„Nāciet, sekojiet Man!”

Mani mīļotie brāļi un māsas, mēs ar sievu Vendiju ļoti priecājamies būt kopā ar jums šajā sabata rītā! Kopš mūsu pagājušās vispārējās konferences ir noticis ļoti daudz. Ir iesvētīti jauni tempļi Konsepsjonā, Čīlē; Barrankiljā, Kolumbijā un Romā, Itālijā. Šajos svētajos pasākumos mēs esam pieredzējuši bagātīgu Gara klātbūtni.

Es apsveicu tās daudzās sievietes (un vīriešus), kuri nesen beidza lasīt Mormona Grāmatu, gūstot prieku un atklājot apslēptus dārgumus. Mani iedvesmo ziņas par pieredzētajiem brīnumiem.

Es apbrīnoju 11–gadīgos jauniešus, kuri, tagad jau būdami diakoni, katru svētdienu cienīgi iznēsā Svēto Vakarēdienu. Viņi dodas uz templi, līdz ar 11–gadīgajām jaunietēm, kuras šobrīd enerģiski mācās un kalpo bišu stropiņa klasēs. Gan jaunie vīrieši, gan jaunās sievietes skaidri un pārliecinoši sludina evaņģēlija patiesās mācības.

Es priecājos par bērniem un jauniešiem, kuri palīdz mācīt evaņģēliju savās mājās, kopā ar saviem vecākiem īstenojot ģimenē balstīto, Baznīcas atbalstīto mācību programmu.

Mums tika atsūtīta šī četrgadīgā Bleika fotogrāfija, kurš agrā sestdienas rītā, paķēris Baznīcas grāmatu, iesaucās: „Man vajag pabarot savu garu!”

Bleik, mūs sajūsmina ziņas par tevi un citiem, kuri izvēlas barot savu garu, baudot Jēzus Kristus atjaunotā evaņģēlija patiesās mācības. Un mūs iepriecina apziņa, ka daudzi no jums iegūst savā dzīvē Dieva spēku, pielūdzot un kalpojot tempļos.

Kā jau daudzi no jums zina, pirms trim mēnešiem mūsu ģimenē tika pieredzēta sāpīga šķiršanās, kad no šīs laicīgās dzīves aizgāja mūsu meita Vendija. Pēdējās viņas dzīves dienās cīņā ar vēzi es tiku svētīts ar iespēju atvadīties no viņas mūsu pēdējā tēva–meitas sarunā.

Saņemdams viņas rokas, es pateicu viņai, cik ļoti es viņu mīlu un cik pateicīgs jūtos, ka varu būt viņas tēvs. Es teicu: „Tu esi laulājusies templī un uzticīgi godājusi savas derības. Jūs ar vīru esat uzņēmuši savā ģimenē septiņus bērnus un izaudzinājuši viņus par dievbijīgiem Jēzus Kristus mācekļiem, varonīgiem Baznīcas locekļiem un ieguldījumu nesošiem pilsoņiem. Un viņi ir izraudzījušies sev tikpat cienīgus laulātos. Tavs tētis ar tevi ļoti, ļoti lepojas. Tu esi ienesusi manā dzīvē lielu prieku!”

Viņa klusi atbildēja: „Paldies tev, tēti!”

Tas bija saviļņojošs, asaru pilns brīdis. Viņas mūža 67 gadu laikā mēs kopīgi strādājām, kopīgi dziedājām un bieži arī kopīgi slēpojām. Taču tovakar mēs runājām par to, kam ir visbūtiskākā nozīme, — par derībām, priekšrakstiem, paklausību, ticību, ģimeni, uzticību, mīlestību un mūžīgo dzīvi.

Mums ļoti pietrūkst mūsu meitas. Taču, pateicoties Jēzus Kristus atjaunotajam evaņģēlijam, mēs par viņu nesatraucamies. Turpinot godāt savas derības ar Dievu, mēs gaidām to brīdi, kad atkal varēsim būt kopā. Tikmēr mēs kalpojam Tam Kungam šeit, un viņa kalpo Viņam tur — paradīzē.¹

Patiesībā mēs ar sievu jau šī gada sākumā paviesojāmies paradīzē — tanī Paradīzē, kura atrodas Kalifornijas štatā. Sagadījās tā, ka mūsu vizīte bija ieplānota tikai 40 stundas pēc tam, kad no dzīves šķīrās mūsu meita. Mēs, līdz ar elderu Kevinu V. Pīrsonu un viņa sievu Džūnu, tikām spēcināti, tiekoties ar svētajiem no Čiko staba Kalifornijā. Mēs uzzinājām par viņu vareno ticību, viņu kalpošanu norīkojumos un par brīnumiem, kas notika, pat pieredzot iznīcinošos zaudējumus vispostošākajā savvaļas ugunsgrēkā Kalifornijas vēsturē.

Kamēr mēs bijām tur, mums bija gara saruna ar jauno policijas virsnieku Džonu, kurš bija viens no maniem drosmīgajiem palīgiem šajā ārkārtas situācijā. Viņš atsauca atmiņā biezo tumsību, kas nolaidās pār Paradīzi 2018. gada 8. novembrī, kad cauri pilsētai šāvās liesmas un kvēlojošas ogles, nopostot īpašumus un mantas gluži kā sodība un atstājot aiz sevis tikai pelnu kaudzes un vientulīgus ķieģeļu skursteņus.

Džons 15 stundu garumā braukāja cauri necaurredzamajai tumsībai, ko pāršķēla biedējošas kvēlojošu izdeguļu šautras, palīdzot cilvēkam pēc cilvēka, ģimenei pēc ģimenes izbēgt un nonākt drošībā, riskēdams ar savu paša dzīvību. Taču šajā spraigajā pārbaudījumu brīdī Džona prātu visvairāk nodarbināja pats biedējošākais jautājums: „Kur ir mana ģimene?” Pēc daudzām garām, šausminoša satraukuma pilnām stundām viņš beidzot uzzināja par viņu veiksmīgo evakuāciju.

Stāsts par Džonu un viņa raizēm par savu ģimeni ir pamudinājis mani šodien uzrunāt tos no jums, kuri, pietuvojoties savas laicīgās dzīves noslēgumam, varētu vaicāt: „Kur ir mana ģimene?” Tanī nākamības dienā, kad beigsies jūsu laicīgie pārbaudījumi un jūs nokļūsiet garu pasaulē, jūs nonāksiet aci pret aci ar šo sirdi plosošo jautājumu: „Kur ir mana ģimene?”

Jēzus Kristus māca mums atpakaļceļu uz mūsu mūžīgajām mājām. Viņš izprot Debesu Tēva mūžīgās pilnveides ieceri labāk nekā jebkurš no mums. Galu galā, Viņš ir tās noslēgakmens. Viņš ir mūsu Pestītājs, mūsu Dziedinātājs un mūsu Glābējs.

Kopš brīža, kad Ādams un Ieva tika izraidīti no Ēdenes dārza, Jēzus Kristus ir sniedzis mums Savu vareno roku, lai palīdzētu visiem, kuri izvēlas Viņam sekot. Svētajos Rakstos tiek atkārtoti vēstīts, ka, par spīti visdažādāko cilvēku visdažādākajiem grēkiem, Viņa roka joprojām ir pastiepta.²

Ikviena cilvēka gars gluži dabiski ilgojas pēc tā, lai ģimenes mīlestība turpinātos mūžīgi. Dziesmas par mīlestību uztur maldīgo cerību, ka, ja jūs vēlaties būt kopā uz mūžiem, jums pietiek tikai ar mīlestību. Un daži kļūdaini uzskata, ka Jēzus Kristus Augšāmcelšanās ietver apsolījumu, ka visi cilvēki pēc nāves būs kopā ar saviem mīļajiem.

Patiesībā jau pats Glābējs ir nepārprotami paskaidrojis: kaut arī Viņa Augšāmcelšanās nodrošina to, ka ikviens cilvēks, kurš ir dzīvojis, tiks augšāmcelts un dzīvos mūžīgi,³ ja mēs gribam iemantot vareno paaugstināšanas privilēģiju, no mums tiek prasīts daudz vairāk. Glābšana ir individuāla lieta, bet paaugstināšana ir visas ģimenes lieta.

Ieklausieties šajos vārdos, kurus Tas Kungs, Jēzus Kristus, ir teicis Savam pravietim: „[Visām derībām, līgumiem, saistībām, pienākumiem, zvērestiem, solījumiem, darbībām, sadraudzībām, attiecībām vai cerībām], kas nav veiktas un noslēgtas, un aizzīmogotas ar apsolījuma Svēto Garu, … nav nekādas iedarbības, vērtības vai spēka pie augšāmcelšanās no mirušajiem un pēc tās; jo visi līgumi, kas nav slēgti ar šādu nolūku, beidzas, kad cilvēki nomirst.”⁴

Tad kas tiek prasīts, lai ģimene varētu iemantot mūžīgo paaugstināšanu? Mēs varam pretendēt uz šo privilēģiju, slēdzot derības ar Dievu, ievērojot šīs derības un saņemot nepieciešamos priekšrakstus.

Tā tas ir bijis jau kopš pašiem pirmsākumiem. Ādams un Ieva, Noa un viņa sieva, Ābrahāms un Sāra, Lehijs un Sārija un visi citi Jēzus Kristus dievbijīgie mācekļi jau kopš pasaules radīšanas brīža ir slēguši ar Dievu tās pašas derības. Viņi ir saņēmuši tos pašus priekšrakstus, kurus mēs, būdami Tā Kunga atjaunotās Baznīcas locekļi mūsdienās, saņemam, — priekšrakstus, kurus mēs saņemam, tiekot kristīti un apmeklējot templi.

Glābējs aicina, lai mēs visi sekotu Viņam kristību ūdeņos un ar laiku slēgtu turpmākas derības ar Dievu templī, saņemot un paliekot uzticīgi šiem turpmākajiem, būtiskajiem priekšrakstiem. Tie visi ir nepieciešami, ja mēs vēlamies tikt paaugstināti kopā ar savu ģimeni, lai mūžīgi dzīvotu ar Dievu.

Manu sirdi sāpina tas, ka daudzi cilvēki, kurus es mīlu, apbrīnoju un cienu, noraida Viņa aicinājumu. Viņi ignorē Jēzus Kristu lūgumus, kad Viņš aicina: „Nāciet, sekojiet Man!”⁵

Es saprotu, kādēļ Dievs raud.⁶ Arī man ir jāraud, domājot par šiem draugiem un radiniekiem. Viņi ir brīnišķīgi vīrieši un sievietes, kuri ziedojas savām ģimenēm un saviem pilsoniskajiem pienākumiem. Viņi dāsni velta tam savu laiku, enerģiju un resursus. Un, pateicoties viņu pūliņiem, pasaule kļūst labāka. Taču viņi ir izvēlējušies neslēgt derības ar Dievu. Viņi nav saņēmuši priekšrakstus, caur kuriem viņi un viņu ģimenes var tikt paaugstinātas un saistītas uz mūžiem.⁷

Kā es vēlētos, kaut es varētu ar viņiem aprunāties, aicinot, lai tie nopietni padomā par Tā Kunga iespēju dodošajiem likumiem! Es esmu prātojis, kas man būtu jāsaka, lai viņi sajustu, cik ļoti Glābējs tos mīl; un zinātu, cik ļoti es viņus mīlu; un saprastu, kā sievietes un vīrieši, kuri ievēro derības, var iemantot „prieka pilnību”.⁸

Viņiem ir jāsaprot, ka, lai gan viņiem ir sagatavota vieta mūžībā, līdz ar tiem brīnišķīgajiem vīriešiem un sievietēm, kuri, tāpat kā viņi, ir izvēlējušies neslēgt derības ar Dievu, tā nebūs tā vieta, kur ģimenes pieredzēs atkal apvienošanos, iegūstot privilēģiju — dzīvot un pilnveidoties mūžīgi. Tā nav tā valstība, kur viņi pieredzēs prieka pilnību — nebeidzamas pilnveides un laimes esamību.⁹ Šīs varenās svētības var iemantot, vienīgi dzīvojot paaugstinātajā celestiālajā valstībā ar Dievu, mūsu Mūžīgo Tēvu, Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, un saviem brīnišķīgajiem, cienīgajiem un sagatavotajiem ģimenes locekļiem.

Es vēlētos pateikt saviem atturīgajiem draugiem:

„Šīs dzīves laikā jūs nekad un nevienā jomā neesat apmierinājušies ar otršķirīgu rezultātu. Taču, atturoties visā pilnībā pieņemt Jēzus Kristus atjaunoto evaņģēliju, jūs izvēlaties apmierināties ar otršķirīgo.

Glābējs ir teicis: „Mana Tēva namā ir daudz mājokļu.”¹⁰ Tomēr, izvēloties neslēgt derības ar Dievu, jūs uz visu mūžību apmierināties ar pašu pieticīgāko jumtu virs savas galvas.”

Es turpinātu pārliecināt savus atturīgos draugus, sakot:

„Atklājiet savu sirdi Dievam. Vaicājiet Viņam, vai tā ir patiesība. Atvēliet laiku Viņa vārdu studēšanai. Patiesi studējiet! Ja jūs tikt tiešām mīlat savu ģimeni un ja jūs vēlaties tikt paaugstināti kopā ar viņiem cauri visai mūžībai, maksājiet par to jau tagad ar nopietnām studijām un dedzīgām lūgšanām, lai varētu izzināt šīs mūžīgās un patiesās mācības un dzīvot pēc tām.

Ja jūs neesat pārliecināti par savu ticību Dievam, sāciet ar šo. Saprotiet — ja cilvēkam nav nekādas pieredzes attiecībās ar Dievu, viņš var šaubīties par Dieva pastāvēšanu. Tādēļ ieņemiet tādu nostāju, lai sāktu gūt pieredzi attiecībās ar Viņu. Kļūstiet pazemīgāki. Lūdziet, lai jūs varētu ieraudzīt Dieva roku savā dzīvē un apkārtējā pasaulē. Lūdziet, lai Viņš jums apliecina, ka Viņš tik tiešām pastāv un ka Viņš jūs pazīst. Jautājiet Viņam, ko Viņš pret jums jūt. Un pēc tam ieklausieties.”

Kādam no maniem dārgajiem draugiem trūka pieredzes attiecībās ar Dievu. Bet viņš ilgojās no jauna būt kopā ar savu mirušo sievu. Tādēļ viņš lūdza manu palīdzību. Es mudināju viņu tikties ar mūsu misionāriem, lai izprastu Kristus mācību un uzzinātu par evaņģēlija derībām, priekšrakstiem un svētībām.

Un viņš to izdarīja. Taču viņam šķita, ka viņu ieteiktais virziens prasa pārlieku mainīt savu dzīvi. Viņš teica: „Man šie baušļi un derības šķiet pārāk grūti. Man arī nav iespējas maksāt desmito tiesu, un man nav laika kalpot Baznīcā.” Tad viņš man palūdza: „Kad es nomiršu, lūdzu, izpildi nepieciešamo tempļa darbu par manu sievu un mani, lai mēs atkal varētu būt kopā!”

Par laimi, es neesmu šī vīra soģis. Taču es šaubos par to, cik efektīvs var būt aizstājošais tempļa darbs tāda cilvēka labā, kuram ir bijusi iespēja tikt kristītam šīs dzīves laikā, tikt ordinētam priesterībā un saņemt tempļa svētības šeit, mirstībā, bet kurš ir pieņēmis apzinātu lēmumu — atteikties no šī virziena.

Mani dārgie brāļi un māsas, Jēzus Kristus aicina mūs mērot derību ceļu, lai mēs varētu atgriezties mājās pie saviem Debesu Vecākiem un būt kopā ar tiem, kurus mīlam. Viņš aicina mūs: „Nāciet, sekojiet Man!”

Šobrīd, būdams Viņa Baznīcas prezidents, es lūdzos jūs, kas esat attālinājušies no Baznīcas, un jūs, kas vēl neesat īsti centušies pārliecināties par Glābēja Baznīcas atjaunošanu: veiciet garīgo darbu, lai uzzinātu to paši saviem spēkiem, un, lūdzu, dariet to tagad! Laika vairs nav daudz.

Es liecinu, ka Dievs dzīvo! Jēzus ir Kristus. Viņa Baznīca un Viņa evaņģēlija pilnība ir tikusi atjaunota, lai svētītu mūsu dzīvi ar prieku gan tagad, gan nākamībā. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.