Pie kā tas novedīs?
Mēs varam veikt labākas izvēles un lēmumus, izskatot alternatīvas un padomājot, pie kā tās novedīs.
Jēzus Kristus atjaunotais evaņģēlijs mudina mūs padomāt par savu nākotni. Tas izskaidro laicīgās dzīves mērķi un apliecina pēcnāves dzīves esamību. Tas māca diženas idejas par nākamību, kas kalpo par vadlīnijām mūsu šī brīža rīcībai.
Taču mēs visi pazīstam arī tādus cilvēkus, kuriem rūp tikai tagadne: tērē šodien, izbaudi šodien un it nemaz nedomā par turpmāko.
Mūsu tagadne un nākotne būs laimīgāka, ja mēs allaž apzināsimies to, kas mūs gaida. Pieņemot pašreizējos lēmumus, mums allaž vajadzētu pavaicāt: „Pie kā tas novedīs?”
I
Daži lēmumi ir izvēle starp noteiktu rīcību vai nekā nedarīšanu. Es dzirdēju par šādas izvēles piemēru kādā Amerikas Savienoto Valstu staba konferencē pirms daudziem gadiem.
Stāsts norisinājās kādā skaistā koledžas pilsētiņā. Zālājā bija sasēdies vesels bars gados jaunu studentu. Runātājs, kurš stāstīja par šo notikumu, teica, ka viņi visi vērojuši, kā skaista, prāva koka pakājē rotaļājas glīta, kuplastaina vāvere. Brīžam tā skraidīja pa zemi, brīžam — augšup un lejup, un apkārt stumbram. Bet kādēļ gan šis gluži ierastais skats bija piesaistījis tādu studentu baru?
Līdzās, zālītē izstiepies, gulēja kāds īru seters. Tieši viņš bija piesaistījis studentu interesi, bet viņa interesi saistīja vāvere. Ik brīdi, kad vāvere, īslaicīgi riņķojot ap koku, pazuda redzeslokam, seters klusi zagās uz priekšu par dažiem centimetriem, lai pēc tam atkal ieņemtu šķietami vienaldzīgu pozu. Tieši tas bija piesaistījis studentu interesi. Klusi un nekustīgi, viņi bija piekaluši skatienu notiekošajam, gaidot arvien nepārprotamāku iznākumu.
Visbeidzot, seters bija piezadzies pietiekami tuvu, lai, pārliecies pār vāveri, satvertu to savos zobos. Studenti šausmās noelsās un metās uz priekšu, lai izcīnītu mazo dzīvnieciņu no suņa tvēriena, bet bija jau par vēlu. Vāvere bija beigta.
Jebkurš no šī bara būtu varējis jebkurā brīdī brīdināt vāveri, pavēcinot ar roku vai skaļi uzsaucot tai, taču neviens to nedarīja. Viņi vienkārši noskatījās, kā pamazām pietuvojas neizbēgamais iznākums. Neviens nevaicāja: „Pie kā tas novedīs?” Kad notika paredzamais, visi steidzās novērst ļaunāko, taču bija jau par vēlu. Vienīgais, ko viņi varēja piedāvāt, bija asaras un nožēla.
Šis patiesais stāsts kalpo par zināmu līdzību. To var attiecināt uz to, kā mēs skatāmies uz savu dzīvi un apkārtējo cilvēku dzīvi un situāciju. Redzot, kā mūsu mīļajiem cilvēkiem vai lietām piezogas apdraudējums, mums ir izvēle — runāt un rīkoties vai klusēt. Būtu labi, ja mēs sev pavaicātu: „Pie kā tas novedīs?” Ja sekas ir tūlītējas un nopietnas, mēs nevaram atļauties neko nedarīt. Mums ir jāizsaka atbilstoši brīdinājumi vai jāatbalsta atbilstoši preventīvie pūliņi, kamēr tam vēl ir laiks.
Manis aprakstītie lēmumi saistās ar konkrētu rīcību vai nekā nedarīšanu. Taču daudz biežāk mums paveras izvēle starp vienu vai otru rīcību. Kau arī tā ietver izvēli starp labo un ļauno, daudz biežāk mums nākas izvēlēties starp divām labām lietām. Arī šajos gadījumos būtu labi pavaicāt, pie kā tas novedīs. Mēs bieži vien veicam izvēli starp divām labām lietām, kas bieži saistās ar to, kā mēs izvēlamies pavadīt savu laiku. Video spēles, sarakstīšanās ar īsziņām, televīzijas skatīšanās vai runāšana pa mobilo tālruni nav nekas slikts. Taču katra no šīm darbībām ietver sevī tā saucamās „alternatīvās izmaksas”, kas nozīmē, ka, ieguldot laiku kādā noteiktā darbībā, mēs zaudējam iespēju paveikt kaut ko citu. Es nešaubos, ka jūs saprotat — mums ir pārdomāti jāizvērtē, ko mēs zaudējam, veltot laiku kādai konkrētai darbībai, pat ja tā savā būtībā ir pilnīgi nevainojama.
Pirms kāda laika es uzstājos ar uzrunu „Labs, labāks, vislabākais”. Minētajā runā es teicu: „Tas, ka kaut kas ir labs, nav pietiekams iemesls, lai to darītu. To labo lietu skaits, ko mēs varētu darīt, daudzkārt pārsniedz ierobežoto laiku, kas būtu nepieciešams to paveikšanai. Dažas lietas ir ne vien labas, bet labākas, un tās ir tās lietas, kam mums savā dzīvē vajadzētu pievērst prioritāru uzmanību. … Mums ir jāatsakās no dažām labām lietām, lai izvēlētos citas — vēl labākas vai pašas labākās.”1
Paraugieties ilgtermiņa skatījumā. Kā mūsu pašreizējie lēmumi iespaidos mūsu turpmāko dzīvi? Paturiet prātā, cik svarīgi ir iegūt izglītību, studēt evaņģēliju, atjaunot savas derības, pieņemot Svēto Vakarēdienu, un apmeklēt templi.
II
Jautājumam — „Pie kā tas novedīs?” — ir būtiska loma arī tajā, kādā kategorijā mēs izvēlamies sevi iedalīt vai ko mēs par sevi izvēlamies domāt. Pats būtiskākais ir tas, ka ikviens no mums ir Dieva bērns ar mūžīgās dzīves potenciālu. Visām pārējām kategorijām, pat ieskaitot profesiju, etnisko izcelsmi, fiziskās iezīmes vai pagodinājumus, mūžīgajā skatījumā ir pārejoša vai nebūtiska nozīme. Neizvēlieties iedalīt sevi tādā kategorijā vai domāt par sevi tādā veidā, kas ierobežo tā mērķa sasniegšanu, pēc kura jūs varētu tiekties.
Mani brāļi un manas māsas, kas, iespējams, skatās vai lasa to, ko es šeit saku, es ceru, ka jūs saprotat, kādēļ, būdami jūsu vadītāji, mēs mācām un iesakām to, ko mēs jums mācām un iesakām. Mēs mīlam jūs, un mūsu Debesu Tēvs un Viņa Dēls, Jēzus Kristus, jūs mīl. Viņu iecere mūsu dzīvē ir „diženā laimes iecere” (Almas 42:8). Šī iecere un Viņu pavēles, priekšraksti un derības vedina mūs pie vislielākās laimes un prieka iemantošanas gan šajā dzīvē, gan nākamībā. Būdami Tēva un Dēla kalpi, mēs mācām un iesakām to, ko Viņi ir norādījuši mums caur Svēto Garu. Mēs nevēlamies neko citu kā vien runāt patiesību un mudināt jūs darīt to, ko Viņi ir atklājuši, parādot ceļu uz mūžīgo dzīvi, kas ir „lielākā no visām Dieva dāvanām” (Mācības un Derību 14:7).
III
Te būs vēl viens piemērs tam, kā pašreizējie lēmumi iespaido mūsu turpmāko dzīvi. Šis piemērs ir saistīts ar izvēli kaut ko upurēt, lai vēlāk varētu sasniegt kādu būtisku mērķi.
Staba konferencē Kali pilsētā, Kolumbijā, kāda māsa pastāstīja, kā viņi ar līgavaini bija vēlējušies salaulāties templī, kaut arī tolaik tuvākais templis atradās tālajā Peru. Viņi ilgu laiku bija krājuši naudu autobusa biļetēm. Visbeidzot viņi iekāpa autobusā uz Bogotu, taču, ierodoties tur, atklāja, ka visas vietas autobusā uz Limas pilsētu Perū jau ir aizņemtas. Viņi varēja doties mājās, nesalaulājušies vai salaulājušies citviet. Par laimi, viņiem bija kāda cita alternatīva. Viņi varēja doties uz Limu ar autobusu, ja vien bija ar mieru visu šī piecu dienu un piecu nakšu brauciena laikā sēdēt uz autobusa grīdas. Viņi pieņēma šo lēmumu. Viņa teica, ka tas sagādājis grūtības, kaut arī daži pasažieri dažkārt ļāvuši viņiem pasēdēt savā vietā, lai varētu izstaipīties uz grīdas.
Klausoties šīs māsas stāstu, mani visvairāk iespaidoja viņas apgalvojums, ka viņa jūtas pateicīga par to, ka viņi ar vīru ir varējuši doties uz templi tieši šādā veidā, jo tas ir mainījis viņu attieksmi pret evaņģēliju un viņu attieksmi pret tempļa laulību. Tas Kungs bija atalgojis viņus ar izaugsmi, kas tiek iemantota caur upurēšanos. Viņa pieminēja arī to, ka šis piecu dienu ceļojums uz templi ir stiprinājis viņu garīgumu daudz lielākā mērā nekā daudzi citi tempļa apmeklējumi, kas nav prasījuši nekādus upurus.
Kopš brīža, kad dzirdēju šo liecību, es vairākus gadus esmu prātojis par to, cik atšķirīga būtu šī jaunā pāra dzīve, ja viņi būtu nolēmuši pieņemt citu izvēli, atsakoties no upura, kas bija nepieciešams, lai salaulātos templī.
Brāļi, mēs savā dzīvē pieņemam neskaitāmas izvēles — dažas nozīmīgas, citas šķietami maznozīmīgas. Atskatoties uz bijušo, mēs varam redzēt to, cik lielā mērā dažas no mūsu izvēlēm ir mainījušas mūsu dzīvi. Mēs varam veikt labākas izvēles un lēmumus, izskatot alternatīvas un padomājot, pie kā tās novedīs. To darot, mēs sekosim prezidenta Rasela M. Nelsona ieteikumam — sākt ar rezultāta vīziju.2 Mūsu gadījumā gaidāmais rezultāts allaž ir derību ceļa noslēgums, ejot cauri templim pretim mūžīgajai dzīvei, kas ir lielākā no visām Dieva dāvanām.
Es liecinu par Jēzu Kristu un par Viņa īstenotās Izpirkšanas un citu Viņa mūžīgā evaņģēlija patieso mācību iespaidu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.