Caur Dieva acīm

Mani dārgie brāļi un māsas, pateicos, ka vakar atbalstījāt mani par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli. Ir grūti paust vārdiem, cik daudz tas man nozīmē. Es biju īpaši pateicīgs par atbalstu, kuru pauda divas ārkārtīgi īpašas sievietes manā dzīvē: mana sieva Ruta un mūsu dārgā, dārgā, dārgā meita Ešlija.

Mans aicinājums ir spilgts apliecinājums Tā Kunga izteikuma patiesumam, kuru Viņš pauda šī evaņģēlija atklāšanas sākumā: „Lai mana evaņģēlija pilnība varētu tikt pasludināta no vājajiem un vienkāršajiem.”¹ Es esmu viens no šiem vājajiem un vienkāršajiem. Pirms vairākām desmitgadēm, kad es tiku aicināts par bīskapu kādai draudzei ASV austrumu daļā, man piezvanīja mans brālis, kurš ir nedaudz vecāks un daudz gudrāks par mani. Viņš teica: „Tev jāzina, ka Tas Kungs nav tevi aicinājis tā dēļ, ko tu esi paveicis. Tavā gadījumā tas, visticamāk, ir neskatoties uz to, ko esi paveicis. Tas Kungs ir aicinājis tevi, lai caur tevi paveiktu to, kas Viņam jāpaveic, un tas notiks tikai tad, ja tu rīkosies saskaņā ar Viņa gribu.” Es apzinos, ka šodien šis vecākā brāļa gudrais padoms attiecināms vēl lielākā mērā.

Brīdī, kad misionārs apzinās, ka viņa vai viņas aicinājums nav saistīts ar viņu, bet gan ar To Kungu, Viņa darbu un Debesu Tēva bērniem, misionāra kalpošanas darbā notiek kas brīnišķīgs. Es uzskatu, ka tas pats ir attiecināms uz apustuli. Šis aicinājums nav saistīts ar mani. Tas ir saistīts ar To Kungu, Viņa darbu un Debesu Tēva bērniem. Neatkarīgi no tā, kāds uzdevums vai aicinājums ir Baznīcā, lai labi kalpotu, mums ir jākalpo, zinot, ka ikviens, kam mēs kalpojam, ir „mīlēts mūsu debesu vecāku gara dēls vai meita un … apveltīts ar dievišķu dabu un sūtību”.²

Mana agrākā profesija bija kardiologs ar specializāciju sirds mazspējā un transplantācijā. Daudzi mani pacienti bijuši kritiskā stāvoklī. Mana sieva jokojot saka, ka kļūt par vienu no maniem pacientiem jau ir slikta zīme. Jokus pie malas — es redzēju daudzus cilvēkus mirstam, un, kad viss kļuva pavisam slikti, es izveidoju sava veida emocionālo distanci. Tādā veidā es pieklusināju skumju un vilšanās sajūtas.

1986. gadā kādam jaunam vīrietim, vārdā Čads, iestājās sirds mazspēja, un viņam tika veikta sirds transplantācija. Desmit ar pusi gadus viņam klājās labi. Čads darīja visu iespējamo, lai būtu vesels un dzīvotu tik normālu dzīvi, cik vien iespējams. Viņš kalpoja misijā, strādāja un bija rūpīgs dēls saviem vecākiem. Daži pēdējie viņa dzīves gadi tomēr bija grūti, un viņš bieži nonāca slimnīcā.

Kādu vakaru viņu atveda uz slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļu ar pilnīgu sirds apstāšanos. Es un mani kolēģi ilgi pūlējāmies atjaunot sirdsdarbību. Visbeidzot bija skaidrs, ka Čadu nevar atdzīvināt. Mēs pārtraucām savus veltos pūliņus, un es nosaucu nāves laiku. Lai gan biju bēdīgs un vīlies, es saglabāju profesionālu attieksmi. Es pie sevis nodomāju: „Čadam bija laba aprūpe. Viņš nodzīvoja daudz ilgāk, nekā būtu iespējams, ja šādas aprūpes nebūtu.” Šī emocionālā distance drīz tika satriekta lauskās, kad neatliekamās palīdzības telpas nišā ienāca viņa vecāki un ieraudzīja savu mirušo dēlu, kas gulēja uz nestuvēm. Tajā brīdī es ieraudzīju Čadu caur viņa mātes un tēva acīm. Es ieraudzīju viņu lielās cerības un gaidas, viņu vēlmi, lai viņš būtu dzīvojis kaut nedaudz ilgāk un nedaudz labāk. Šī apziņa lika man raudāt. Ironiskā kārtā apgrieztās lomās un laipnībā, kuru es nekad neaizmirsīšu, Čada vecāki mani mierināja.

Tagad es apzinos: lai Baznīcā efektīvi kalpotu citiem, mums viņi ir jāredz caur vecāku acīm, caur Debesu Tēva acīm. Tikai tad mēs varam aptvert dvēseles patieso vērtību. Tikai tad mēs varam sajust to mīlestību, kas Debesu Tēvam ir pret Viņa bērniem. Tikai tad mēs varam sajust Glābēja gādīgās rūpes par viņiem. Mēs nevaram pilnībā piepildīt mūsu derības pienākumu — sērot ar tiem, kas sēro, un mierināt tos, kam nepieciešams mierinājums, ja vien mēs viņus neredzam ar Dieva acīm.³ Šī paplašinātā perspektīva atvērs mūsu sirdis citu cilvēku vilšanās sajūtai, bailēm un sāpēm. Taču Debesu Tēvs mums palīdzēs un mierinās mūs, gluži tāpat kā pirms daudziem gadiem Čada vecāki mierināja mani. Mums ir nepieciešamas acis, kas redz, ausis, kas dzird, un sirdis, kas zina un jūt, vai mēs īstenojam glābšanu, uz ko mūs tik bieži mudinājis prezidents Tomass S. Monsons.⁴

Tikai tad, kas mēs redzam caur Debesu Tēva acīm, mēs varam tikt piepildīti ar „tīro Kristus mīlestību”.⁵ Mums katru dienu ir jālūdz Dievs, lai iegūtu šo mīlestību. Mormons pamācīja: „Tādēļ, mani mīļotie brāļi, lūdziet Tēvu ar visu savas sirds spēku, lai jūs varētu tikt piepildīti ar šo mīlestību, ko Viņš ir dāvājis visiem tiem, kas ir patiesie Viņa Dēla, Jēzus Kristus, sekotāji.”⁶

Es no visas sirds vēlos būt patiess Jēzus Kristus sekotājs.⁷ Es mīlu Viņu. Es Viņu pielūdzu. Es liecinu par Viņa realitāti. Es liecinu, ka Viņš ir Iesvaidītais, Mesija. Es esmu liecinieks Viņa neatkārtojamai labvēlībai, līdzjūtībai un mīlestībai. Es pievienoju savu liecību to apustuļu liecībai, kas 2000. gadā paziņoja, ka „Jēzus ir dzīvais Kristus, nemirstīgais Dieva Dēls. … Viņš ir pasaules gaisma, dzīve un cerība.”⁸

Es liecinu, ka tajā 1820. gada dienā birzī, Ņujorkas štata ziemeļu daļā, pravietim Džozefam Smitam parādījās augšāmceltais Kungs kopā ar Dievu, mūsu Debesu Tēvu, gluži tā, kā teica Džozefs Smits. Šodien uz Zemes ir priesterības atslēgas, kas ļauj veikt glābšanas un paaugstināšanas priekšrakstus. Es to zinu. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.