Kā izprast pašnāvību: brīdinājuma zīmes un piesardzības pasākumi

Katru gadu pasaulē vairāk nekā 800 tūkstoši cilvēku mirst, izdarot pašnāvību.³ Tas nozīmē, ka ik pēc 40 sekundēm kāds pasaulē izdara pašnāvību. Patiesais skaitlis ir pat lielāks, tāpēc ka pašnāvība ir sensitīvs jautājums un dažās valstīs tā ir pretlikumīga, un par to netiek ziņots. Pašnāvība ir otrs izplatītākais nāves iemesls starp cilvēkiem vecumā no 15 līdz 29 gadiem. Lielākajā daļā valstu pašnāvību skaits ir augstākais to cilvēku vidū, kuriem ir pāri 70 gadiem. Tieši vai netieši, pašnāvība ietekmē lielu mūsu sabiedrības daļu.

Kad mēs vairs netiekam galā ar dzīves uzlikto pārbaudījumu slogu, mēs sajūtam ārkārtīgi lielu stresu. Ja emocionālās ciešanas liekas nepanesamas, cilvēka domāšana var aptumšoties un viņam var likties, ka nāve ir vienīgā izeja. Cilvēks var nolemt, ka neviens nevar palīdzēt, kas savukārt liek noslēgties no sabiedrības un iegrimt vēl lielākās ciešanās, bezizejā un bezcerībā, un galu galā novest pie domām, ka pašnāvība ir vienīgā iespēja.

Ja kāds izrāda jebkuru no tālāk sniegtajām, nopietnajām brīdinājuma zīmēm,⁴ mums vajadzētu nekavējoties meklēt palīdzību pie psihiskās veselības aprūpes speciālista vai neatliekamās palīdzības, piemēram, pie policijas:

• ja kāds draud, ka sevi savainos vai nogalinās;

• ja kāds meklē veidus vai līdzekļus, lai sevi nonāvētu;

• ja kāds runā vai raksta par nāvi, miršanu vai pašnāvību.

Tālāk sniegtās zīmes var atainot ne tik neatliekamu situāciju, bet mums nevajadzētu vilcināties, lai palīdzētu cilvēkam, kurš:

• saka, ka viņam vairs nav cerības un viņš ir pazaudējis dzīves mērķi;

• izrāda naidu, dusmas vai vēlas atriebties;

• uzvedas neapdomīgi;

• jūtas tā, it kā būtu iedzīts slazdā;

• sāk pastiprināti lietot alkoholu vai narkotikas;

• attālinās no draugiem, ģimenes vai sabiedrības;

• trauksmi, satraukumu vai dramatiskas garastāvokļa maiņas;

• visu laiku nespēj normāli iemigt vai izgulēties;

• domā, ka viņš citiem ir apgrūtinājums.

Ne visi, kuri cenšas izdarīt pašnāvību, dara to zināmu citiem, bet lielākā daļa izrāda kādu no šīm brīdinājuma zīmēm. Tāpēc uztveriet tās nopietni!

Pat ja profesionāla palīdzība nav viegli pieejama, patiesas draugu un ģimenes locekļu rūpes var sniegt lielu atbalstu.

Attēls

elderly man with a cane

Ja kādam ir pašnāvnieciskas tieksmes, ģimenes locekļiem un draugiem ir ārkārtīgi liela nozīme. Saskaņā ar Almas mācīto, mums ir „[jānes] vienam otra slogi, lai tie kļūtu viegli … [jāsēro] ar tiem, kas sēro, un [jāmierina] tie, kuriem nepieciešams mierinājums” (Mosijas 18:8, 9).

Tālāk sniegti daži noderīgi padomi, ko ģimenes locekļi un draugi var darīt:

Palīdziet un uzklausiet ar mīlestību. Elders Balards deva padomu: „Nav nekā spēcīgāka par mīlošām rokām, kuras apņem tos, kuri cieš.”⁵ „Mums viņi ir jāierauga … ar Debesu Tēva acīm,” mācīja elders Deils G. Renlands, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis. „Tikai tad mēs varēsim sajust Glābēja gādīgās rūpes par viņiem. … Šāds redzējums atvērs mūsu sirdis, lai mēs varētu saprast citu cilvēku vilšanās sajūtu, bailes un sāpes.”⁶

Palīdziet ar reālām lietām. Ja cilvēks saskaras ar krīzi, kas ietekmē viņa drošību vai pamatvajadzības, piedāvājiet materiālu palīdzību, taču ļaujiet cilvēkam izvēlēties, vai to pieņemt vai nē. Piemēram, ja kādam rodas pašnāvnieciskas domas darba zaudējuma dēļ, palīdziet viņam atrast darba piedāvājumus, lai viņam būtu iespējas, no kurām izvēlēties, un būtu iespēja atbrīvoties no sajūtas, ka viņš ir iestrēdzis nelaimē.

Pajautājiet šim cilvēkam, vai viņš domā par pašnāvību. Ja jūs esat noraizējies par kādu, kurš cieš un izrāda pašnāvības brīdinājuma zīmes, pajautājiet viņam, vai viņš domā par pašnāvību. To darīt, iespējams, nebūs patīkami, bet tas ir labākais veids, kā tiešā veidā uzzināt, vai viņš apsver šādu iespēju. Tas var atvērt ceļu uz sarunu par šī cilvēka problēmām un raizēm.

Jūs varētu uzsākt sarunu, piemēram, sakot: „Izklausās, ka nevienam to nebūtu viegli izturēt. Vai tu domā par pašnāvību?” vai „Ņemot vērā visas šīs ciešanas, kuras tu šobrīd piedzīvo, es gribētu zināt, vai tu domā par pašnāvību.” Ja cilvēkam nav tādas domas, viņš, visticamāk, jums to pateiks.

Ja jūs jūtat, ka cilvēks tā īsti nevēlas runāt par pašnāvnieciskām domām, mēģiniet sajust Gara pamudinājumus, lai zinātu, ko darīt. Iespējams, jūs tiksiet pamudināts vienkārši palikt šī cilvēka tuvumā, līdz viņš jutīs, ka var ar jums atklāti izrunāties.

Palieciet šī cilvēka tuvumā un meklējiet palīdzību. Ja kāds jums pasaka, ka domā izdarīt pašnāvību, palieciet kopā ar šo cilvēku un centieties ar viņu izrunāties par to, kas viņu nomāc. Ja cilvēks runā par konkrētām pašnāvības metodēm un laiku, palīdziet viņam telefoniski sazināties ar diennakts krīzes centru vai vietējo psihiatrisko neatliekamo palīdzību.

Vai nu cilvēks ir vai nav izrādījis brīdinājuma zīmes, daži no viņiem pārtrauc šo dzīvi. Kad ģimenes locekļi un draugi saskaras ar postošo pieredzi, tuviniekam izdarot pašnāvību, viņi piedzīvo ārkārtīgi lielas, intensīvas sēras, kurās ir iesaistītas daudzas emocijas. Viņu reakcijas varētu būt šādas:

• kauns un apkaunojuma sajūta;

• šoks un neticība;

• dusmas, atvieglojuma vai vainas sajūta;

• cenšanās slēpt nāves iemeslu;

• novēršanās no sabiedrības un ģimenes attiecību sabrukums;

• aktīva dalība un pat apsēstība, cenšoties iesaistīties pašnāvību novēršanas pasākumos;

• pārmērīga vēlme saprast, kāpēc tas ir noticis;

• pamestības un atraidījuma sajūta;

• mirušā cilvēka, sevis, citu un Dieva vainošana;

• pieaugošas pašnāvnieciskas vai pašiznīcinošas domas;

• augsts stresa līmenis svētku laikā un tuvinieka nāves gadadienā.⁷

Attēls

woman sitting on bench

Atturieties no tiesāšanas. Lai gan pašnāvība ir nopietns jautājums, elders Balards mums arī atgādina, ka „acīmredzami, mēs nevaram zināt visus apstākļus par katru pašnāvību. Vienīgi Tas Kungs zina visas detaļas, un Viņš ir tas, kurš mūs tiesās par to, kas izdarīts uz Zemes. Kad [Tas Kungs] mūs tiesās, es domāju, ka viņš ņems vērā pilnīgi visus apstākļus: mūsu ģenētisko un ķīmisko dabu, garīgo stāvokli, prāta spējas, saņemtās mācības, senču tradīcijas, veselību un tā tālāk.”⁸

Cieniet un ļaujiet iziet cauri katra cilvēka unikālajam sērošanas procesam. Cilvēki sēro dažādos veidos, jo katram cilvēkam ar zaudēto tuvinieku ir bijušas atšķirīgas attiecības. Tāpēc novērtējiet un cieniet veidu, kā katrs cilvēks izdzīvo sēras.

Kad mēs zaudējam tuviniekus, mūs pārņem spēcīgas un pat nepārvaramas emocijas. Tomēr sērošana nenozīmē, ka mums trūkst ticības. Glābējs sacīja: „Tev būs dzīvot kopā mīlestībā, tā ka tu raudāsi par to, kas mirs, zaudēšanu” (M&D 42:45). Sēras ir pierādījums tam, ka mēs mīlējām aizgājušo tuvinieku, un tam, ka mums šīs attiecības daudz nozīmēja.

Lūdziet palīdzību. Sērojot it viss var šķist nepanesams. Lūdzot palīdzību, citiem var būt svēta iespēja jūs mīlēt un jums kalpot. Ja jūs citiem ļausiet sev palīdzēt, tas dziedinās un stiprinās ne tikai jūs, bet arī viņus.

Turpiniet tikties ar cilvēkiem. Daži cilvēki sēro vienatnē un dažkārt noslēdzas no ārpasaules, tāpēc turpiniet tikties ar saviem ģimenes locekļiem un draugiem. Ik pa laikam uzmeklējiet savus sērojošos ģimenes locekļus, radiniekus un draugus un piedāvājiet palīdzību, jo viņi var nenākt pie jums.

Paļaujieties uz Glābēju. Galu galā, Glābējs ir dziedināšanas un miera avots. „Viņa īstenotā Izpirkšana sniedz mums iespēju piesaukt Viņu, kurš ir pieredzējis visas mūsu laicīgās vājības, lai dāvātu mums spēku — panest savas laicīgās nastas. Viņš zina par mūsu ciešanām, un Viņš mums ir līdzās. Viņš, gluži kā labais samarietis, atrodot mūs ceļa malā ievainotus, pārsies mūsu vātis un par mums parūpēsies (skat. Lūkas 10:34).”⁹

Centīsimies saprast, ka mums visiem pilnībā vajag paļauties uz To Kungu, Jēzu Kristu, un Viņa īstenoto Izpirkšanu, cenšoties pildīt savu daļu. To pazemīgi atzīstot, centīsimies saprast mūsu ģimenes locekļus un kaimiņus, kuri cieš, palīdzēsim un mīlēsim viņus, un kopā pieaugsim lielākā ticībā un paļāvībā uz Glābēju, kurš atgriezīsies un „nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis” (Jāņa atklāsmes 21:4).