Tiešā Dieva labestība

Pirms vairākiem gadiem mūsu piecgadīgais dēls pienāca pie manis un sacīja: „Tēti, es kaut ko sapratu. Es sapratu, ka tavs drīz man ir ļoti ilgs laiks.”

Kad Tas Kungs vai Viņa kalpi saka tādas frāzes kā „tikai nedaudz dienu” vai „laiks vairs nav tālu”, tas var burtiski nozīmēt mūžu vai pat ilgāk.¹ Viņa laiks un bieži vien Viņa noteiktais laiks atšķiras no mūsu. Atslēga šeit ir pacietībai. Bez tās mēs nevaram attīstīt ticību vai to izrādīt Dievam, kas ved mūs uz dzīvi un glābšanu. Taču mans vēstījums šodien ir par to, ka, lai arī mēs pacietīgi gaidām uz To Kungu, pastāv noteiktas svētības, ko mēs saņemam nekavējoties.

Kad lamanieši sagūstīja Almu un viņa ļaudis, pēdējie lūdza par to, lai tiktu atbrīvoti. Viņi netika tūlīt pat atbrīvoti, taču, pacietīgi gaidot uz savu atbrīvošanu, Tas Kungs parādīja Savu labestību, nekavējoties sniedzot noteiktas svētības. Viņš nekavējoties mīkstināja lamaniešu sirdis, lai viņi nenogalinātu savus gūstekņus. Viņš arī stiprināja Almas ļaudis un atviegloja viņu slogus.² Kad beigās viņi tika atbrīvoti, viņi devās uz Zarahemlu, kur stāstīja par savu pieredzi apbrīnas pārņemtajiem ļaudīm. Zarahemlas ļaudis brīnījās, un, „kad viņi domāja par tiešo Dieva labestību un Viņa spēku, atbrīvojot Almu un viņa brāļus no … jūga, viņi pacēla savas balsis un pateicās Dievam”.³

Tiešo Dieva labestību saņem visi tie, kas piesauc Viņu ar patiesu nolūku un visu sirds nodomu. Tas ietver cilvēkus, kuri patiesi un izmisīgi lūdz tad, kad atbrīvošana nešķiet drīza un ciešanas turpinās, pat pieaug.

Līdzīgi notika ar gados jauno pravieti, kurš cieta gandrīz līdz nāvei drēgnā cietumā, līdz viņš beidzot izsaucās: „Ak Dievs, kur Tu esi? … Cik ilgi Tava roka būs apturēta …? Jā, ak Kungs, cik ilgi …?”⁴ Atbildot uz šo lūgšanu, Tas Kungs tūlīt pat neatbrīvoja Džozefu, bet Viņš nekavējoties sniedza mieru.⁵

Dievs arī nekavējoties sniedz cerību, ka galu galā mēs tiksim atbrīvoti.⁶ Neatkarīgi no tā, kas notiek un kur notiek, mūsu priekšā vienmēr spoži mirdz cerība Kristū un caur Kristu.⁷ Tā nemitīgi atrodas mūsu priekšā.

Turklāt Viņš ir apsolījis: „Mana žēlastība neatkāpsies no tevis.”⁸

Un pats svarīgākais ir tas, ka Dieva mīlestība ir tūlītēja. Es liecinu kopā ar Pāvilu par to, ka nekas „mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū”.⁹ Pat mūsu grēki, kas var mūs uz laiku šķirt no Viņa Gara, nevar mūs atraut no Viņa pastāvīgās, tūlītējās, dievišķās un tēvišķās mīlestības.

Šie ir daži no veidiem un līdzekļiem, ar kuru palīdzību „Viņš nekavējoties svētī [mūs]”.¹⁰ Tagad, lai parādītu, kā šie principi darbojas, es dalīšos ar jums divu cilvēku pieredzēs, kuru dzīves ir kā liecības tiešai Dieva labestībai.

Kopš agra tīņu vecuma Emīlija cieta no kaitīgu vielu lietošanas. Izmēģinājumi radīja ieradumu, un ieradums vēlāk pārauga atkarībā, kas gadiem ilgi turēja viņu gūstā, neskatoties uz dažiem labsajūtas periodiem. Emīlija rūpīgi slēpa savu problēmu, it īpaši pēc tam, kad kļuva par sievu un māti.

Sākums viņas atbrīvošanai nemaz nešķita kā atbrīvošana. Vienā brīdī Emīlija veica kārtējo medicīnisko pārbaudi, taču nākamajā — ātrās palīdzības mašīna viņu aizveda uz stacionāro medicīnas iestādi. Domājot par to, ka būs jāšķiras no saviem bērniem, vīra un mājām, viņu sāka pārņemt panika.

Tonakt, būdama viena pati aukstā un tumšā istabā, Emīlija saritinājās savā gultā un raudāja. Viņas spēja saprātīgi domāt palēnām sāka zust, līdz viņu beigās pārņēma nemiers, bailes un nomācošā istabas un dvēseles tumsa. Emīlijai patiesi šķita, ka viņa tonakt nomirs. Viena pati.

Šādā izmisīgā stāvoklī Emīlija kaut kādā veidā sakopoja visus spēkus un nolaidās no gultas uz ceļiem. Bez liekvārdības, kas dažreiz piemita iepriekšējām lūgšanām, Emīlija pilnībā padevās Tam Kungam, izmisīgi lūdzot: „Mīļais Dievs, Tu man esi vajadzīgs. Lūdzu, palīdzi man. Es nevēlos būt viena. Lūdzu, palīdzi man izturēt šo nakti.”

Un tūdaļ, gluži kā ar Pēteri sendienās, Jēzus izstiepa Savu roku un satvēra viņas grimstošo dvēseli.¹¹ Pār Emīliju nāca brīnumains miers, drosme, pārliecība un mīlestība. Istaba vairs nešķita auksta, viņa zināja, ka viņa vairs nebija viena, un pirmo reizi kopš 14 gadu vecuma Emīlija zināja, ka viss būs kārtībā. Kad viņa „pamodās Dievam”,¹² Emīlija devās gulēt mierā. Un tādējādi mēs redzam: „Ja jūs nožēlosit grēkus un nenocietināsit savas sirdis, nekavējoties diženā pestīšanas iecere tiks īstenota attiecībā uz jums”.¹³

Attēls

Ģimene pie tempļa

Emīlijas dziedināšana un vēlāk arī atbrīvošana prasīja daudz laika — mēnešus ilgu ārstēšanos, apmācības un konsultācijas, kuru laikā viņu atbalstīja un dažreiz arī vadīja Dieva labestība. Un šī labestība turpināja būt ar viņu, kad viņa kopā ar savu vīru un bērniem iegāja templī, lai kopā saistītos uz mūžu. Gluži kā Zarahemlas ļaudis, Emīlija šobrīd pauž pateicību, domājot par tiešo Dieva labestību un Viņa spēku, kas atbrīvoja viņu no gūsta.

Tagad stāsts no kāda cita drosmīga ticīgā cilvēka dzīves. 2013. gada 27. decembrī Alīsija Šroidere ar prieku sagaidīja savus tuvos draugus Šonu un Šarlu Čilkotus, kas negaidīti parādījās uz viņas mājas sliekšņa. Šons, kurš bija arī Alīsijas bīskaps, iedeva viņai savu mobilo telefonu un nopietni sacīja: „Alīsija, mēs tevi mīlam. Tev ir jāatbild uz šo zvanu.”

Telefona otrajā galā bija Alīsijas vīrs Mario. Viņš kopā ar bērniem atradās kādā nomaļā vietā, kur bija devies ilgi gaidītā izbraucienā ar sniega motociklu. Bija noticis baiss negadījums. Mario bija nopietni ievainots, bet viņu 10-gadīgais dēls Kalebs — gājis bojā. Kad Mario ar asarām acīs pastāstīja sievai par Kaleba nāvi, Alīsiju pārņēma šoks un šausmas, kādu tikai retais no mums pazīst. Viņa sabruka. Paralizēta aiz neiedomājamām ciešanām, Alīsija nespēja ne pakustēties, ne parunāt.

Bīskaps un māsa Čilkoti viņu ātri pacēla un cieši apskāva. Kādu laiku viņi kopā raudāja un dziļi bēdājās. Pēc tam bīskaps Čilkots piedāvāja Alīsijai sniegt svētību.

To, kas notika tālāk, nav iespējams saprast bez izpratnes par Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu un tiešo Dieva labestību. Bīskaps Čilkots uzmanīgi uzlika savas rokas uz Alīsijas galvas un trīcošā balsī sāka runāt. Alīsija sadzirdēja divus vēstījumus, ko viņai pateica pats Dievs. Pirmkārt, viņa sadzirdēja savu vārdu — Alīsija Sjūzena Šroidere. Pēc tam viņa dzirdēja bīskapu piesaucam Visuvarenā Dieva pilnvaras. Tajā brīdī vien dzirdot, kā tiek izrunāts viņas vārds un pieminēts Dieva spēks, Alīsiju piepildīja neaprakstāms miers, mīlestība, mierinājums un kaut kādā veidā pat prieks. Un šīs sajūtas palika ar viņu.

Šobrīd, protams, Alīsija, Mario un viņu ģimene joprojām sēro par Kalebu un pēc viņa ilgojas. Tas ir grūti! Ikreiz, kad ar viņu runāju, Alīsijas acīs sariešas asaras, kad viņa stāsta par to, cik ļoti viņa mīl un ilgojas pēc sava mazā zēna. Un miklums viņas acīs saglabājas, stāstot par to, kā dižais Atbrīvotājs ir viņu atbalstījis ik brīdi viņas smagajā pārbaudījumā, sākot ar Viņa tiešo labestību, kad viņa atradās dziļākajā bezcerībā, un turpinot tagad, sniegdams spožu cerību jaukajam atkalapvienošanās brīdim, kas būs „tikai nedaudz dienu vēlāk”.

Es saprotu, ka dažreiz dzīves pieredzes rada apmulsumu un nemieru, kas padara grūti iespējamu saņemt, atpazīt vai saglabāt tādu atvieglojumu, ko saņēma Emīlija un Alīsija. Esmu piedzīvojis šādas reizes. Es liecinu, ka mūsu vienkāršais izdzīvošanas veids šādās reizēs ir maigā un spēcīgā tiešās Dieva labestības izpausme. Atcerieties, ka seno Israēlu galu galā atbrīvoja „tas pats Dievs, kas bija pasargājis viņus”¹⁴ dienu no dienas.

Es liecinu par to, ka Jēzus Kristus ir diženais Atbrīvotājs, un Viņa vārdā es apsolu: ja jūs vērsīsities pie Viņa ar patiesu nolūku un visu sirds nodomu, Viņš atbrīvos jūs no it visa, kas apdraud jūsu dzīvi vai prieku. Šī atbrīvošana varētu aizņemt ilgāku laiku, nekā jūs gribētu, iespējams, visu dzīvi vai pat ilgāk. Tādējādi, sniedzot jums mierinājumu, drosmi un cerību, lai jūs atbalstītu un stiprinātu, gaidot galējo atbrīvošanu, es jūs uzslavēju un jums liecinu par tiešo Dieva labestību, Jēzus Kristus vārdā, āmen.