Ilgas pēc mājām

Apmēram pirms gadsimta kāda ģimene no Oregonas devās brīvdienās uz Indiānu, kas atradās vairāk nekā 3200 km tālu no mājām, un pazaudēja savu mīļo suni Bobiju. Izmisusī ģimene viņu visur meklēja, taču bez panākumiem. Bobijs nebija atrodams.

Ar salauztu sirdi viņi devās atpakaļ uz mājām, ar katru kilometru attālinoties no sava lolotā mājdzīvnieka.

Pēc sešiem mēnešiem, ģimenei par pārsteigumu, Bobijs bija pārnācis mājās un stāvēja pie viņu mājas durvīm Oregonā. „Viņam bija netīras, nodeldētas ķepiņas, nostaigātas līdz pašam kaulam, jo viņš bija nogājis visu šo attālumu.”¹ Bobija stāsts radīja cilvēku interesi visās Amerikas Savienotajās Valstīs un viņu sāka dēvēt par Brīnumsuni Bobiju.

Bobijs nav vienīgais dzīvnieks, kurš ir samulsinājis zinātniekus ar savu apbrīnojamo virziena izjūtu un instinktu, lai atrastu ceļu mājup. Dažas no Monarhu tauriņu populācijām katru gadu migrē 4800 km tālu, lai nonāktu reģionos, kas ir piemērotāki viņu izdzīvošanai. Ādainie bruņurupuči dodas pāri Klusajam okeānam no Indonēzijas uz Kalifornijas krastiem. Kuprvaļi no aukstajiem Ziemeļpola un Dienvidpola ūdeņiem peld uz ekvatoru un atpakaļ. Vēl neticamāk šķiet tas, ka jūras zīriņi katru gadu no Arktiskā loka dodas uz Antarktiku un atpakaļ, nolidojot 97 000 kilometru.

Kad zinātnieki pēta šo apbrīnojamo uzvedību, viņi uzdod šādus jautājumus — „Kā viņi zina, uz kurieni doties?” un „Kā katra nākamā paaudze apgūst šo uzvedību?”.

Lasot par dzīvnieku spēcīgajiem instinktiem, es nevarēju nedomāt par to, vai varētu būt iespējams, ka arī cilvēkiem ir līdzīgas ilgas — iekšēja vadības sistēma, ja to var tā saukt, — kas viņus vada uz debesu mājām?

Es ticu, ka ikviens vīrietis, sieviete un bērns kādā savas dzīves brīdī ir izjutis ilgas pēc debesu mājām. Dziļi mūsos ir vēlme — kaut kā nokļūt aiz priekškara un samīļot Debesu Vecākus, kurus mēs reiz pazinām un mīlējām.

Daži spēj apspiest šīs ilgas un likt sev tik spēcīgi tās neizjust. Taču tie, kuri sevī neapspiež šo gaismu, var uzsākt neticamu ceļojumu — brīnumainu migrāciju uz debesu zemi.

Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas brīnišķīgais vēstījums mums liecina, ka Dievs ir mūsu Tēvs, kurš par mums rūpējas, un ir ceļš, pa kuru mēs varam pie Viņa atgriezties.

Dievs jūs aicina doties ceļā.

Dievs zina katru jūsu domu, jūsu ciešanas un lielākās cerības. Dievs zina, cik daudzas reizes jūs esat Viņu meklējuši. Cik daudzas reizes esat sajutuši milzīgu prieku. Cik daudzas reizes esat vientulībā raudājuši. Cik daudzas reizes esat jutušies bezpalīdzīgi, apjukuši vai dusmīgi.

Tomēr, neskatoties uz pieredzēto — uz to, ka jums ir trūcis ticības, esat cietuši neveiksmi, esat jutušies salauzti, rūgtuma pilni, nodoti vai sakauti, — ziniet, ka jūs neesat vieni. Dievs joprojām jūs aicina doties ceļā.

Glābējs jums sniedz Savu roku. Un, tāpat kā zvejniekiem, kuri nu jau pirms krietni ilga laika stāvēja Galilejas jūras krastā, Viņš ar bezgalīgu mīlestību jums saka: „Nāciet Man līdzi.”²

Ja jūs Viņu uzklausīsiet, Viņš ar jums runās jau šodien.

Kad jūs dodaties pa māceklības ceļu — kad jūs dodaties pretī Debesu Tēvam —, kaut kas jūsos sniedz apliecinājumu tam, ka esat sadzirdējuši Glābēja aicinājumu un uzstādījuši savas sirds kursu pretī gaismai. Tādējādi jūs zināsiet, ka esat uz pareizā ceļa un ka atgriezīsieties mājās.

Jau kopš laika iesākuma Dieva pravieši ir mudinājuši cilvēkus, kuri dzīvojuši viņu laikā, „[uzklausīt] Tā Kunga, [Viņu Dieva balsi], … [turēt] Viņa baušļus un Viņa likumus … [un atgriezties] pie Tā Kunga, [Viņu] Dieva, ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli.”³

Svētajos Rakstos tiek sniegti tūkstošiem iemeslu, kāpēc mums to vajadzētu darīt.

Šodien es pastāstīšu par diviem iemesliem, kāpēc mums vajadzētu vērsties pie Tā Kunga.

Pirmkārt: jūsu dzīve būs labāka.

Otrkārt: Dievs caur jums darbosies, lai padarītu labāku citu cilvēku dzīvi.

Es liecinu, ka tad, kad mēs uzsākam vai turpinām neticamo ceļojumu, kas ved pie Dieva, mūsu dzīve kļūst labāka.

Tas gan nenozīmē, ka mūsu dzīvē nebūs bēdu. Mēs visi zinām par uzticamajiem Kristus sekotājiem, kuri piedzīvoja traģēdijas un netaisnību, — pats Jēzus Kristus cieta vairāk par visiem citiem. Tieši tāpat kā Tēvs liek „saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem”, Viņš arī ļauj pretiniekam pārbaudīt taisnīgos un netaisnīgos.⁴ Patiesībā, dažkārt liekas, ka mūsu dzīve ir daudz grūtāka tieši tāpēc, ka mēs cenšamies dzīvot saskaņā ar ticību.

Nē, sekošana Glābējam jūs neatbrīvos no visiem pārbaudījumiem. Tomēr tā nojauks barjeru starp jums un jūsu Debesu Tēva palīdzību, ko Viņš vēlas jums sniegt. Dievs būs ar jums. Viņš vadīs katru jūsu soli. Viņš ies jums līdzās un nesīs uz rokām tad, kad jums tas visvairāk būs nepieciešams.

Jūs pieredzēsiet brīnišķīgos Gara augļus: „Mīlestību, prieku, mieru, pacietību, laipnību, labprātību [un] ticību.”⁵

Šie garīgie augļi nav laicīgas labklājības, veiksmes vai laimīgu sakritību rezultāts. Mēs tos iegūstam, ja sekojam Glābējam, un tie var kļūt par uzticamiem sabiedrotajiem mūsu lielākajās dzīves vētrās.

Laicīgās dzīves ugunīgās liesmas un satricinājumi mūs var apdraudēt un nobiedēt, taču tie, kuri pievērsīs savas sirdis Dievam, tiks ieskauti Viņa mierā. Viņu prieks nesamazināsies. Viņi netiks pamesti vai aizmirsti.

Svētajos Rakstos tiek mācīts: „Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”⁶

Tie, kuri pievērš uzmanību savai iekšējai balsij un meklē Dievu, tie, kuri lūdz, tic un staigā pa ceļu, ko Glābējs ir sagatavojis, — pat tad, ja viņi uz tā ik pa laikam paklūp, — saņem mierinošu apstiprinājumu, ka „visas lietas strādās kopā [viņu] labumam”.⁷

Jo Dievs „nogurušajiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem”.⁸

„Jo taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā.”⁹

Un Tas Kungs ar labvēlību jautā:

Vai jūs vēlaties pieredzēt paliekošu prieku?

Vai jūs ilgojaties savā sirdī sajust mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu?¹⁰

Tad vērsiet savu sirdi pretī gaismai.

Uzsāciet savu brīnišķīgo ceļojumu mājup.

To darot, jūsu dzīve kļūs labāka, laimīgāka un jēgpilnāka.

Dodoties atpakaļ pie Debesu Tēva, jūs drīz vien sapratīsiet, ka šajā ceļojumā jūs nevarat koncentrēties tikai paši uz savu dzīvi. Nē, šis ceļš jūs neizbēgami vedīs pie tā, lai jūs svētītu citu Dieva bērnu — jūsu brāļu un māsu — dzīvi. Un interesantākais šajā ceļojumā ir tas, ka, kalpojot Dievam, rūpējoties un palīdzot svētīt līdzcilvēku dzīvi, jūs pamanīsiet lielas pārmaiņas savā pašu dzīvē — tādas, kuras jūs nekad nebūtu iedomājušies piedzīvot.

Iespējams, jūs nedomājat, ka esat noderīgs; iespējams, jūs neuzskatāt, ka esat svētība kāda cita cilvēka dzīvē. Bieži vien, kad mēs raugāmies uz sevi, mēs redzam vienīgi ierobežojumus un nepilnības. Mēs domājam, ka mums ir jābūt „daudz labākiem”, lai Dievs mūs liktu lietā — daudz gudrākiem, daudz bagātākiem, daudz harizmātiskākiem, daudz talantīgākiem vai daudz garīgākiem. Jūs saņemsiet svētības ne tik daudz jūsu spēju, bet jūsu izvēļu dēļ. Un Visuma Dievs darbosies ar un caur jums, vēršot plašumā jūsu pazemīgās pūles, lai sasniegtu Savus mērķus.

Viņa darbs vienmēr ir attīstījies uz šī svarīgā principa pamata: „no mazām lietām rodas tas, kas ir liels”.¹¹

Kad apustulis Pāvils rakstīja svētajiem Korintā, viņš novēroja, ka daudzi no viņiem saskaņā ar pasaulīgajiem standartiem netiktu uzskatīti par gudriem. Bet tam nebija nozīmes, jo „kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros”.¹²

Dieva darba vēsturē ir ļoti daudz cilvēku, kuri uzskatīja, ka ir nepiemēroti Viņa darbam. Taču viņi pazemīgi kalpoja, paļaujoties uz Dieva labvēlību, un saņēma apsolījumu: „Viņu roka būs Mana roka, un Es būšu viņu vairogs …, un viņi vīrišķīgi cīnīsies par Mani; un … Es pasargāšu tos.”¹³

Pagājušajā vasarā mūsu ģimenei bija brīnišķīga iespēja apmeklēt Baznīcas agrīnā perioda vēsturiskās vietas ASV austrumos. Mēs īpašā veidā izdzīvojām tā laika vēsturi. Cilvēkus, par kuriem es tik daudz biju lasījis, — Martinu Herisu, Oliveru Kauderiju un Tomasu B. Maršu — es labāk iepazinu, staigājot pa vietām, pa kurām bija staigājuši viņi, un domājot par upuriem, ko viņi bija snieguši, lai celtu Dieva valstību.

Viņiem piemita daudz lielisku īpašību, kas viņiem ļāva sniegt nozīmīgu ieguldījumu Jēzus Kristus Baznīcas atjaunošanā. Taču arī viņi bija cilvēki — vāji un nepilnīgi —, tieši tādi paši kā mēs. Daži no viņiem nonāca nesaskaņās ar pravieti Džozefu Smitu un atkrita no Baznīcas. Vēlāk daudzi no šiem cilvēkiem piedzīvoja sirds pārmaiņas, pazemojās un atkal tiecās pēc sadraudzības ar svētajiem.

Mums var rasties vēlme tiesāt šos brāļus un citus baznīcas locekļus, kas viņiem līdzinās. Mēs, iespējams, gribētu teikt: „Es nekad nebūtu pametis pravieti Džozefu.”

Lai arī tā varētu būt taisnība, mēs nezinām, kā bija dzīvot tajā laikā un tajos apstākļos. Nē, viņi nebija perfekti, bet ir tik iedrošinoši zināt, ka Dievs tāpat varēja darboties caur viņiem. Viņš zināja viņu stiprās un vājās puses un deva viņiem neparastu iespēju — būt par daļu no panta vai melodijas brīnišķīgajā Atjaunošanas himnā.

Cik iedrošinoši ir zināt, ka par spīti mūsu nepilnībām, Dievs būs dāsns un laipns un darbosies caur mums, lai sasniegtu Savus mērķus, ja vien mēs pievērsīsim savas sirdis Viņam!

Tie, kuri mīl un kalpo Dievam un līdzcilvēkiem, un pazemīgi un aktīvi piedalās Viņa darbā, redzēs brīnumainas lietas notiekam viņu dzīvē un to dzīvē, kurus viņi mīl.

Durvis, kas šķita aizvērtas, tiks atvērtas.

Eņģeļi ies tiem pa priekšu un sagatavos ceļu.

Neatkarīgi no jūsu stāvokļa sabiedrībā vai Baznīcā, Dievs caur jums darbosies, ja vien jūs to vēlēsieties. Viņš pavairos jūsu taisnīgās vēlmes un jūsu sētos žēlsirdības darbus pārvērtīs bagātīgā labības ražā.

Ikviens no mums šajā pasaulē ir „svešinieks un svētceļnieks”.¹⁴ Daudzējādā ziņā mēs atrodamies tālu prom no mājām. Taču tas nenozīmē, ka mums ir jājūtas pazudušiem vai vientuļiem.

Mūsu mīlošais Debesu Tēvs mums ir devis Kristus gaismu. Un dziļi sirdī debešķīgs pamudinājums ikvienu no mums skubina pievērst acis un sirdis Viņam, veicot svētceļojumu atpakaļ uz mūsu debesu mājām.

Tas prasa piepūli. Jūs nevarat nonākt ceļojuma galamērķī, necenšoties par Viņu mācīties un saprast Viņa norādījumus, tos soli pa solim pielietojot.

Nē, dzīve nav mašīna, kas brauc bez autovadītāja. Tā nav lidmašīna autopilota režīmā.

Jūs nevarat peldēt pa dzīves ūdeņiem un domāt, ka straume jūs aiznesīs, kurp vien jūs kādu dienu vēlēsieties. Mācekļa ceļš nozīmē, ka vajadzības gadījumā mēs būsim gatavi peldēt pret straumi.

Neviens cits nav atbildīgs par jūsu personīgo ceļojumu. Glābējs jums palīdzēs un sagatavos jums ceļu, taču lēmumu par sekošanu Viņam un Viņa baušļu ievērošanu ir jāpieņem jums. Tā ir tikai jūsu pašu nasta un jūsu pašu privilēģija.

Šis ir jūsu lieliskais piedzīvojums.

Lūdzu, pievērsiet uzmanību sava Glābēja aicinājumam.

Sekojiet Viņam.

Tas Kungs ir nodibinājis Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu, lai jums palīdzētu apņēmībā kalpot Dievam un līdzcilvēkiem. Tās mērķis ir iedrošināt, mācīt, pacilāt un iedvesmot. Šī lieliskā Baznīca sniedz iespēju izrādīt līdzjūtību, palīdzēt citiem, kā arī atjaunot un ievērot svētās derības. Tā ir veidota, lai svētītu jūsu dzīvi un uzlabotu situāciju mājās, sabiedrībā un tautā.

Nāciet, pievienojieties mums un uzticieties Tam Kungam. Pielietojiet savus talantus Viņa brīnišķīgā darba paveikšanai. Palīdziet, iedrošiniet, dziediniet un atbalstiet visus, kuri vēlas sajust vai ilgojas pēc mūsu debesu mājām. Apvienosimies šajā brīnumjaukajā svētceļojumā uz debesu zemi!

Evaņģēlijs ir pārpasaulīga cerības, laimes un prieka vēsts. Tas ir ceļš, kas ved mūs uz mājām.

Ja mēs katru dienu un katru stundu pilnībā nodosimies evaņģēlijam caur ticību un darbiem, mēs arvien vairāk pietuvosimies Dievam. Mūsu dzīve kļūs labāka, un Tas Kungs caur mums darbosies apbrīnojamos veidos, lai svētītu mūsu līdzcilvēkus un īstenotu Savus mūžīgos mērķus. Par to es liecinu, atstājot jums savu svētību, Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.