Sekot līdzi

Šā gada septembrī paiet sešdesmit četri gadi, kopš atgriezos mājās no savas misijas Anglijā. Trīs dienas pēc atgriešanās mēs kopā ar draugu apmeklējām iepazīšanās dienas deju pasākumu Jūtas Universitātē. Draugs pastāstīja man par kādu izskatīgu otrā kursa studenti, vārdā Barbara Bovena, ar kuru man, pēc viņa domām, vajadzētu iepazīties. Viņš pieaicināja viņu, iepazīstināja mūs, un mēs sākām dejot.

Diemžēl tā bija, tā dēvētā, aplausu deja, kas nozīmē, ka ar meiteni var dejot līdz brīdim, kad viņu „noceļ” kāds cits. Tā kā Barbara bija enerģiska un iecienīta, mēs nebijām nodejojuši ne minūti, kad mani jau nomainīja kāds cits jauneklis.

Man tas nebija pieņemami. Apguvis, cik svarīgi sekot līdzi saistību izpildei misijā, es dabūju viņas telefona numuru un jau nākamajā dienā piezvanīju, lai uzaicinātu uz tikšanos, taču viņa bija aizņemta ar mājas darbiem un citām sabiedriskajām saistībām. Par laimi, misija man bija iemācījusi būt neatlaidīgam, pat sastopoties ar vilšanos, un beigu beigās man tomēr izdevās sarunāt randiņu. Un šis randiņš noveda pie nākamajiem. Kaut kādā veidā šo randiņu laikā es spēju viņu pārliecināt, ka esmu vienīgais „patiesais un dzīvais”, no misijas atgriezies misionārs, vismaz attiecībā uz to, kas saistās ar viņu. Tagad, pēc 64 gadiem, mums ir septiņi bērni, daudz mazbērnu un mazmazbērnu, kuri kalpo par apliecinājumu svarīgajam un patiesajam principam, ka neatkarīgi no tā, cik labs ir mūsu vēstījums, mums var nebūt iespējas to nodot bez konsekventas un neatlaidīgas sekošanas līdzi tam, kas notiek.

Varbūt tieši tāpēc šodien esmu sajutis nepārprotamu iedvesmu pasekot līdzi tam, kā uzņemti divi mani iepriekšējie vispārējās konferences vēstījumi.

2011. gada oktobra konferencē es mudināju, lai mēs atcerētos svarīgos vārdus, ko teicis Tas Kungs: „Jo tā tiks Mana baznīca saukta pēdējās dienās, patiesi Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca.”¹

Ar šiem vārdiem Tas Kungs paskaidro, ka tas nav tikai formāls nosaukums, bet vārds, kurā dēvējama Viņa baznīca. Ņemot vērā Viņa nepārprotamo paziņojumu, mums nevajadzētu attiecināt uz baznīcu citus nosaukumus, piemēram, „mormoņu baznīca” vai „PDS baznīca”.

Terminu mormoņu dažkārt var izmantot, runājot par atsevišķām tēmām un attiecinot to uz baznīcas locekļiem, piemēram, mormoņu pionieriem, vai arī organizācijām — tādām kā Mormoņu Tabernakla koris. Baznīcas locekļi ir plaši pazīstami kā mormoņi, un mijiedarbībā ar citas ticības pārstāvjiem mēs varam dēvēt sevi par mormoņiem, ja vien papildus lietojam arī baznīcas pilno nosaukumu.

Iemācoties likt lietā baznīcas pareizo nosaukumu saistībā ar vārdu mormoņi, baznīcas locekļi uzsvērs, ka mēs esam kristieši — Glābēja baznīcas locekļi.

Brāļi un māsas, sekosim līdzi iepriekš teiktajam un izkopsim paradumu vienmēr paskaidrot, ka esam no Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas.

Otrais vēstījums, kura izpildei jūtos iedvesmots pasekot līdzi, tika nodots iepriekšējā vispārējā konferencē, kad mudināju baznīcas locekļus lūgt, lai viņi tiktu vadīti pie vismaz viena cilvēka, kuru pirms Ziemassvētkiem varētu uzaicināt apgūt atjaunoto evaņģēliju. Daudzi baznīcas locekļi ir dalījušies ar mani dažās īpašās pieredzēs, ko guvuši, lūdzot Tam Kungam iespēju veikt misionāru darbu.

Piemēram, kāds no misijas atgriezies misionārs īpaši lūdza par to, lai varētu tikt vadīts pie „šī viena cilvēka”, kas viņu uzklausīs. Viņam prātā ienāca kādas bijušās klasesbiedrenes vārds no koledžas laikiem. Viņš sazinājās ar viņu caur Facebook un uzzināja, ka viņa lūgusi par savas dzīves jēgu un mērķi. Viņš sekoja līdzi tam, kas ar viņu notiek, tieši tobrīd, kad viņa meklēja patiesību, un jau decembrī viņa tika kristīta.

Man ir pienākušas atskaites par daudziem līdzīgi izteiktiem aicinājumiem, bet tikai daži cilvēki ir sekojuši līdzi tam, kas notiek pēcāk, — kā šis brālis.

Es cieši ticu principam — sekot līdzi. Kā teikts misionāru rokasgrāmatā Sludini Manu evaņģēliju: „Ja mēs aicinām kādu kaut ko darīt, bet nesekojam līdzi šo saistību izpildei, tas ir līdzīgi, kā uzsākt ceļojumu, to nepabeidzot, vai nopirkt biļeti un neaiziet uz koncertu. Ja neseko konkrēta darbība, saistību uzņemšanās ir bezjēdzīga.”²

Sludini Manu evaņģēliju māca mums visiem ne vien, kā aicināt citus, bet arī, kā sekot līdzi tam, kas notiek pēcāk. Misionāru darba mērķis tiek definēts kā aicināšana: „Aicināt citus nākt pie Kristus, palīdzot viņiem pieņemt atjaunoto evaņģēliju caur ticību Jēzum Kristum un Viņa veiktajai Izpirkšanai, caur grēku nožēlošanu, kristīšanos, Svētā Gara dāvanas saņemšanu un pastāvēšanu līdz galam.”³

Aicinājuma izteikšana pavisam noteikti ir daļa no procesa. Taču pievērsiet uzmanību tam, ka baznīcas locekļu misionāru darbs nenozīmē vienkārši aicināt citus uzklausīt misionārus, — tas ir kas vairāk. Tas nozīmē kopā ar misionāriem sekot līdzi tam, kā pieaug cilvēka ticība un motivācija nožēlot grēkus, kā noris gatavošanās slēgt derības un pastāvēt līdz galam.

Šis princips par sekošanu līdzi tam, kas notiek pēcāk, parādās Apustuļu darbos:

„Pēteris un Jānis gāja uz Templi. …

Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī.

Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu.

Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: „Skaties uz mums.”

Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt.

Bet Pēteris sacīja: „Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā — staigā!”

Cik varens aicinājums no Tā Kunga kalpa, vai ne? Taču Pēteris nepalika tikai pie aicinājuma izteikšanas vien. Svēto Rakstu stāstā teikts, ka „satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri.

Un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu.”⁴

Citiem vārdiem, Pēteris neapstājās tikai pie savu priesterības pilnvaru piesaukšanas, aicinot vīru piecelties un staigāt. Viņš sekoja līdzi tam, kas notiek, pasniedzoties pretī šim vīram, satverot viņu aiz rokas, pieceļot un tad kopā ar viņu ieejot templī.

Atsaucoties uz Pētera piemēru, vēlos aicināt, lai mēs visi konsekventāk iesaistītos misionāru darbā, aizstājot savas bailes ar patiesu ticību, un vismaz reizi ceturksnī jeb četrreiz gadā aicinātu kādu tikties ar pilnlaika misionāriem. Viņi ir sagatavoti mācīt Gara spēkā, saņemot sirsnīgu un izjustu iedvesmu no Tā Kunga. Kopīgi mēs varam sekot līdzi tam, kā tiek uzņemti mūsu aicinājumi, pasniegties un satvert citus pie rokas, pieceļot un pavadot viņus viņu garīgajā ceļā, kas ved uz templi.

Lai palīdzētu jums šajā procesā, es aicinu visus baznīcas locekļus, neatkarīgi no jūsu aicinājuma vai aktivitātes baznīcā, iegūt īpašumā grāmatas Sludini Manu evaņģēliju eksemplāru. Tas pieejams mūsu izdales centros un arī tiešsaistē. Tiešsaistes versija var tikt lasīta un lejuplādēta bez maksas. Tā ir misionāru darba rokasgrāmata, kas nozīmē, ka tā ir rokasgrāmata visiem mums. Lasiet to, studējiet un pēc tam pielietojiet apgūto, lai saprastu, kā vest dvēseles pie Kristus, aicinot un sekojot līdzi tam, kas notiek pēcāk. Kā teicis prezidents Tomass S. Monsons: „Ir pienācis laiks, lai baznīcas locekļi un misionāri vienotos kopīgā darbā un strādātu Tā Kunga vīna dārza, lai vestu cilvēku dvēseles pie Viņa.”⁵

Jēzus Kristus mācīja Saviem mācekļiem:

„Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz.

Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai Viņš izsūta strādniekus Savā pļaujamā.”⁶

Tas Kungs ir atbildējis uz šo lūgšanu mūsu dienās, aicinot lielāko pilnlaika misionāru skaitu pasaules vēsturē. Ar šo jauno, uzticīgo strādnieku pieplūdumu Tas Kungs ir devis mums vēl vienu iespēju palīdzēt Viņam dižajā dvēseļu pļaujā.

Pastāv vairāki praktiski veidi, kā baznīcas locekļi var palīdzēt, sniedzot atbalstu mūsu apbrīnojamajiem misionāriem. Piemēram, jūs varat pastāstīt misionāriem, ka studējat Sludini Manu evaņģēliju, un palūgt, lai viņi parāda jums, ko apguvuši savu studiju laikā. Cits ar citu daloties, baznīcas locekļi un pilnlaika misionāri sāks arvien vairāk uzticēties cits citam, gluži, kā to pavēlējis Tas Kungs:

„Lai katrs cilvēks varētu runāt Dieva, Tā Kunga, tieši pasaules Glābēja, Vārdā.”⁷

Un „Lūk, Es sūtu jūs liecināt un brīdināt ļaudis, un katram cilvēkam, kurš ticis brīdināts, klājas brīdināt savu tuvāko.”⁸

Brāļi un māsas, vai jūs varat iztēloties, kāds iespaids būtu tam, ja ģimenes locekļi un draugi savās vēstulēs un e-pastos pilnlaika misionāriem iekļautu to, ko apguvuši savās personīgajās Sludini Manu evaņģēliju studijās? Vai jūs varat iztēloties svētības, ko saņems ģimenes, kurās vecāki zinās un labāk sapratīs, ko viņu dēli un meitas studē un māca citiem savas misijas laikā? Vai jūs varat aptvert, cik neparasti lielas izpērkošās labvēlības svētības mēs tādējādi saņemsim — gan individuāli, gan kolektīvi? Glābējs ir apsolījis šīs svētības visiem, kas dalās liecībā, aicinādami dvēseles nākt pie Viņa un pēc tam sekodami līdzi tam, kas notiek.

„Jūs esat svētīti,” Tas Kungs teica caur pravieti Džozefu Smitu, „jo liecība, ko jūs esat snieguši, ir ierakstīta debesīs eņģeļiem ko raudzīties, un tie priecājas par jums, un jūsu grēki ir jums piedoti.⁹

Jo Es piedošu jums jūsu grēkus ar šo pavēli — ka jūs paliekat nelokāmi …, liecinot visai pasaulei par tām lietām, kas jums ir darītas zināmas.”¹⁰

Ja mēs sekosim līdzi, Tas Kungs mūs nepievils. Es esmu redzējis, cik neizsakāmu prieku izjūt baznīcas locekļi visā pasaulē, savas liecības motivēti, izsakot aicinājumus un sekojot līdzi tam, kas notiek pēcāk. Nesen, viesojoties Argentīnā, es mudināju, lai pirms šīs vispārējās konferences baznīcas locekļi uzaicinātu kādu uz baznīcu. Astoņgadīgs zēns, vārdā Džošua, uzklausīja mani un uzaicināja savu labāko draugu un viņa ģimeni uz savas bīskapijas Atvērto durvju dienu Buenosairesā. Ļaujiet man nolasīt nesen saņemto vēstuli, kur rakstīts, kā Džošua izteica aicinājumu un uzticīgi sekoja līdzi tam, kas notiek:

„Ik pēc dažām minūtēm [Džošua] skrēja ārā pie vārtiem, lai redzētu, vai viņi nāk. Viņš teica, ka zina, — viņi [atnāks].

Vakars tuvojās noslēgumam, un Džošuas draugs nenāca, taču Džošua nepadevās. Viņš uzticīgi, ik pēc dažām minūtēm pārbaudīja galvenos vārtus. Bija jau pienācis laiks visu novākt, kad Džošua sāka lēkāt, paziņojot: „Viņi ir klāt! Viņi ir klāt!” Es pacēlu galvu un ieraudzīju, kā visa ģimene tuvojas baznīcai. Džošua izskrējā ārā, lai sasveicinātos, un apskāva draugu. Viņi visi ienāca iekšā, un šķita, ka viņiem ļoti patīk Atvērto durvju diena. Viņi paņēma dažus bukletus, pavadot pulka laika, lai iepazīstos ar dažiem jauniem draugiem. Bija lieliski redzēt šī mazā zēna ticību un zināt, ka arī Sākumskolas bērni var būt misionāri.”¹¹

Es liecinu, — ja mēs strādāsim kopā, meklējot šo vienu cilvēku, aicinot viņu un sekojot līdzi saistību izpildei paļāvībā un ticībā, Tas Kungs mums uzsmaidīs un simtiem tūkstošu Dieva bērnu radīs dzīves jēgu un mieru Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Es pazemīgi lūdzu, kaut Tas Kungs svētītu mūs visus mūsu centienos pasteidzināt glābšanas darbu! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.