēt šīs iespējas, lai doktrināli un garīgi paskaidrotu, kāpēc mēs ticam, ka zināšanas par Dieva diženo laimes ieceri atbildēs uz lielāko daļu no „kāpēc” jautājumiem, kurus mums var uzdot. Kad mēs paudīsim ticību pirmsmirstīgajai dzīvei, kur mēs dzīvojām kā Debesu Tēva un Debesu Mātes gara bērni, mēs varēsim paskaidrot, kāpēc tika radīta šī Zeme. Viens no būtiskākajiem mirstīgās dzīves mērķiem ir ļaut mums pašiem atkārtot ģimenes pieredzes, tomēr šoreiz arī kā vecākiem, ne tikai kā bērniem. Novērtējiet savu pamatizpratni par mūsu Debesu Tēva ieceres doktrīnu un nolūku mūsu mūžīgajai laimei. Un turpiniet to mācīt.

Noslēgumā un lai īsumā apkopotu eldera Kima B. Klārka piezīmes, šajā vakarā mēs mācījāmies, ka jūs esat skolotāji, kurus sūtījis Dievs un kurus piepilda ticība, cerība, pazemība un mīlestība.20

Galvenās atziņas, ar kurām es dalījos, ir:

  • Māciet studentiem apvienot mācīšanos, studējot un arī ar ticību, ar skaidru liecību. Māciet viņiem palikt laivā un turēties!

  • Māciet studentiem kontrolēt savas mobilās ierīces un koncentrēties uz lielāku saikni ar Svēto Garu, nevis internetu.

  • Vakcinējiet studentus ar pestīšanas ieceres patiesajām mācībām, kas rodamas Jēzus Kristus evaņģēlijā.

  • Apgūstiet evaņģēlija tematu esejas.

  • Atcerieties, ka „Kāpēc?” var būt lielisks jautājums, kas noved līdz izpratnei par evaņģēliju.

  • Nepārspīlējiet un nebaidieties teikt: „Es nezinu.”

  • Mācieties mūža garumā.

  • Meklējiet padomu un pamācības pie tiem, kam jūs uzticaties.

  • Apdomājiet iespēju — laiku pa laikam personīgi intervēt sevi, lai pārskatītu savu garīgo sagatavotību, savu uzcītību un savu efektivitāti.

  • Māciet, ka laimes iecere sākas un beidzas ar ģimeni. Visos laikos paturiet prātā pestīšanas ieceri.

  • Māciet, ka laulība un ģimene nes ilgstošu prieku.

  • Atcerieties, ka, apvienojot mācīšanos ar studēšanu, ticību un skaidru liecību, notiek patiesa un ilgstoša pievēršanās.

  • Un vissvarīgākais — stipra ticība Tā Kunga Jēzus Kristus Izpirkšanai ir izšķiroša mūsu garīgajam spēkam un izaugsmei.

Mani mīļotie skolotāji, lai Dievs svētī katru un ikvienu no jums. Lai arī kādu nastu jūs nestu, kaut tā tiktu atvieglināta. Kaut jūs rastu prieku un mieru, ko sniedz zināšanas, ka caur jūsu mācīšanu jūs izmaināt dzīves, ka esat iedvesmojuši kādu no Debesu Tēva bērniem viņa vai viņas ceļojumā, lai tas kādu dienu tiktu atkal apskauts Viņa klātbūtnē. Es jums atstāju savu liecību, ka mums ir Jēzus Kristus evaņģēlija pilnība, kas atjaunota caur pravieti Džozefu Smitu. Evaņģēlija pilnība ir mūsu rokās. Mums jālolo tas savos prātos un savās sirdīs un jāmāca tas ar Gara spēku. Lai Dievs svētī katru un ikvienu no mums, tā ir mana pazemīgā lūgšana un svētība Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Atsauces

  1. Augstāko pilnvaroto apmācības sanāksme, 1992. g. 29. sept.

  2. Mācības un Derību 88:118.

  3. Harold B. Lee, in Clyde J. Williams, red. The Teachings of Harold B. Lee (1996), 331.

  4. Edward William Tullidge, The Women of Mormondom (1877), 412.

  5. F. Burton Howard, Marion G. Romney: His Life and Faith (1988), 63–64.

  6. Boyd K. Packer, „A Tribute to the Rank and File of the Church”, Ensign, 1980. g. maijs, 62.

  7. Skat M. Rasels Balards, „Palieciet laivā un turieties!” (vispārējās konferences runa), Ensign vai Liahona, 2014. g. nov., 89. lpp.

  8. Skat. Jēkaba v. 1:5.

  9. Jēkaba 4:8; skat. arī Mācības un Derību 101:32.

  10. Brent W. Webb, „Quest for Perfection and Eternal Life” (Brigama Janga universitātes ikgadējā universitātes konferences mācībspēku sesija, 2015. g. 24. aug.), 10, speeches.byu.edu; skat. Stav Atir, Emily Rosenzweig and David Dunning, „When Knowledge Knows No Bounds: Self-Perceived Expertise Predicts Claims of Impossible Knowledge”, Psychological Science, 2015. g. aug., 1295–1303; doi: 10.1177/0956797615588195.

  11. Skat. Mācības un Derību 101:32–34.

  12. Brent W. Webb, „Quest for Perfection and Eternal Life”, 10, speeches.byu.edu.

  13. Augstāko pilnvaroto apmācības sanāksme, 1992. g. 29. sept.

  14. Skat. „Ģimene — vēstījums pasaulei”, Ensign vai Liahona, 2010. g. nov., 129. lpp.

  15. Skat. Mozus 1:27–28.

  16. Skat. Mācības un Derību 131:1–4; 132:19.

  17. Skat. 1. korintiešiem 11:11; Mācības un Derību 131:1–4.

  18. 2. Nefija 2:25.

  19. David Brooks, „The Age of Possibility”, New York Times, 2012. g. 15. nov., nytimes.com.

  20. Kims B. Klārks, „Skolotāji „nāk” no Dieva” (vakars kopā ar elderu Raselu M. Balardu, 2016. g. 26. febr.), broadcasts.lds.org.