Uzklausīsim Viņa balsi

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā daudzas lietas cenšas iegūt mūsu uzmanību. Starp jaunākajām ziņām, tvītiem, blogiem, podkāstiem un dažādu mājaslapu datorizētajiem iepirkšanās „padomdevējiem” mums var būt grūti saprast, kuriem viedokļiem uzticēties. Dažkārt mēs vēršamies pēc padoma pie daudziem cilvēkiem, domājot, ka vairākums nodrošinās patiesākās ziņas. Citkārt mēs „klibojam uz abām pusēm”,¹ neesot „ne auksti, ne karsti”.² Dažreiz mēs sekojam tam, kas ir ērti, koncentrējoties tikai uz vienu viedokli vai jautājumu, vai paļaujoties tikai uz mūsu pašu domām.

Lai arī katra no šīm pieejām var būt noderīga, pieredze rāda, ka uz tām ne vienmēr var paļauties. Tas, kas ir populārs, ne vienmēr ir labākais. Svārstīšanās starp diviem viedokļiem neparāda virzienu. Ērtības reti kad noved pie lietām, kas ir svarīgas. Koncentrēšanās uz vienu viedokli vai jautājumu var pasliktināt mūsu spēju saprast, kas mums ir vajadzīgs. Un paļaušanās tikai uz savu viedokli mūs var novest pie pie prāta apstulbuma. Ja mēs neesam uzmanīgi, tad nepareizi viedokļi mūs var aizvest prom no stipras ticības evaņģēlijam uz vietām, kur ticību ir grūti saglabāt un mēs sākam sajust arvien lielāku tukšumu, rūgtumu un neapmierinātību.

Ļaujiet man parādīt, ko es vēlos pateikt, izmantojot līdzību un piemēru no Svētajiem Rakstiem. Kalnos kāpēji augstumu virs 8000 metriem dēvē par „nāves zonu”, jo tādā augstumā nav pietiekami daudz skābekļa, lai tajā varētu izdzīvot. Nāves zonai ir garīgs ekvivalents. Ja mēs pārāk daudz laika pavadām neticības pilnās vietās, tad šķietami labie viedokļi mūs aizved prom no garīgā skābekļa, kas mums ir nepieciešams.

Mormona Grāmatā mēs lasām par Korihoru, kuram bija šāda pieredze. Viņš bija ļoti populārs, jo viņa mācības „bija patīkamas miesīgajam prātam”.³ Viņš teica, ka vecāki un pravieši māca muļķīgas tradīcijas, kas ir radītas, lai ierobežotu brīvību un izplatītu neziņu.⁴ Viņš apgalvoja, ka cilvēkiem vajadzētu brīvi darīt to, ko viņi vēlas, jo baušļi ir tikai ērti izdomāti ierobežojumi.⁵ Viņš domāja, ka ticība Jēzus Kristus īstenotajai izpirkšanai ir „satraukta prāta iespaids”, ko radījusi ticība Būtnei, kura nevar pastāvēt, jo nav redzama.⁶

Korihors radīja tik daudz nemieru, ka tika atvests augstākā soģa un augstā priestera priekšā. Viņš „cēlās ar plātīgiem vārdiem”, kritizējot vadītājus un pieprasot zīmi. Zīme tika dota. Viņš tika satriekts un nevarēja parunāt. Tikai tad Korihors saprata, ka bija ticis maldināts un, domājot par dārgajām patiesībām, ko viņš bija pametis, viņš nožēloja, sakot: „Es vienmēr zināju.”⁷

Pēc tam Korihors ubagoja ēdienu, līdz viņš tika zoramiešu samīdīts līdz nāvei.⁸ Pēdējais pants šajā stāstā ietver šīs prātīgās pārdomas: „Un tā mēs redzam, ka velns neatbalstīs savus bērnus pēdējā dienā, bet ātri aizvilks tos lejā uz elli.” ⁹

Tā kā Debesu Tēvs mums vēl visu to labāko, Viņš ļauj mums sadzirdēt Viņa balsi. Visbiežāk mēs Viņu sadzirdam caur Svētā Gara sniegtajiem iespaidiem. Svētais Gars ir trešais Dievības loceklis. Viņš liecina par Tēvu un Dēlu,¹⁰ Viņš tika sūtīts „[mums] visu mācīt”¹¹ un „rādīs [mums] visu, kas [mums] jādara”.¹²

Gars ar dažādiem cilvēkiem runā dažādos veidos, un Viņš var uzrunāt vienu un to pašu cilvēku dažādos veidos dažādos laikos. Tāpēc saprast daudzos veidus, kādos Viņš mūs uzrunā, ir kaut kas, kas mums jāmācās mūža garumā. Dažkārt Viņš mūs uzrunā „[mūsu] prātā un [mūsu] sirdī”¹³ klusā, taču varenā balsī, tai caururbjoties tā, „ka [dzirdam] to pašā sirdī”.¹⁴ Citkārt Viņa sniegtā ietekme „aizņem [mūsu prātus]” vai „ietekmē [mūsu] jūtas”.¹⁵ Citās reizēs mūsu sirdis „[mūsos deg]”.¹⁶ Un citreiz Viņš piepilda mūsu dvēseles ar prieku, apgaismo mūsu prātus¹⁷ vai iedveš mieru mūsu nomocītajām dvēselēm.¹⁸

Mēs varam sadzirdēt mūsu Tēva balsi daudzās vietās. Mēs to varam sadzirdēt tad, kad lūdzam, kad studējam Svētos Rakstus, kad apmeklējam baznīcu, kad iesaistāmies ticības pilnās sarunās vai kad dodamies uz templi. Mēs to noteikti varēsim sadzirdēt konferencē — šajā nedēļas nogalē.

Šodien mēs atbalstījām 15 vīrus kā praviešus, gaišreģus un atklājējus. Viņu garīgums un pieredze viņiem sniedz unikālu redzējumu, kas mums ir ārkārtīgi nepieciešams. Viņu vēstījumi ir viegli saprotami un pilnīgi skaidri. Viņi mums pastāsta, ko Dievs vēlas, lai mēs zinātu — neatkarīgi no tā, vai tas ir populāri vai nav.¹⁹

Meklēt Viņa balsi kādā no šīm vietām ir labi, bet meklēt to vairākās no tām ir vēl labāk. Un, kad mēs to dzirdam, mums vajag sekot dotajam virzienam. Apustulis Jēkabs teica: „Esiet vārda darītāji, ne tikai klausītāji.”²⁰ Un prezidents Tomass S. Monsons reiz mācīja: „Mēs skatāmies. Mēs gaidām. Mēs ieklausāmies tajā klusajā, rāmajā balsī. Kad tā runā, gudri vīri un sievas paklausa.”²¹

Manas profesionālās karjeras sākumā mēs ar māsu Homēru tikām aicināti pieņemt izmaiņas attiecībā uz manu darbu. Tolaik mums tas šķita milzīgs lēmums. Mēs studējām, gavējām, lūdzām, taču atbildi nesaņēmām. Galu galā mēs pieņēmām lēmumu un rīkojāmies saskaņā ar to. To darot, mēs sajutām mieru un drīz vien sapratām, ka tas ir viens no labākajiem lēmumiem, ko mēs jebkad esam pieņēmuši.

Pateicoties tam, mēs esam mācījušies, ka atbildes dažkārt netiek sniegtas uzreiz. Tas ir vai nu tāpēc, ka vēl nav pienācis īstais laiks, tāpēc, ka atbilde nav nepieciešama, vai arī tāpēc, ka Dievs uzticas, ka mēs varam pieņemt lēmumu paši. Elders Ričards G. Skots reiz mācīja, ka mums būtu jābūt pateicīgiem par šādām reizēm, un deva šādu solījumu: „Kad jūs dzīvojat cienīgi un jūsu izvēle ir saskaņā ar Glābēja mācībām, un jums ir jārīkojas, turpiniet uzticēties. … Dievs jums neļaus aiziet pārāk tālu, nebrīdinot, ka esat pieņēmuši nepareizu lēmumu.”²²

Mums ir jānolemj, kurai no visām daudzajām balsīm mēs paklausīsim. Vai mēs sekosim viedokļiem, ko pauž pasaule un uz kuriem nevar paļauties, vai arī mēs pieliksim pūles, kas ir nepieciešamas, lai mūsu Tēva balss mūs varētu vadīt mūsu lēmumos un pasargāt no briesmām? Jo uzcītīgāk mēs meklēsim Viņa balsi, jo vieglāk mēs spēsim to sadzirdēt. Viņa balss nekļūs skaļāka, bet mūsu spēja to sadzirdēt pieaugs. Glābējs ir apsolījis, ka, ja mēs „paklausīsim [Viņa] priekšrakstiem un liksim aiz auss [Viņa] padomu”, tad Viņš „dos [mums] vēl”.²³ Es liecinu, ka šis apsolījums ir patiess un attiecas uz katru no mums.

Pirms nepilna gada mēs zaudējām manu vecāko brāli traģiskā autoavārijā. Džona jaunības gadi bija daudzsološi un sasniegumiem pilni. Taču, kļūstot vecākam, fiziskas kaites un nespēja pieņemt notiekošo viņa dzīvi padarīja ļoti grūtu. Lai gan dziedināšana, uz ko viņš cerēja, nenāca šajā dzīvē, Džons turējās pie savas ticības, apņemoties pastāvēt līdz galam, cik labi viņš vien spēj.

Es zinu, ka Džons nebija perfekts, taču es prātoju, kas bija tas, kas deva viņam šādu izturību. Daudzas balsis viņu aicināja kļūt ciniskam un neticēt evaņģēlijam, taču viņš izvēlējās tām nepaklausīt. Tā vietā viņš darīja, ko vien spēja, lai noenkurotu savu dzīvi evaņģēlijā. Viņš dzīvoja saskaņā ar to, jo zināja, ka viņš tajā atradīs sava Skolotāja balsi; viņš dzīvoja saskaņā ar to, jo zināja, ka caur to viņš tiks mācīts.

Brāļi un māsas, pasaulē, kurā ir tik daudz konkurējošu viedokļu, es liecinu, ka Debesu Tēvs mums ļauj sadzirdēt un sekot Viņa balsij. Ja mēs būsim uzcītīgi, Viņš un Viņa Dēls mums sniegs meklēto vadību un spēku, kas mums ir nepieciešams, un laimi, kuru mēs visi vēlamies sajust. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.