Acis, lai redzētu, un ausis, lai dzirdētu

Savas mirstīgās kalpošanas laikā Jēzus paveica tādus varenus dziedināšanas brīnumus un mācīja ar tādām pilnvarām un spēku, ka Svētie Raksti vēsta: „Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju … un daudz ļaužu gāja Viņam pakaļ.”¹

Daži cilvēki, kas redzēja Viņu dziedinām un dzirdēja Viņu liecinām, noliedza Viņu. Citi kādu laiku Viņam sekoja, taču tad pārstāja to darīt.² Tas Kungs, Jēzus Kristus, bija viņu priekšā, taču viņi neredzēja, kas Viņš ir patiesībā. Viņi bija akli un izvēlējās iet citu ceļu. Jēzus par viņiem teica:

„Es nācu pie savējiem, bet savējie Mani neuzņēma.”³

„Savas acis tie aizvēruši, lai ar acīm neredzētu, ar ausīm nedzirdētu.”⁴

Tomēr bija daudz vīriešu un sieviešu, tajā skaitā Viņa uzticīgie apustuļi, kuru dzīves bija vērstas uz Viņu. Lai gan viņi cīnījās ar pasaulīgiem traucēkļiem, ar nepilnīgu sapratni par to, ko Viņš mācīja, un pat ar bailēm, viņi ticēja Viņam, mīlēja Viņu un sekoja Viņam.

Par viņiem Jēzus teica: „Bet svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird.”⁵

Tieši pirms ciešanām Ģetzemanē un Golgātā Jēzus deva Saviem mācekļiem šo ievērojamo apsolījumu: „Kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva.”⁶

Jēzus izpildīja šo apsolījumu: Vasarsvētku dienā mācekļi tika svētīti ar kristīšanu ar uguni un Svēto Garu.⁷ Caur savu ticību Kristum, grēku nožēlošanu un paklausību Svētais Gars kļuva par viņu pavadoni, izmainīja viņu sirdis un svētīja viņus ar paliekošu liecību par patiesību.

Šīs dāvanas un svētības stiprināja Tā Kunga mācekļus. Lai gan laiks, kurā viņi dzīvoja, bija bīstams un mulsinošs, viņi saņēma garīgu dāvanu — acis, lai redzētu, un ausis, lai dzirdētu. Ar Svētā Gara spēku viņi sāka saskatīt patiesību tādu, kāda tā patiešām ir, it īpaši par To Kungu, Jēzu Kristu, un Viņa darbu to vidū.⁸ Svētais Gars izgaismoja viņu izpratni, un viņi daudz skaidrāk dzirdēja Tā Kunga balsi. Jēzus Kristus evaņģēlijs dziļi „iegrima” viņu sirdīs.⁹ Viņi bija nelokāmi un paklausīgi.¹⁰ Viņi sludināja evaņģēliju ar pārliecību un spēku un cēla Dieva valstību.¹¹ Viņiem bija prieks Tajā Kungā, Jēzū Kristū.

Mums ir daudz kopīga ar šiem uzticīgajiem vīriešiem un sievietēm laika zenītā. Arī mēs dzīvojam laikā, kad Tas Kungs, Jēzus Kristus, veic brīnumus starp mums — tajā skaitā dziedina slimos, attīra no grēka, izmaina mūsu sirdis un paver pestīšanu Dieva bērniem abās priekškara pusēs. Mūsu dienās mums arī ir mūsdienu pravieši un apustuļi, priesterības spēks, garīgās dāvanas un dievišķas glābšanas priekšrakstu svētības.

Mūsu laiks ir bīstams laiks — liela ļaunuma un kārdinājumu laiks, apjukuma un satraukuma laiks. Šajos bīstamajos laikos Tā Kunga pravietis uz Zemes, prezidents Tomass S. Monsons, ir aicinājis mūs glābt garā ievainotos,¹² lai ar drosmi pastāvētu par patiesību¹³ un celtu Dieva valstību.¹⁴ Lai kāds tagad būtu mūsu garīgums, ticība vai paklausība, ar to nepietiks tam darbam, kas stāv mūsu priekšā. Mums nepieciešama lielāka garīgā gaisma un spēks. Mūsu acīm daudz skaidrāk jāredz, kā Glābējs strādā mūsu dzīvē, un mūsu ausīm daudz skaidrāk jādzird Viņa balss dziļi mūsu sirdīs.

Šīs brīnumainās svētības ienāk mūsu dzīvē, kad mēs atveram savas sirdis un pieņemam,¹⁵ patiesi pieņemam savā dzīvē To Kungu, Jēzu Kristu, Viņa mācību un Viņa Baznīcu. Mums nav jābūt pilnīgiem, taču mums ir jābūt labiem un jākļūst labākiem. Mums jācenšas dzīvot saskaņā ar skaidrajām un vienkāršajām evaņģēlija mācībām. Ja mēs uzņemamies Kristus vārdu, ar ticību rīkojamies Viņā, lai nožēlotu savus grēkus, ievērojam Viņa baušļus un vienmēr atceramies Viņu, mēs saņemsim Svētā Gara pavadību caur Jēzus Kristus žēlastību un labvēlību.

Patiesa paklausība mūsu sirdīs ienes Garu. Mūsu mājās mēs lūdzam ticībā, pētām Svētos Rakstus un turam svētu Sabata dienu. Mūsu lūgšanu namos mēs pieņemam Svēto Vakarēdienu un sniedzam svētus apsolījumus mūsu Debesu Tēvam Kristus vārdā. Svētajos tempļos mēs piedalāmies svētos priekšrakstos to mūsu brāļu un māsu labā, kas atrodas priekškara otrajā pusē. Savās ģimenēs un Tā Kunga dotajos pienākumos mēs tiecamies palīdzēt citiem, atvieglot viņu nastas un aicināt viņus nākt pie Kristus.

Brāļi un māsas, es zinu: ja mēs to darīsim, sajutīsim Svēto Garu! Mēs augsim garīgi un gūsim pieredzi ar Svēto Garu, un Viņš būs mūsu pavadonis. Ja mēs raudzīsimies uz Kristu un atvērsim savas acis un savas ausis, Svētais Gars mūs svētīs, lai mēs redzētu, kā Tas Kungs, Jēzus Kristus, darbojas mūsu dzīvē, stiprinot mūsu ticību Viņam ar pārliecību un pierādījumu. Mēs arvien vairāk raudzīsimies ar mīlestību un līdzcietību uz visiem mūsu brāļiem un māsām tā, kā Dievs viņus redz. Mēs dzirdēsim Glābēja balsi Svētajos Rakstos, Gara čukstos un mūsdienu praviešu vārdos.¹⁶ Mēs redzēsim Dieva spēku, kas gulstas pār Viņa pravieti un visiem Viņa patiesās un dzīvās Baznīcas vadītājiem, un bez šaubām zināsim, ka šis ir Dieva svētais darbs.¹⁷ Mēs redzēsim un sapratīsim sevi un pasauli mums apkārt tā, kā to dara Glābējs. Mums būs tas, ko apustuļi dēvē par „Kristus prātu”.¹⁸ Mums būs acis, lai redzētu, un ausis, lai dzirdētu, un mēs celsim Dieva valstību.

Dzīve var kļūt grūta, mulsinoša, sāpīga un nomācoša. Es liecinu, ka caur Svētā Gara klātbūtni Jēzus Kristus evaņģēlija gaisma izlauzīsies cauri apjukumam, sāpēm un tumsai. Neskatoties uz to, vai tā nāk ievērojamā uzliesmojumā vai maigā plūsmā, šis dievišķi garīgais spēks vairos mīlestību un mierinājumu nožēlas pilnā, ievainotā dvēselē, izklīdinās tumsu ar patiesības gaismu un padzīs nomāktību ar cerību Kristū. Mēs redzēsim, ka šīs svētības nāks, un ar Gara liecību mēs zināsim, ka mūsu dzīvē strādā Tas Kungs, Jēzus Kristus. Mūsu nastas patiesi tiks „aprītas priekā par [mūsu Glābēju]”.¹⁹

Manas mātes un tēva pieredze pirms daudziem gadiem ilustrē, kāda nozīme un spēks ir acīm, kas redz, un ausīm, kas dzird. 1982. gadā mani vecāki tika aicināti kalpot Filipīnu Davao misijā. Kad mana māte atvēra vēstuli un ieraudzīja, kur viņi aicināti kalpot, viņa uzsauca manam tēvam: „Nē! Tev būs jāzvana viņiem un jāpasaka, ka mēs nevaram doties uz Filipīnām. Viņi zina, ka tev ir astma.” Mans tēvs bija astmas slimnieks daudzus gadus, un mana māte ļoti uztraucās par viņu.

Pēc dažām dienām kādu nakti mana mamma pamodināja manu tēti ap 2:30 no rīta. Viņa teica: „Merlin, vai tu dzirdēji to balsi?”

„Nē, es nedzirdēju nekādu balsi.”

„Nu, es šonakt trīs reizes dzirdēju vienu un to pašu balsi, kas teica: „Kāpēc tu raizējies? Vai tu nezinu, ka es zinu, ka viņam ir astma? Es parūpēšos par viņu, un es parūpēšos par tevi. Sagatavojies kalpot Filipīnās.”

Attēls

Merlins un Helēna Klārki

Mana māte un mans tēvs kalpoja Filipīnās, un viņiem tā bija brīnišķīga pieredze. Svētais Gars bija viņu pavadonis, un viņi tika svētīti un pasargāti. Manam tēvam nekad vairs nebija astmas radītu problēmu. Viņš kalpoja par pirmo padomnieku misijas prezidijā, un viņš un mana māte apmācīja simtiem misionāru un tūkstošiem pēdējo dienu svēto, sagatavojot viņus nākotnes bīskapijām un stabiem Mindanao salā. Viņi tika svētīti ar acīm, kas redz, un ausīm, kas dzird.

Brāļi un māsas, es liecinu par Jēzu Kristu. Es zinu, ka Viņš dzīvo. Viņš ir mūsu Glābējs un Pestītājs. Es zinu: ja mēs pieņemsim Viņu savā dzīvē un dzīvosim saskaņā ar skaidrajām un vienkāršajām Viņa evaņģēlija mācībām, mēs baudīsim Svētā Gara klātbūtni. Mums būs vērtīga dāvana — acis, kas redz, un ausis, kas dzird. Šo es liecinu Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.