Baudīt Kristus vārdus

Jaunībā es domāju, ka baudīt nozīmē — ieturēt lielu ēdiena porcijas maltīti ar rīsiem, suši un sojas mērci. Tagad es zinu, ka patiesa baudīšana ir kas vairāk, nekā mielošanās ar garšīgu ēdienu. Kad bagātīgi mielojamies ar patiešām garšīgu ēdienu, tas sniedz prieku, stiprinājumu, tās ir svinības, dalīšanās, mīlestības izrādīšana ģimenei un mīļajiem, mūsu pateicības izteikšana Dievam un attiecību veidošana. Manuprāt, kad mēs baudām Kristus vārdus, mums vajadzētu apdomāt līdzīgas pieredzes. Svēto Rakstu baudīšana nav vienkārša to lasīšana. Tam vajadzētu mums sagādāt patiesu prieku un veidot mūsu attiecības ar Glābēju.

Tas tiek skaidri mācīts Mormona Grāmatā. Atcerieties Lehija sapni, kurā viņš redzēja koku, „kura augļi ir iekārojami, lai padarītu kādu laimīgu”. Šis auglis simbolizē Dieva mīlestību, un, kad Lehijs nobaudīja šo augli, „tas bija vissaldākais no visiem, kādus [viņš] jebkad pirms tam bija baudījis”. Tas „piepildīja [viņa] dvēseli ar ļoti lielu prieku”, un tas bija kas tāds, ar ko viņš vēlējās dalīties ar savu ģimeni (1. Nefija 8:10–12).

Baudot mēs, visticamāk, konstatēsim, ka ēdiena daudzumam vai veidam nav tik liela nozīme, ja mūsu sirds ir piepildīta ar pateicību. Lehija ģimene pārtika no jēlas gaļas tuksnesī, bet Nefijs aprakstīja šo grūto pārbaudījumu, sakot: „Tik lielas bija Tā Kunga svētības”, ka „mūsu sievas … bija stipras” un bija spējīgas panest bērnus „bez kurnēšanas” (1. Nefija 17:1–2).

Dažreiz baudīt nozīmē — eksperimentēt un degustēt. Alma runā par labās sēklas iedēstīšanu mūsu sirdīs. Ja mēs ar to eksperimentēsim, mēs sapratīsim, ka sēkla sāk „kļūt patīkam[a]” (skat. Almas 32:28–33).

Svētības no Kristus vārdu baudīšanas ir spēcīgas un izmaina dzīvi. Jo īpaši es gribētu uzsvērt trīs svētības, ko jūs varētu pielietot savās dzīvēs.

Pirmkārt, Kristus vārdi var mums palīdzēt „palielināt [mūsu] garīgo spēju saņemt atklāsmi” (Rasels Nelsons, „Atklāsme Baznīcai, atklāsme mūsu dzīvei”, Liahona, 2018. g. maijs, 96) un droši vest mūs cauri mūsu dzīvei. Mormons māca, ka Kristus vārdiem piemīt „tieksme pārliecināt ļaudis darīt to, kas [ir] taisnīgi” un ka tie ir spēcīgāki nekā tas, ko var sasniegt ar „zoben[u]” (Almas 31:5). Kad es esmu meklējis Dieva gudrību, risinot savas problēmas, vienmēr, kad es esmu izmēģinājis „Dieva vārda iedarbību” (Almas 31:5), esmu juties iedvesmots un spējīgs pieņemt gudrus lēmumus, pārvarot kārdinājumus un svētot savu dzīvi ar lielāku ticību Kristum un mīlestību pret apkārtējiem. Mūsu pravietis Rasels M. Nelsons mums ir mācījis, ka „turpmākajās dienās mēs nespēsim garīgi izdzīvot bez Svētā Gara vadības, norādījumiem un mierinošās un pastāvīgās ietekmes” („Atklāsme Baznīcai, atklāsme mūsu dzīvei,” 96. lpp.). Nepieciešamā atklāsme nāks tad, kad mēs izmēģināsim „vārda iedarbību”, un šis vārds būs spēcīgāks par jebko citu, ko mēs varētu mēģināt vai iedomāties.

Otrkārt, kad mums ir grūtības ar savu identitāti un zemu pašvērtējumu, „iepriecinošais Dieva vārds” (Jēkaba gr. 2:8) Svētajos Rakstos palīdzēs mums atpazīt, kas mēs patiesībā esam, un dos mums spēku, kas daudzkārt pārsniegs mūsējo. Viens no jaukākajiem brīžiem, ko esmu piedzīvojis, ir savas dievišķās identitātes atpazīšana. Savos agrīnajos pusaudža gados es neko nezināju par Glābēja mācībām. Kad es pirmo reizi lasīju Jauno Derību, Kristus vārdi patiesi dziedināja manu ievainoto dvēseli. Es sapratu, ka neesmu viens un ka es esmu Dieva bērns. Kad es atpazinu savu patieso identitāti Dieva priekšā, es apzinājos savu bezgalīgo potenciālu, pateicoties Kristus Izpirkšanai.

Līdzīgi arī Ēnoss dalījās savā personīgajā apgaismības pieredzē, kas nāk no pārdomām par Kristus vārdiem. Kad Ēnoss ļāva tiem vārdiem, par kuriem tēvs viņam mācīja attiecībā uz „mūžīgo dzīvi un svēto prieku, [iegrimt] dziļi [viņa] sirdī”, viņa dvēsele „[tapa] izsalkusi; un [viņš] nomet[ās] ceļos sava Radītāja priekšā … varenā lūgšanā” (Ēnosa 1:3–4). Šajā lūgšanā viņš iepazina Glābēju un uzzināja, ka mums ir liela vērtība, mēs esam mīlēti un mums var tikt piedotas mūsu kļūdas, un mēs patiesi esam Dieva bērni.

Treškārt, mēs varam uzlabot citu dzīves caur Kristus vārdiem. Tāpat kā Ēnosam bija savs laiks un vieta, kur Kristus vārdi skāra viņa sirdi, Tas Kungs darīs savu daļu, lai pieskartos tām cilvēku sirdīm, ar kurām mēs gribam dalīties evaņģēlijā. Daudzi no mums, iespējams, ir jutušies mazdūšīgi, cenšoties uzaicināt kādu uzklausīt evaņģēliju, bet mūsu vēlamais rezultāts nav sekojis. Neatkarīgi no iznākuma, Tas Kungs mūs aicina atvērt savu muti un dalīties evaņģēlija vēstījumā ar citiem cilvēkiem.

Pirms diviem gadiem Tas Kungs aizskāra manas dārgās mātes sirdi, kas palīdzēja viņai izlemt — pieņemt kristību priekšrakstu. Šo dienu es gaidīju gandrīz 35 gadus. Lai viņa varētu pieņemt šo lēmumu, daudzi Baznīcas locekļi patiesi kalpoja viņai tā, kā to darītu Kristus. Kādā svētdienā viņa juta, ka viņai vajadzētu aiziet uz baznīcu. Viņa rīkojās atbilstoši pamudinājumam. Kamēr viņa sēdēja pirmajā rindā un gaidīja dievkalpojuma sākumu, četrgadīgs puisītis nostājās viņas priekšā un skatījās uz viņu. Viņa smaidot viņu pasveicināja. Mazais zēns pēkšņi pagriezās un devās atpakaļ uz savu vietu, kas atradās rindas otrā galā — no tās vietas, kur sēdēja mana māte. Šis mazais puisēns kaut ko paņēma no savas sēdvietas un atgriezās pie manas mātes, iedeva viņai garīgo dziesmu grāmatu un devās atpakaļ uz savu sēdvietu. Mana māte pamanīja, ka draudzes namā uz katra otrā krēsla tika saliktas garīgo dziesmu grāmatas. Viņa viegli varēja paņemt kādu no tām, kas atradās blakus viņas krēslam. Tomēr viņa bija ļoti pārsteigta par zēna nevainīgo laipnību, ko viņš iemācījās savā mājā un baznīcā. Tas viņai bija mīļš brīdis. Viņa ļoti spēcīgi sajuta, ka Dievs aicināja viņu tuvoties un sekot Glābējam. Viņa juta, ka viņai vajadzētu kristīties. Šis mazais zēns nemeklēja atzinību par to, ko viņš izdarīja, bet viņš vienkārši izdarīja labāko, lai dzīvotu pēc Dieva vārda un mīlētu savu tuvāko. Viņa laipnība izraisīja būtisku sirds pārmaiņu manā mātē.

Kristus vārdi dziļi aizskars sirdis un atvērs acis tiem, kas Viņu vēl neredz. Ceļā uz Emavu divi mācekļi gāja kopā ar Jēzu. Viņi bija noskumuši un nesaprata, ka Glābējs bija uzveicis nāvi. Bēdu pārņemti, viņi neatpazina, ka Dzīvais Kristus gāja kopā ar viņiem. Lai gan Jēzus „tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti”, viņi vēl aizvien Viņu neatpazina kā augšāmcelto Glābēju, līdz viņi apsēdās un lauza maizi kopā ar Viņu. Tad viņu „acis” atvērās. Ja mēs — vai mūsu draugi, kolēģi un kaimiņi — baudīsim un lauzīsim maizi kopā ar Viņu, mūsu sapratnes acis taps atvērtas. Kad mācekļi atcerējās savu pavadīto laiku Emavā ar augšāmcelto Glābēju, viņi teica, ka viņu sirdis viņos dega, kamēr Viņš izskaidroja viņiem rakstus (skat. Lūkas 24:27–32). Tā tas būs ar visiem no mums.

Noslēgumā es liecinu, ka Kristus vārdu baudīšana var notikt jebkurā laikā un jebkādos apstākļos, ja mēs sagatavojam savas sirdis, lai tos pieņemtu. Kristus vārdu baudīšana nesīs dzīvību uzturošu atklāsmi, apliecinās mūsu patiesi dievišķo identitāti un vērtību Dieva priekšā un atvedīs mūsu draugus pie Kristus un mūžīgās dzīves. Ļaujiet man noslēgumā atkārtot Nefija aicinājumu, kad viņš teica: „Tāpēc jums ir jāvirzās uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem. Tāpēc, ja jūs virzīsities uz priekšu, baudot Kristus vārdu, un pastāvēsit līdz galam, lūk, tā saka Tēvs: Jums būs mūžīgā dzīve” (2. Nefija 31:20). Jēzus Kristus Vārdā, āmen.