Samierinošā kalpošana

Pagājušajā aprīlī, kad prezidents Rasels M. Nelsons iepazīstināja mūs ar jēdzienu par kalpošanu norīkojumos, viņš uzsvēra, ka tas ir veids, kā mēs varam ievērot augstākos baušļus, mīlot Dievu un citam citu.¹ Mēs, būdami Baznīcas augstākās amatpersonas, atklāti uzteicam jūs un vēlam jums sekmes šajā milzīgajā darbā, ko jūs šajā ziņā esat uzsākuši. Mēs pateicamies jums par sekošanu mūsu mīļotajam pravietim šajos brīnišķīgajos pūliņos un iesakām negaidīt, ka jums tiks sniegts vēl vairāk norādījumu. Vienkārši leciet iekšā ūdenī un peldiet. Dodieties pie tiem, kuri ir nonākuši grūtībās. Nesastingstiet, prātojot par to, vai jums vajadzētu peldēt uz muguras vai sunīšu stilā. Ja mēs sekosim mums mācītajiem pamatprincipiem, rīkosimies saskaņā ar priesterības atslēgām un tieksimies pēc Svētā Gara vadības, mēs necietīsim neveiksmi.

Šorīt es gribu runāt par vēl kādu personīgāku kalpošanas aspektu, kas nesaistās ar konkrētu norīkojumu, ieplānotām intervijām vai atskaitīšanos kādam vadītājam, ja neskaita debesis. Ļaujiet man dalīties tikai vienā vienkāršā šādas kalpošanas piemērā.

Grants Morels Bovens bija čakls, nodošanās pilns vīrs un tēvs, kurš, līdzīgi daudziem, kuri pelna iztiku ar lauksaimniecību, ievācot trūcīgu vietējo kartupeļu ražu, pieredzēja finansiālu lejupslīdi. Viņi ar sievu Normu sāka strādāt citā jomā un ar laiku pārcēlās uz citu pilsētu, atsākot gūt stabilus ienākumus. Taču tad atgadījās kāds briesmīgi neveiksmīgs starpgadījums, kas ļoti aizvainoja brāli Bovenu, jo tempļa rekomendācijas intervijā bīskaps nedaudz skeptiski uzklausīja Morela apgalvojumu, ka viņš maksā pilnu desmito tiesu.

Es nezinu, kuram no šiem vīriem todien bija zināma precīzāka informācija, taču es zinu, ka māsa Bovena izgāja no intervijas ar atjaunotu tempļa rekomendāciju, kamēr brālis Bovens devās projām tik sadusmots, ka 15 gadus vairs neapmeklēja Baznīcu.

Lai kuram no vīriem būtu bijusi taisnība attiecībā uz desmito tiesu, gan Morels, gan bīskaps acīmredzot bija aizmirsuši par Glābēja piekodinājumu — bez kavēšanās vienoties ar savu pretinieku² — un Pāvila ieteikumu: „Lai saule nenoriet, jums dusmojoties.”³ Fakts ir tāds, ka viņi nevienojās un saule norietēja, brālim Bovenam dusmojoties dienām, nedēļām un gadiem ilgi, apliecinot to, ko ir teicis viens no gudrākajiem sendienu romiešiem, sakot: „Dusmas, ja tās netiek savaldītas, bieži vien izrādās daudz [postošākas] nekā pārestība, kas tās izsaukusi.”⁴ Taču mums allaž ir pieejams samierināšanās brīnums, un aiz mīlestības pret savu ģimeni un Baznīcu, kuru viņš uzskatīja par patiesu, Morels Bovens atsāka visā pilnībā aktīvi apmeklēt Baznīcu. Ļaujiet man īsi pastāstīt, kā tas notika.

Brāļa Bovena dēls Breds, ar kuru mēs esam labos draugos, ir nodošanās pilns reģiona Septiņdesmitais, kurš kalpo Aidaho dienvidos. Kad notika minētais starpgadījums, Bredam bija 11 gadu, un viņš 15 gadus noskatījās, kā mazinās viņa tēva nodošanās reliģijai, kļūstot par liecinieku dusmu un pārpratumu sējas briesmīgajai pļaujai. Viņam vajadzēja kaut ko darīt lietas labā. Tā nu 1977. gadā, tuvojoties Pateicības dienas svinībām, Breds, kuram tolaik bija 26 gadi un kurš studēja Brigama Janga universitātē, kopā ar savu sievu Valēriju un jaundzimušo Maiku sakravājās un iekāpa savā studentu automašīnā, lai, par spīti sliktajiem laikapstākļiem, dotos uz Bilingsu Montānas štatā. Pat ietriekšanās sniega kupenā Jeloustonas rietumpusē neatturēja šo ģimeni no kalpošanas nolūkā ieplānotās tikšanās ar brāli Bovenu, vecāko.

Pēc ierašanās Breds ar savu māsu Pemu uzaicināja tēvu uz privātu sarunu. „Tu esi bijis brīnišķīgs tētis,” Breds aizkustinājumā uzsāka, „un mēs vienmēr esam zinājuši, cik ļoti tu mūs mīli. Taču kaut kas tomēr nav kārtībā, un tā ir bijis jau ilgu laiku. Reiz tu tiki aizvainots, un visai mūsu ģimenei tas ir sāpējis daudzus gadus. Mēs jūtamies salauzti, un tu esi vienīgais, kurš var to labot. Vai tu, lūdzu, lūdzu, pēc visa šī laika varētu rast sevī spēku, lai aizmirstu par neveiksmīgo starpgadījumu ar to bīskapu un no jauna vadītu šo ģimeni evaņģēlijā, kā to reiz darīji?”

Iestājās kapa klusums. Tad brālis Bovens uzlūkoja šos abus savus bērnus, kuri bija kauls no viņa kaula un miesa no viņa miesas,⁵ un ļoti klusu atbildēja: „Jā. Jā, es to varu.”

Saviļņots, bet tajā pašā laikā pārsteigts par negaidīto atbildi, Breds Bovens ar savu ģimeni redzēja, kā šis vīrs un tēvs samierināšanās garā dodas pie sava jaunā bīskapa, lai sakārtotu savu dzīvi. Uzņemdams šo drosmīgo, bet pilnīgi negaidīto apmeklējumu ar nevainojamu attieksmi, bīskaps, kurš vairākkārt bija aicinājis brāli Bovenu atgriezties, apķēra Morelu un vienkārši paturēja to — paturēja to ilgā, ilgā apskāvienā.

Jau pēc dažām nedēļām (tas neprasa ilgu laiku) brālis Bovens bija visā pilnībā sācis aktīvi apmeklēt Baznīcu, būdams cienīgs atgriezties templī. Pēc pavisam neilga laika viņš pieņēma aicinājumu — prezidēt pār grūtībās nonākušu 25 cilvēku draudzīti, kas izauga par plaukstošu draudzi ar krietni vairāk par 100 cilvēkiem. Tas viss norisinājās gandrīz pirms pusgadsimta, taču dēla un meitas kalpošanas nolūkā izteiktais lūgums savam tēvam un viņu tēva gatavība piedot un virzīties uz priekšu, par spīti citu nepilnībām, ir nesusi svētības, kuras Bovenu ģimene saņem vēl šobaltdien un saņems mūžīgi.

Brāļi un māsas, Jēzus ir lūdzis, lai mēs „[dzīvotu] kopā mīlestībā”⁶ un nestrīdētos savā starpā.⁷ „Tas, kam ir strīda gars, nav no Manis,” Viņš brīdināja nefijiešus.⁸ Tik tiešām, mūsu attiecības ar Kristu diezgan ievērojamā mērā nosaka vai vismaz iespaido tas, kādas attiecības valda mūsu pašu starpā.

„Ja jūs … gribēsit nākt pie Manis,” Viņš teic, „un atcerēsities, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi —

ej savu ceļu pie sava brāļa un vispirms izlīgsti ar [viņu], un tad nāc pie Manis ar patiesu sirdi, un Es pieņemšu tevi.”⁹

Ikviens no mums neapšaubāmi varētu uzskaitīt nebeidzamu virkni senu aizvainojumu, bēdu un sāpīgu atmiņu, kas vēl arvien turpina grauzt kāda cilvēka, ģimenes vai apkaimes sirdsmieru. Neatkarīgi no tā, vai šīs sāpes esam nodarījuši mēs paši, vai arī šīs sāpes ir nodarītas mums, šie ievainojumi ir jāsadziedē, lai mūsu dzīve varētu sniegt tik lielu piepildījumu, kā Dievs to ir iecerējis. Gluži kā ledusskapī uzglabātā pārtika, kurai, domājot par jums, rūpīgi seko līdzi jūsu mazbērni, šie senie aizvainojumi ir pārsnieguši savu derīguma termiņu. Lūdzu, neatvēliet vairs tiem vietu savas dvēseles dārgumu krātuvē! Kā lugā Vētra Prospero saka nožēlas pilnajam Alonso: „Neapgrūtināsim sevi ar smagām atmiņām par to, kas ir pagājis.”¹⁰

„Piedodiet, tad jums taps piedots,”¹¹ Kristus mācīja Jaunās Derības laikos. Un mūsdienās: „Es, Tas Kungs, piedošu tam, kuram Es piedošu, bet no jums tiek prasīts piedot visiem cilvēkiem.”¹² Taču dažiem no jums, ko nomoka īstenas ciešanas, būtu svarīgi pievērst uzmanību tam, ko Viņš neteica. Viņš neteica: „Jūs nedrīkstat just patiesas sāpes vai īstenas bēdas par satricinošām pieredzēm, ko esat piedzīvojuši citu rīcības dēļ.” Un Viņš neteica: „Lai pilnībā piedotu, jums ir jāatjauno kaitējumu nesošas attiecības vai jāatgriežas vardarbīgos, iznīcinošos apstākļos.” Taču, par spīti pat visbriesmīgākajiem nodarījumiem, ko mums var nākties pieredzēt, mēs varam tikt pāri savām sāpēm tikai tad, ja esam uzsākuši īstenas dziedināšanas ceļu. Tas ir piedošanas ceļš, ko mēroja Jēzus no Nācaretes, kurš ikvienu no mums aicina: „Nāc Man līdzi!”¹³

Aicinot mūs par Saviem mācekļiem, kas cenšas rīkoties tā, kā rīkojās Viņš, Jēzus lūdz, lai mēs būtu Viņa labvēlības darbarīki — Kristus vēstneši, kas īsteno samierinošo kalpošanu, kā to nodēvēja Pāvils, rakstot korintiešiem.¹⁴ Ikviena ievainojuma Dziedinātājs — Tas, kurš atlīdzina par katru pārestību, — lūdz, lai mēs strādātu kopā ar Viņu, pildot šo grūto uzdevumu un kļūstot par miera nesējiem pasaulē, kas nevar rast mieru nekādā citā veidā.

Tādēļ, kā raksta Filips Brūks: „Jūs, kas ļaujat maznozīmīgiem pārpratumiem ievilkties gadu no gada, cerot tos kādudien atrisināt; jūs, kas uzturat pie dzīvības nožēlojamus strīdus, īsti nevarot izlemt, kad būs pienācis brīdis upurēt savu lepnību un [salabt]; jūs, kas īdzīgi paejat garām citiem uz ielas, neuzrunājot tos muļķīgas spītības dēļ … ; jūs, kas pieļaujat … [kāda cita] sirdssāpes, nepasakot atzinīgus vai iejūtīgus vārdus, ko esat paredzējuši … kādudien pateikt, … tūliņ pat dodieties un izdariet to, ko jums varbūt nekad vairs nebūs iespējas paveikt.”¹⁵

Mani mīļotie brāļi un māsas, es liecinu, ka piedošanai un aizvainojuma aizmiršanai — vai tas būtu sens, vai nesens — ir centrālā loma Jēzus Kristus īstenotajā, diženajā Izpirkšanā. Es liecinu, ka beigu beigās šī garīgā atlabšana var iestāties, vienīgi pateicoties mūsu dievišķajam Pestītājam — Tam, kurš steidz mums palīgā „ar dziedinājumu Savos spārnos”.¹⁶ Mēs pateicamies Viņam un mūsu Debesu Tēvam, kurš Viņu sūtīja, par to, ka atjaunošanās un atdzimšana, un no senām bēdām un līdzšinējām kļūdām brīva nākotne ir ne vien iespējama, bet pat jau nopirkta — apmaksāta caur mocībām, ko simbolizē Jēra izlietās asinis.

Izmantojot apustuļa pilnvaras, ko man ir piešķīris pasaules Glābējs, es liecinu par dvēseles mieru, ko mums sniegs samierināšanās ar Dievu un citam ar citu, ja vien mēs būsim pietiekami lēnprātīgi un drosmīgi, lai pēc tās tiektos. „Pārstājiet strīdēties viens ar otru,” Glābējs lūdzās.¹⁷ Ja jums ir zināms kāds sens aizvainojums, izlīdziniet to. Gādājiet cits par citu ar mīlestību.

Mani mīļotie draugi, es lūdzu, lai, īstenojot mūsu visu samierinošo kalpošanu, jūs kļūtu par miera nesējiem, kas ir iemīļojuši mieru, tiecas pēc miera, rada mieru un lolo mieru. Es lūdzu to Miera valdnieka Vārdā, kurš zina pilnīgi visu par ievainojumiem Savu „draugu namā”¹⁸, bet kurš tik un tā ir radis spēku, lai piedotu un aizmirstu, dziedinātu un būtu laimīgs. Par to es lūdzu savā un jūsu dzīvē Tā Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.