Tas Kungs vada Savu Baznīcu

Mani dārgie brāļi, kuriem ir Dieva priesterība, šovakar es vēlos runāt par brīnišķīgo veidu, kādā Tas Kungs vada Savu valstību uz Zemes. Tā pamatprincipus jūs jau zināt. Es lūdzu, lai Svētais Gars jums tos apstiprinātu.

Pirmkārt, Jēzus Kristus ir Baznīcas vadītājs uz visas Zemes.

Otrkārt, mūsdienās Viņš vada Savu Baznīcu, runājot uz vīriešiem, kuri ir aicināti par praviešiem, un to Viņš dara caur atklāsmi.

Treškārt, Viņš deva atklāsmi Saviem praviešiem senos laikos, joprojām turpina to dot un turpinās to dot.

Ceturtkārt, Viņš dod apstiprinošu atklāsmi tiem, kuri kalpo Viņa praviešu vadībā.

No šiem pamatprincipiem mēs saprotam, ka tas, kā Tas Kungs vada Savu Baznīcu, prasa lielu un nelokāmu ticību no visiem, kas kalpo Viņam uz Zemes.

Piemēram, lai ticētu tam, ka augšāmcēlies Kungs pārrauga Savas valstības ikdienas sīkumus, ir nepieciešama ticība. Ticība ir nepieciešama, lai ticētu tam, ka Viņš aicina nepilnīgus cilvēkus atbildīgos amatos. Ticība ir nepieciešama, lai ticētu tam, ka Viņš pilnībā pazīst tos cilvēkus, kurus aicina; Viņš zina gan viņu spējas, gan potenciālu un tādēļ Savos aicinājumos nepieļauj kļūdas.

Daži šajā auditorijā par to var uzsmaidīt vai pakratīt galvu — gan tie, kas domā, ka viņu pašu kalpošanas aicinājums varēja būt kļūda, gan tie, kas var iedomāties kādu sev pazīstamu cilvēku, kurš šķiet maz piemērots savai vietai Tā Kunga valstībā. Mans padoms abu šādu grupu pārstāvjiem ir atlikt šādus spriedumus, līdz jūs varēsiet labāk saredzēt to, ko Tas Kungs redz. Tā vietā jums būtu jāpieņem šāds spriedums: ka jums piemīt spējas saņemt atklāsmi un bezbailīgi rīkoties saskaņā ar to.

Lai to izdarītu, ir nepieciešama ticība. Ir nepieciešama vēl lielāka ticība, lai noticētu, ka Tas Kungs ir aicinājis nepilnīgus cilvēkus, Savus kalpus, lai jūs vadītu. Mans nolūks šovakar ir stiprināt jūsu ticību tam, ka Dievs vada jūs savā kalpošanā Viņam. Un vēl svarīgāk, es ceru, ka varēšu stiprināt jūsu ticību tam, ka Tas Kungs iedvesmo nepilnīgus cilvēkus, kurus Viņš ir aicinājis kā jūsu vadītājus.

Sākumā jūs varētu padomāt, ka šāda ticība nav svarīga, lai Tā Kunga Baznīca un valstība gūtu panākumus. Tomēr jūs varat atklāt — lai kur jūs būtu priesterības kalpošanas ķēdē, no Tā Kunga pravieša līdz jaunam Ārona priesterības nesējam, — ka šī ticība ir ļoti svarīga.

Sāksim ar to, ko ticība nozīmē skolotāju vai diakonu kvoruma prezidentam. Viņam ir svarīgi ticēt tam, ka Tas Kungs ir personīgi viņu aicinājis, zinot šī skolotāja vājās un stiprās puses. Viņam ir jābūt ticībai tam, ka vīrs, kurš deva aicinājumu, saņēma atklāsmi ar Dieva Garu. Viņa padomniekiem un kvoruma locekļiem jābūt tādai pašai ticībai, lai sekotu viņam ar bezbailīgu uzticēšanos.

Es redzēju šādu uzticēšanos, kad kāds zēns kādā svētdienas rītā sēdēja ar savu diakonu kvoruma prezidiju. Viņš bija viņu tikko kā aicinātais sekretārs. Šis jaunais prezidijs kopīgi apspriedās. Viņi runāja par vairākiem veidiem, kā viņi varētu izpildīt bīskapa lūgumu — atvest atpakaļ uz Baznīcu kādu mazaktīvu zēnu. Pēc lūgšanas un pārrunām viņi nozīmēja sekretāru doties uz zēna mājām, kurš nekad nebija apmeklējis viņu sanāksmes, un uzaicināt viņu.

Sekretārs nepazina šo zēnu, taču viņš zināja, ka viens no zēna vecākiem bija mazaktīvs un otrs nebija Baznīcas loceklis, kā arī nebija visai draudzīgs. Sekretārs sajuta nemieru, bet ne bailes. Viņš zināja, ka Dieva pravietis bija lūdzis priesterības nesējus atvest atpakaļ pazudušās avis. Un viņš bija dzirdējis sava prezidija lūgšanu. Viņš dzirdēja, kā viņi vienojās par glābjamā zēna vārdu un viņa paša vārdu.

Es noskatījos, kā šis sekretārs devās pa ielu uz mazaktīvā zēna mājām. Viņš gāja lēnām, it kā dodoties pretī lielām briesmām. Taču pēc pusstundas viņš nāca atpakaļ pa to pašu ielu ar šo zēnu, priecīgi smaidīdams. Neesmu pārliecināts, vai viņš to toreiz zināja, taču viņš bija devies turp ar ticību, ka pilda Tā Kunga uzdevumu. Šī ticība ir palikusi viņā un, gadiem ejot, ir augusi, kad viņš ir kalpojis par misionāru, kļuvis par tēvu, jauno vīriešu vadītāju un bīskapu.

Parunāsim par to, ko šāda ticība nozīmē bīskapam. Bīskaps dažreiz tiek aicināts kalpot cilvēkiem, kuri viņu labi pazīst. Bīskapijas locekļi nedaudz zina viņa cilvēciskās vājības un garīgās spējas, un viņi zina, ka citi bīskapijā būtu varējuši tikt aicināti šajā amatā — citi, kuri šķiet izglītotāki, pieredzējušāki, jaukāki vai izskatīgāki.

Šiem Baznīcas locekļiem ir jāzina, ka aicinājums kalpot par bīskapu nāca no Tā Kunga, ar atklāsmi. Bez viņu ticības bīskaps, kurš tika Dieva aicināts, atklās, ka viņam ir grūtāk saņemt nepieciešamo atklāsmi, lai viņiem palīdzētu. Viņš negūs panākumus bez Baznīcas locekļu ticības, kas viņu atbalstītu.

Par laimi, tas pats attiecas arī uz pretējo. Padomājiet par Tā Kunga kalpu, ķēniņu Benjamīnu, kurš veda savu tautu pie grēku nožēlošanas. Viņa ļaužu sirdis tika mīkstinātas ar viņu ticību tam, ka viņš bija Dieva aicināts, neskatoties uz viņa vājībām, un ka viņa vārdi nāca no Dieva. Jūs atceraties, ko ļaudis teica: „Jā, mēs ticam visiem vārdiem, kurus tu runāji uz mums; … mēs arī zinām, ka tie ir īsteni un patiesi, pateicoties Tā Visvarenā Kunga Garam, kas radījis mūsos jeb mūsu sirdīs varenu pārmaiņu, ka mums vairs nav tieksmes darīt ļaunu, bet nepārtraukti darīt labu” (Mosijas 5:2).

Lai vadītājs gūtu panākumus Tā Kunga darbā, tad cilvēku paļāvībai tam, ka viņš ir Dieva aicināts, ir jābūt spēcīgākai par viņu uzskatiem par viņa vājumu un laicīgajām vājībām. Jūs atceraties, kā ķēniņš Benjamīns paskaidroja savu vadītāja lomu:

„Es neesmu pavēlējis jums nākt šurp, lai jūs manis baidītos, vai lai jūs domātu, ka es esmu kas vairāk nekā mirstīgs cilvēks.

Bet es esmu tāds pats kā jūs, pakļauts visādām miesas un prāta vājībām; tomēr es esmu šīs tautas izraudzīts un sava tēva iesvētīts, un Tā Kunga roka pieļāva, lai es būtu par valdnieku un ķēniņu pār šo tautu; un tiktu uzturēts un aizsargāts ar Viņa nepārspējamo spēku, lai kalpotu jums ar visu sirdi, prātu un spēku, ko Tas Kungs man ir dāvājis” (Mosijas 2:10–11).

Jūsu vadītājs Tā Kunga Baznīcā var jums šķist vājš un vienkāršs cilvēks, vai arī šķist spēcīgs un iedvesmots. Patiesība ir tāda, ka katrā vadītājā ir nedaudz no visām šīm īpašībām — un vairāk. Tā Kunga kalpiem, kuri ir aicināti mūs vadīt, palīdz tas, ka varam viņus ieraudzīt tā, kā Tas Kungs viņus skata, kad Viņš tos aicina.

Tas Kungs pilnībā saredz un saprot Savus kalpus. Viņš redz viņu potenciālu un viņu nākotni. Un Viņš zina, kā viņu raksturs var tikt izmainīts. Viņš arī zina, kā viņi var mainīties caur savām pieredzēm ar cilvēkiem, kurus viņi vadīs.

Jums varbūt ir bijusi pieredze, kad jūs ir stiprinājuši cilvēki, kuriem jūs tikāt aicināti kalpot. Mani reiz aicināja par bīskapu jaunajiem neprecētajiem pieaugušajiem. Es īsti nezinu, vai Tā Kunga nolūki bija vairāk vērsti uz to, kādas pārmaiņas es varēju palīdzēt Viņam veikt viņos vai kādas pārmaiņas, Viņa nodomā, viņi veiks manī.

Es to lielā mērā nesaprotu, bet lielākā daļa jauniešu tajā bīskapijā rīkojās tā, it kā es būtu Dieva aicināts tieši viņiem. Viņi redzēja manas vājības, taču skatījās tām garām.

Es atceros vienu jaunu vīrieti, kurš lūdza padomu par savām izglītības iespējām. Viņš bija pirmā kursa students kādā ļoti labā universitātē. Nedēļu pēc tam, kad biju devis viņam padomu, viņš norunāja ar mani tikšanos.

Kad viņš ienāca birojā, viņš mani pārsteidza, pajautājot: „Bīskap, vai varam lūgt pirms sarunas? Un vai varam nomesties ceļos? Un vai es varu noskaitīt lūgšanu?”

Viņa lūgumi pārsteidza mani. Taču viņa lūgšana pārsteidza mani vēl vairāk. Tā skanēja aptuveni šādi: „Debesu Tēvs, Tu zini, ka bīskaps Airings man pagājušonedēļ deva padomu un tas nedarbojās. Lūdzu, iedvesmo viņu, lai viņš zinātu, ko man tagad darīt.”

Jūs tagad par to varētu pasmaidīt, taču es nesmaidīju. Viņš jau zināja, ko Tas Kungs vēlējās no viņa. Taču viņš godāja bīskapa amatu Tā Kunga Baznīcā un varbūt vēlējās, lai man būtu iespēja gūt lielāku pārliecību par to, ka saņemšu atklāsmi šajā aicinājumā.

Tas darbojās. Tiklīdz mēs piecēlāmies un tad apsēdāmies, es saņēmu atklāsmi. Es pateicu viņam, ko atbilstoši manām sajūtām Tas Kungs vēlējās, lai viņš darītu. Viņam toreiz bija tikai 18 gadi, taču viņš bija nobriedis garīgo gadu ziņā.

Viņš jau zināja, ka viņam nebija jāiet pie bīskapa ar šādu problēmu. Taču viņš bija iemācījies atbalstīt Tā Kunga kalpu pat viņa laicīgajās vājībās. Viņš galu galā kļuva par staba prezidentu. Šo mācību, ko mēs kopīgi guvām, viņš paturēja prātā: ja tev ir ticība, ka Tas Kungs vada Savu Baznīcu caur atklāsmi, kas sniegta nepilnīgiem kalpiem, kurus Viņš ir aicinājis, Tas Kungs atvērs viņam debesu logus, tāpat kā tev.

No tās pieredzes es guvu mācību, ka cilvēku, kuriem kalpojam, ticība, dažkārt vairāk nekā jūsu pašu ticība, nes mums atklāsmi Tā Kunga kalpībā.

No šīs pieredzes es guvu vēl vienu mācību. Ja tas zēns būtu tiesājis mani par manu nespēju dot viņam labu padomu pirmajā reizē, viņš nekad nebūtu vēlreiz nācis lūgt citu padomu. Tādēļ, izvēlēdamies mani netiesāt, viņš saņēma vēlamo apstiprinājumu.

Man ir labi noderējusi vēl viena mācība no tās pieredzes. Cik man zināms, viņš nekad nevienam tajā bīskapijā tā arī nebija pateicis, ka es sākotnēji nedevu labu padomu. Ja viņš to būtu izdarījis, tas būtu varējis mazināt citu bīskapijas locekļu ticību, lai spētu paļauties uz bīskapa iedvesmu.

Es cenšos netiesāt Tā Kunga kalpus vai nerunāt par viņu acīmredzamajām vājībām. Es arī to cenšos mācīt saviem bērniem ar piemēru. Prezidents Džeimss E. Fausts dalījās kredo, ko es cenšos padarīt par savējo. Es to nododu jums:

„Mums … ir jāatbalsta savi vietējie vadītāji, tāpēc ka viņi … ir „aicināti un izraudzīti”. Katrs šīs Baznīcas loceklis var saņemt padomu no bīskapa vai draudzes prezidenta, staba vai misijas prezidenta un Baznīcas prezidenta un viņa kolēģiem. Neviens no šiem brāļiem nav sev pieprasījis savu aicinājumu. Neviens no viņiem nav pilnīgs. Tomēr viņi ir Tā Kunga kalpi, viņi ir Viņa aicināti caur tiem, kuriem ir tiesības saņemt iedvesmu. Tiem, kas ir aicināti, atbalstīti un iesvētīti, ir tiesības saņemt mūsu atbalstu.

… Necieņa pret garīgajiem vadītājiem ir likusi daudziem piedzīvot garīgu pagrimumu un bojāeju. Mums būtu jāskatās pāri visām šķietamajām nepilnībām, trūkumiem un vainām tajos vīriešos, kas ir aicināti prezidēt pār mums, un jāatbalsta viņu ieņemamais amats” („Called and Chosen”, Liahona, 2005. g. nov., 54.–55. lpp.).

Šis padoms svētī Dieva kalpus visās situācijās.

Tā Kunga Baznīcas agrīnajās dienās vadītāji, kas cieši sadarbojās ar pravieti Džozefu Smitu, sāka runāt par viņa nepilnībām. Pat ņemot vērā visu, ko viņi bija redzējuši un zināja par viņa stāvokli Tā Kunga priekšā, viņu kritizēšanas un skaudības noskaņojums izplatījās kā lipīga slimība. Viens no Divpadsmitajiem noteica mums visiem ticības un uzticības standartu, kāds mums ir jāievēro, ja vēlamies kalpot Tā Kunga valstībā.

Lūk, viņa ziņojums: „Vairāki elderi sasauca sanāksmi templī visiem tiem, kuri uzskatīja Džozefu Smitu par kritušu pravieti. Viņi grasījās iecelt Deividu Vitmeru par jauno Baznīcas vadītāju. … Noklausījies pret pravieti vērstos argumentus, Brigams [Jangs] piecēlās un liecināja: „Džozefs bija pravietis, un es to zināju, un, ka viņi varēja viņu zākāt un apmelot, cik vien vēlējās, bet nevarēja iznīcināt Dieva pravieša amatu, tik vien kā sagraut paši savu autoritāti un saraut saikni, kas viņus saistīja ar pravieti un Dievu, un novest sevi ellē”” (Church History in the Fulness of Times [Baznīcas izglītības sistēmas rokasgrāmata, 2003], 2. izd., 174. lpp.; skat. arī Teachings of Presidents of the Church: Brigham Young [1997], 79. lpp.).

Ir kāda saikne, kas mūs saista ar To Kungu mūsu kalpošanā. Tā aizsākas, kad mēs tiekam aicināti kalpot Dieva valstībā, turpinoties caur tiem, kas tiek aicināti prezidēt pār mums priesterībā, un sniedzas līdz pat pravietim, kurš ir piesaistīts Tam Kungam. Ir nepieciešama ticība un pazemība, lai kalpotu tajā vietā, kurā mēs esam aicināti, paļautos, ka Tas Kungs aicināja mūs un tos, kuri prezidē pār mums, un atbalstītu viņus ar visu savu ticību.

Būs tādi brīži, kā tas bija Kērtlandes dienās, kad mums būs nepieciešama tāda ticība un godīgums kā Brigamam Jangam, lai stāvētu tajā vietā, kurā Tas Kungs mūs ir aicinājis, esot lojāliem pret Viņa pravieti un vadītājiem, kurus Viņš ir iecēlis.

Es svinīgi un tomēr priekpilni liecinu, ka vadības groži ir Tā Kunga, Jēzus Kristus, rokās. Viņš vada Savu Baznīcu un Savus kalpus. Es liecinu, ka Tomass S. Monsons ir vienīgais cilvēks, kuram pašlaik ir un kurš pielieto visas svētās priesterības atslēgas uz Zemes. Un es lūdzu, lai svētības taptu dāvātas visiem pazemīgajiem kalpiem, kuri tik labprātīgi un labi kalpo Jēzus Kristus atjaunotajā Baznīcā, kuru Viņš personīgi vada. Es liecinu, ka Džozefs Smits redzēja Dievu Tēvu un Jēzu Kristu. Viņi runāja ar viņu. Priesterības atslēgas tika atjaunotas, lai svētītu visus Debesu Tēva bērnus. Mūsu misija un atbildība ir kalpot savā vietā Tā Kunga valstībā. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.