Kalposim tā, kā kalpo Glābējs

Cik brīnišķīga svētība — dzīvot laikā, kad nepārtraukti tiek saņemtas atklāsmes no Dieva! Nepacietīgi gaidot un piedaloties „visu lietu atjaunošanā”¹, kas ir notikusi un vēl norisināsies caur to, kam pareģots īstenoties mūsu dienās, mēs tiekam sagatavoti Glābēja Otrajai atnākšanai.²

Un vai varētu būt kāds vēl labāks veids, lai sagatavotos tikties ar Viņu, kā centieni kļūt līdzīgiem Viņam, mīloši kalpojot cits citam! Šī evaņģēlija atklāšanas laikmeta sākumā Jēzus Kristus Saviem sekotājiem mācīja: „Ja tu Mani mīli, tev būs kalpot Man.”³ Kalpojot apkārtējiem, mēs apliecinām savu māceklību un izrādām pateicību un mīlestību pret Dievu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu.

Dažkārt mēs uzskatām, ka mums ir jāpaveic kaut kas grandiozs un varonīgs, lai tas tiktu „ieskaitīts” par kalpošanas izpausmi saviem tuvākajiem. Taču vienkāršiem kalpošanas darbiem var būt ārkārtīgi liela ietekme uz apkārtējiem un arī uz mums pašiem. Ko darīja Glābējs? Pateicoties Viņa īstenotās Izpirkšanas un Augšāmcelšanās dievišķajām dāvanām, ko mēs svinam šajā skaistajā Lieldienu svētdienā, „neviens cits nav atstājis tik dziļu iespaidu uz tiem, kas jebkad ir dzīvojuši un vēl dzīvos uz Zemes”.⁴ Taču Viņš arī uzsmaidīja, sarunājās, pastaigājās, uzklausīja, atvēlēja laiku, iedrošināja, mācīja, paēdināja un piedeva. Viņš vienlīdz lielā mērā kalpoja gan ģimenes locekļiem un draugiem, gan kaimiņiem un svešiniekiem, un Viņš aicināja, lai Viņa paziņas un Viņa mīļie baudītu Viņa evaņģēlija bagātīgās svētības. Šie „vienkāršie” kalpošanas un mīlestības darbi kalpo par paraugu mūsu pašreizējai kalpošanai.

Tā kā jums ir tas gods pārstāvēt Glābēju savos kalpošanas centienos, pavaicājiet sev: „Kā es varu dalīties evaņģēlija gaismā ar šo cilvēku vai ģimeni? Uz kādiem darbiem Gars mani iedvesmo?”

Kalpot var daudz un dažādos veidos, izmantojot individuālu pieeju. Kā tad tas izskatās?

Šādas kalpošanas piemērs ir elderu kvoruma un Palīdzības biedrību prezidiju lūgšanu pilnā apspriešanās par saviem uzdevumiem. Tā vietā, lai vadītāji vienkārši izdalītu papīra lapiņas, tas prasa personīgi apspriesties par indivīdiem un ģimenēm, dodot norīkojumus — kalpot šiem brāļiem un māsām. Tā ir kopīga pastaiga, sanākšana uz spēļu vakaru, piedāvājums pakalpot vai pat kopīgs kalpošanas vakars. Tā ir personīga satikšanās vai saruna pa telefonu, aprunāšanās tiešsaistē vai sarakstīšanās ar īsziņām. Tā ir dzimšanas dienas apsveikuma nodošana vai uzmundrināšana futbola spēlē. Tā ir dalīšanās Svēto Rakstu pantā vai citātā no konferences runas, kas varētu būt nozīmīgi konkrētajam cilvēkam. Tā ir apspriešanās par kādu evaņģēlija jautājumu un dalīšanās liecībā, lai viestu skaidrību un dāvātu mieru. Tā ir iesaistīšanās kāda cilvēka dzīvē un gādāšana par viņu. Tā ir arī kalpošanas intervijas noturēšana, kuras laikā tiek iejūtīgi un pienācīgi apspriestas cilvēka vajadzības un stiprās puses. Tā ir bīskapijas padomes organizēšana, atsaucoties uz kādu lielāku vajadzību.

Šāda veida kalpošana stiprināja kādu māsu, kura bija pārcēlusies uz jaunu dzīvesvietu, kad viņas vīrs uzsāka mācības augstskolā. Palikusi bez telekomunikācijām, gādājot par mazo bērniņu, viņa vēl neorientējās jaunajā vietā un jutās pilnīgi pazudusi un viena. Kāda Palīdzības biedrības māsa bez iepriekšējas pieteikšanās ieradās pie viņas durvīm, lai atnestu mazulītim kurpju pāri, iesēdināja viņus abus savā automašīnā un aizveda uz pārtikas preču veikalu. Pateicīgā māsa paziņoja: „Viņa bija mana glābēja!”

Īstenas kalpošanas piemēru parādīja arī kāda gados vecāka māsa Āfrikā, kurai bija uzdots uzmeklēt māsu, kas jau ilgu laiku nebija nākusi uz Baznīcas sanāksmēm. Aizejot uz šīs māsas mājām, viņa atklāja, ka sieviete ir piekauta un apzagta, viņai tikpat kā nebija ēdiena un, viņasprāt, pienācīgu drēbju, lai svētdienās varētu apmeklēt Baznīcas sanāksmes. Sieviete, kura bija sūtīta viņai kalpot, atnāca, lai uzklausītu viņu, atnestu produktus no sava dārza un Svētos Rakstus, ko palasīt, un sadraudzētos. Drīz vien „pazudusī” māsa atgriezās Baznīcā un tagad kalpo savā aicinājumā, jo viņa zina, ka ir mīlēta un novērtēta.

Šādi palīdzības biedrības centieni, apvienojumā ar nu jau pārstrukturētā elderu kvoruma darbību, sekmēs vienotību, kas var sniegt pārsteidzošus rezultātus. Kalpošana kļūst par vienotiem un saskaņotiem centieniem īstenot priesterības pienākumu — „apmeklēt mājās katru Baznīcas locekli” un „vienmēr uzraudzīt Baznīcas locekļus, un būt ar tiem, un stiprināt tos”⁵, — kā arī īstenot Palīdzības biedrības mērķi, palīdzot cita citai sagatavoties mūžīgās dzīves svētībām.⁶ Kopīga darbošanās bīskapa, elderu kvoruma un Palīdzības biedrības prezidiju vadībā var būt iedvesmota, ja tās centīsies atrast labāko veidu, kā uzraudzīt katru indivīdu un ģimeni un gādāt par tiem.

Ļaujiet man minēt kādu piemēru. Kādai mātei tika atklāts audzējs. Viņa drīz vien uzsāka ārstēšanos, un Palīdzības biedrības māsas tūliņ pat ķērās pie darba, plānojot, kā vislabāk palīdzēt ar ēdiena gatavošanu, nokļūšanu pie ārstiem un cita veida atbalstu. Viņas to regulāri apciemoja, nodrošinot uzmundrinošu kompāniju. Tajā pašā laikā iesaistījās arī Melhisedeka priesterības kvorums. Viņi strādāja, pārveidojot guļamistabu un vannasistabu, lai sirgstošo māsu būtu vieglāk aprūpēt. Jaunie vīrieši ar savām pašu rokām piedalījās šajā būtiskajā darbā. Un arī jaunās sievietes iesaistījās — viņas priekpilni un uzticīgi nodrošināja, lai suns katru dienu tiktu izvests pastaigā. Laikam ejot, bīskapija turpināja savu kalpošanu, iesaistoties un pielāgojoties māsas vajadzībām. Tas neapšaubāmi bija mīlestības darbs, jo katrs bīskapijas loceklis veltīja savu laiku, vienoti sniedzot konkrētu aprūpi, lai svētītu ne vien sirgstošo māsu, bet katru viņas ģimenes locekli.

Pēc drosmīgiem pūliņiem māsa beigu beigās padevās vēzim un tika guldīta atdusā. Vai bīskapija atviegloti nopūtās, uzskatot, ka labi padarītais darbs beidzot ir galā? Nē, jaunās sievietes turpināja katru dienu iet pastaigā ar suni, priesterības kvorumi turpināja kalpot tēvam un viņa ģimenei, un Palīdzības biedrības māsas turpināja mīloši palīdzēt, izzinot stiprās puses un vajadzības. Brāļi un māsas, šī ir kalpošana, mīlot tā, kā mīl Glābējs!

Vēl viena no šiem iedvesmotajiem paziņojumiem izrietošā svētība ir tā, ka jaunās sievietes, vecumā no 14 līdz 18 gadiem, var piedalīties kalpošanā, esot Palīdzības biedrības māsu pārinieces, tāpat kā tā paša vecuma jaunie vīrieši kalpo par pāriniekiem Melhisedeka priesterības brāļiem to norīkojumos. Jaunieši var dalīties savos unikālajos talantos un garīgi augt, kalpojot plecu pie pleca ar pieaugušajiem šajā glābšanas darbā. Jauniešu iesaistīšana kalpošanas uzdevumos var paplašināt Palīdzības biedrības un elderu kvorumu vērienu, gādājot par apkārtējiem, jo tādējādi pieaug šajā darbā iesaistīto Baznīcas locekļu skaits.

Domājot par brīnišķīgajām jaunajām sievietēm, ko esmu iepazinusi, es esmu sajūsmā par tām Palīdzības biedrības māsām, kurām būs tas gods tikt svētītām, pateicoties jauno sieviešu entuziasmam, talantiem un garīgajai iejūtībai, kad tās kalpos kopā ar šīm jaunietēm. Un man ir līdzvērtīgs prieks arī par jaunajām sievietēm, kurām būs iespēja tikt savu Palīdzības biedrības māsu vadītām, mācītām un stiprinātām. Šī iespēja — piedalīties Dieva valstības celšanā — būs ārkārtīgi liels ieguvums, kas palīdzēs jaunajām sievietēm pilnīgāk sagatavoties savas lomas īstenošanai, lai kalpotu par Baznīcas un vietējās sabiedrības vadītājām, kā arī sniegtu pienesumu savā ģimenē. Māsa Bonija L. Oskarsone vakar teica, ka jaunās sievietes „vēlas kalpot. Viņām ir jāzina, ka viņas tiek novērtētas un ka viņām ir būtiska loma glābšanas darbā.”⁷

Patiesībā jaunās sievietes jau kalpo citiem, bez jebkāda norīkojuma vai skaļas atzinības. Kāda man zināma ģimene pārcēlās simtiem kilometru no savām mājām uz jaunu vietu, kur viņi nevienu nepazina. Jau pirmajā nedēļā pie viņu durvīm uzradās kāda 14 gadus veca jauniete no viņu jaunās bīskapijas, kura atnesa cepumu šķīvi, sveicot viņus jaunajā rajonā. Viņai aiz muguras stāvēja māte, kura bija labprātīgi atvizinājusi viņu, atbalstot savas meitas vēlmi kalpot.

Kādudien kāda cita māte satraucās par to, ka viņas 16 gadus vecā meita nav pārradusies mājās ierastajā laikā. Kad meitene pārnāca, māte satraukti izjautāja, kur viņa bijusi. Sešpadsmitgadīgā meitene gluži vai kautrīgi atbildēja, ka esot aiznesusi puķi netālu dzīvojošajai atraitnei. Viņa bija pamanījusi, ka gados vecākā māsa izskatās vientuļa, un sajutusi pamudinājumu viņu apciemot. Saņemot pilnīgu atbalstu no savas mātes, jaunā sieviete turpināja apmeklēt padzīvojušo sievieti. Viņas kļuva par labām draudzenēm, un viņu jaukā biedrošanās turpinājās gadiem ilgi.

Abas šīs jaunietes un vēl daudzas citas, viņām līdzīgas, pamanīja kāda vajadzību un pacentās to apmierināt. Jaunajām sievietēm ir dabiska vēlme gādāt par citiem un dalīties ar tiem, un to var ievadīt labā gultnē, kalpojot kopā ar pieaugušu māsu.

Lai arī kāds būtu mūsu vecums, domājot par to, kā visefektīvāk kalpot, mēs vaicājam: „Kas viņai [vai viņam] ir nepieciešams?” Kad mēs esam uzdevuši šo jautājumu, apvienojumā ar sirsnīgu vēlmi kalpot, Gars mūs vedina darīt to, kas pacilās un stiprinās konkrēto indivīdu. Es esmu dzirdējusi neskaitāmus stāstus par brāļiem un māsām, kuri ir tikuši svētīti ar vienkāršu žestu, tiekot iekļauti un sveikti Baznīcā; ar pārdomātu e-pastu vai īsziņu; ar personīgu saziņu grūtā brīdī; ar aicinājumu piedalīties grupas pasākumā vai ar piedāvājumu palīdzēt sarežģītā situācijā. Vientuļajiem vecākiem, jaunpievērstajiem, mazaktīvajiem Baznīcas locekļiem, atraitnēm un atraitņiem vai grūtībās nonākušiem jauniešiem var būt vajadzīga īpaša un prioritāra uzmanība no kalpojošo brāļu un māsu puses. Elderu kvoruma un Palīdzības biedrību prezidiju darba saskaņošana ļauj iedalīt pašus atbilstošākos norīkojumus.

Lai kas arī tiktu teikts, kalpošana tiek īstenota vienam cilvēkam pēc otra, un tā ir mīlestības motivēta. Sirsnīgas kalpošanas vērtība, nopelni un brīnums slēpjas tajā, ka tā tik tiešām maina cilvēku dzīvi! Ja mūsu sirdis būs atvērtas un ja mēs vēlēsimies mīlēt un iekļaut, uzmundrināt un mierināt, mūsu kalpošanai būs neatvairāms spēks. Ja mūs motivēs mīlestība, brīnumi notiks un mēs atradīsim veidu, kā iekļaut mūsu „pazudušās” māsas un brāļus visu ietverošajās Jēzus Kristus evaņģēlija skavās.

Glābējs ir mūsu piemērs it visā — ne tikai tajā, ko mums vajadzētu darīt, bet arī tajā, kādēļ mums to vajadzētu darīt.⁸ „Viņa dzīve uz Zemes bija [kā] aicinājums — pacelt savu skatu nedaudz augstāk, aizmirst pašiem par savām problēmām un palīdzēt citiem.”⁹ Izmantojot iespēju — no visas sirds kalpot savām māsām un brāļiem —, mēs tiekam svētīti ar vēl pilnīgāku garīgo bagātināšanos, pilnīgāku pieskaņošanos Dieva gribai un pilnīgāku spēju izprast Viņa ieceri, kā palīdzēt ikvienam atgriezties pie Viņa. Mēs daudz vieglāk atpazīsim Viņa svētības un daudz dedzīgāk vēlēsimies dāvāt šīs svētības citiem. Mūsu sirdis dziedās līdz ar mūsu balsīm:

Izrādīsim Dievam savu pateicību un mīlestību, mīloši kalpojot savām mūžīgajām māsām un brāļiem!¹¹ Tādējādi mēs izjutīsim tādu vienotību, kādu 100 gadus pēc Glābēja parādīšanās viņu zemē baudīja senās Amerikas ļaudis.

„Un notika, ka nebija strīdu … dēļ Dieva mīlestības, kas mājoja ļaužu sirdīs. …

Tur nebija nedz skaudības, nedz strīdu, … un noteikti nevarēja būt laimīgāku ļaužu starp visiem ļaudīm, kas bija tikuši radīti ar Dieva roku.”¹²

Es ar prieku dalos savā personīgajā liecībā par to, ka minētā atklāsme un izmaiņas ir Dieva iedvesmotas un ka, pieņemot tās ar labprātīgu sirdi, mēs būsim daudz gatavāki tikties ar Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, Viņa Atnākšanā. Mēs būsim tuvāk tam, lai kļūtu par Ciānas ļaudīm, un izjutīsim nepārspējamu prieku līdz ar tiem, kuriem esam palīdzējuši šajā māceklības ceļā. Es dedzīgi un pazemīgi lūdzu, kaut tā būtu! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.