Ar ticību viss tiek piepildīts

Nesen daži no mums Nešu ģimenē devās pārgājienā uz augsto Uaina Pikču virsotni, netālu no senajām Maču Pikču inku drupām Peru kalnos. Kalns ir ļoti stāvs ar elpu aizraujošiem skatiem un pēkšņām nogāzēm. Diemžēl daži kalnā kāpēji ir zaudējuši savu dzīvību, nokrītot no šaurā, stāvā celiņa. Kopš tā laika, lai izvairītos no šādām traģēdijām, tika iestiprinātas stingras troses cietajā klintī gar Uaina Pikču kalna malu. Kad mēs kāpām, mēs turējāmies pie šīm trosēm un, pateicoties tam, mēs drošībā varējām sasniegt virsotni. Skats bija majestātisks!

Līdzīgi kā ceļš uz Uainu Pikču, mūsu mirstīgais ceļojums ir stāvs un sarežģīts kāpiens, un, lai to veiksmīgi uzveiktu, ir nepieciešama mūsu Debesu Tēva palīdzība. Šī iemesla dēļ Viņš ir iedibinājis evaņģēlija principus un priekšrakstus, lai vestu mūs pie Pestītāja un Viņa glābšanas spēka.¹ Pirmais no šiem principiem — ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum² — ir kā troses uz Uainu Pikču; ja stipri un droši nostiprināta pie Pestītāja klints,³ ticība mums palīdzēs doties pa evaņģēlija ceļu un pārvarēt katru dzīves izaicinājumu,⁴ un atgriezties mūsu Debesu Tēva majestātiskajā klātbūtnē. Viss tiek piepildīts ar ticību.⁵

Ticība ir gan rīcības, gan spēka princips.⁶ „Ticība nav pilnīgas zināšanas par kaut ko; tādēļ ja [mums] ir ticība, [mēs] ceram uz to, kas nav redzams, bet kas ir patiess.”⁷ Tā ir mūsu mācīšanās procesā iegūta paļaušanās,⁸ kas ved mūs pie rīcības⁹ — sekot Glābēja piemēram un lūgšanu pilniem turēt Viņa baušļus, pat tajos laikos, kad ir jāuzupurējas un ir grūtības.¹⁰ Ticība mums nodrošina Tā Kunga spēku, kas, vēl starp citiem veidiem, izpaužas saņemtā cerībā uz labo, kas nāks,¹¹ brīnumiem, kas stiprina ticību,¹² un svētu aizsardzību garīgās un laicīgās lietās.¹³

Annas Rovlijas dzīve, kas ir agrīnās Baznīcas sieviete un pioniere, uzskatāmi parāda, kā ticības izrādīšana var ietekmēt mūsu dzīvi. Māsa Rovlija bija atraitne no Anglijas, kas pielietoja ticību un atsaucās uz pravieša aicinājumu doties uz Ciānu. Viņa bija Villija rokas ratiņu grupas dalībniece, kas 1856. gada rudenī pārgājiena laikā sastapās ar dziļām sniega kupenām. Savā ceļojumā viņi bija nonākuši tādā situācijā, ka viņas septiņi bērni burtiski bija badā. Viņa rakstīja: „Man bija sāpīgi redzēt savus bērnus bez ēdiena, ko ēst. Nakts tuvojās, un nebija nekā, ko ēst vakara maltītē. Kā vienmēr es to esmu darījusi, es lūdzu Dieva palīdzību. Es nometos ceļos un atcerējos par diviem cietiem cepumiem, kuri … bija palikuši pāri no pārbrauciena ar kuģi. Tie nebija lieli, un tie bija tik cieti, ka tos nevarēju salauzt. Tas noteikti nebija pietiekami, lai pabarotu 8 cilvēkus, bet 5 maizes klaipi un 2 zivis nebija pietiekami, lai pabarotu 5000 cilvēku, taču, radot brīnumu, Jēzus to paveica. Tātad ar Dieva palīdzību nekas nav neiespējams. Es atradu cepumus un ieliku tos lielā katlā, uzlēju uz tiem ūdeni un lūdzu, lai Dievs to svētī. Tad es uzliku katlam vāku un tad — to uz oglēm. Kad es nedaudz vēlāk noņēmu vāku, es ieraudzīju katlu, pilnu ar ēdienu. Mēs kopā ar ģimeni nometāmies uz ceļiem un pateicāmies Dievam par Viņa labestību. Tajā naktī manai ģimenei ēdiena netrūka.”¹⁴

Anna Rovlija dzīvoja pēc evaņģēlija, daudz uzupurējoties, un, kad bija nepieciešama palīdzība, viņa to prasīja lūgšanā. Pateicoties viņas ticībai, viņa bija cerības pilna, un brīnumainā veidā viņas ģimene tika nodrošināta ar ēdienu. Tas Kungs svētīja viņu arī ar mūžības nozīmes vērtu spēju izturēt „ticībā līdz galam”.¹⁵ Neskatoties uz neskaidro nākotni, viņa nepieprasīja, ka viņai būtu jāzina, kā viņa varēs pabarot bērnus nākamajā dienā; tā vietā viņa pacietīgi gaidīja uz To Kungu¹⁶ un devās uz priekšu ar cerību — gluži kā tas ir pausts skaistajā dziesmā:

Arī mēs šādi varam pielietot ticību Tam Kungam, ticot un paļaujoties, ka mūsu laipnais un nemainīgais Dievs¹⁸ mūs svētīs — Viņa laikā, ar brīnumainu spēku, kāds ir nepieciešams mūsu apstākļos. Kad mēs to būsim izdarījuši, arī mēs pieredzēsim Dieva spēku savā dzīvē.

Tas Kungs mums pavēl: „[Satveriet] ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas.”¹⁹ Sātans izmantos tādas lietas kā šaubas, bailes vai grēku, ar ko mūs kārdināt, lai mēs zaudētu ticību un līdz ar to aizsardzību, ko tā sniedz. Katrs apdomāsim katru no šiem ticības izaicinājumiem, lai mēs varam tos atpazīt un nepievērstu uzmanību ienaidnieka kārdinājumiem.²⁰

Pirmkārt, neticība Tam Kungam vai Viņa evaņģēlijam liek mums pretoties Tā Kunga Garam.²¹ Tas Kungs uz šaubām atbild vienkārši. Kā ķēniņš Benjamīns paziņoja: „Ticiet Dievam; ticiet, ka Viņš ir un ka Viņš ir visu radījis gan debesīs, gan uz zemes; ticiet, ka Viņam ir visa gudrība un visa vara gan debesīs, gan uz zemes; ticiet, ka cilvēks nesaprot visu to, ko Tas Kungs var saprast.”²²

Ja neticības vai šaubu dēļ jūs saprotat, ka jūsu ticība ir nestabila, atcerieties, ka pat senie apustuļi lūdza Tam Kungam: „Vairo mums ticību.”²³ Atceroties, ka abi ir nepieciešami — ticība un prāts, apdomājiet nākamo līdzību — ticība un prāts ir kā lidmašīnas divi spārni. Abi ir nozīmīgi, lai uzturētu lidojumu. Ja, pēc jūsu domām, prāts ir pretrunā ar ticību, apstājieties un atcerieties, ka mūsu redzējums, salīdzinot ar Tā Kunga redzējumu, ir ļoti ierobežots.²⁴ Neatmetiet ticību, gluži tāpat kā lidojuma laikā jūs neatvienojat lidmašīnas spārnu. Tā vietā, stipriniet ticību, to pielietojot, un atļaujiet cerībai kļūt par jūsu dvēseles un prāta enkuru.²⁵ Šī iemesla dēļ mums ir pavēlēts: „Meklējiet zināšanas … studējot un arī ar ticību.”²⁶ Atcerieties, ka ticība ir visupirms, un tā ļauj notikt tādiem brīnumiem, kurus mēs nespējam tūlītēji izskaidrot, balstoties uz savu pieredzi, piemēram, no diviem maziem cepumiem iegūt pilnu katlu ar ēdienu vai vienkārši — spēja izturēt ticībā, neskatoties ne uz ko.²⁷

Otrkārt, bailes novirza no ticības un vājina ticību Glābējam. Kādā vētrainā naktī apustulis Pēteris, skatoties uz To Kungu, staigāja pa ūdens virsu, līdz viņš novērsa skatienu un, „lielu vētru redzēdams, viņš izbijās”, un tad grima vētrainajā jūrā.²⁸ Viņš būtu varējis turpināt staigāt, ja vien nebūtu nobijies! Tā vietā, lai mēs dzīvē koncentrētos un baidītos no stiprā vēja un viļņiem, Tas Kungs mūs aicina: „Griezieties pie Manis katrā domā, nešaubieties, nebaidieties.”²⁹

Treškārt, grēks vājina Gara klātbūtni mūsu dzīvē, un bez Svētā Gara mums pietrūks garīgās izturības, lai saglabātu un pielietotu ticību. Vislabāk mēs pielietotu savu ticību, ja mēs „nepieskartos nedz ļaunai dāvanai, nedz nešķīstai lietai”³⁰ un būtu „uzticīgi visu pavēļu turēšanā, lai … jūsu ticība jums nemitētos, un jūsu ienaidnieki nepriecātos pār jums”.³¹ Ja grēks ir notraipījis jūsu dzīvi, es jūs aicinu pielietot ticību „grēku nožēlošanai”,³² un Pestītājs caur Izpirkšanu šķīstīs un dziedinās jūsu dzīvi.

Brāļi un māsas, Tas Kungs izpildīs Savus solījumus atbilstoši mūsu ticībai un strādās ar mums, lai mēs pārvarētu katru izaicinājumu.³³ Viņš tā darīja ar Annu Rovliju un tā ir darījis ar Saviem ļaudīm visās tautās un paaudžu paaudzēs. Tāpēc, ka Viņš ir „brīnumu Dievs” un „nemainīga Būtne”, Viņš tāpat svētīs katru no mums ar cerību, aizsardzību un spēku atbilstoši mūsu ticībai Viņam.³⁴ Nelokāma ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, līdzīgi trosēm, kas ved uz Uainu Pikču, noenkuros jūs un jūsu mīļotos pie mūsu Pestītāja klints³⁵ un pie Viņa ne ar ko nesalīdzināmā glābšanas spēka.

Prezidents Tomass S. Monsons ir teicis: „Jūsu nākotne ir tik gaiša, cik jūsu ticība.”³⁶ Es liecinu par šo cēlo, cerību pilno patiesību un aicinu katru no mums ar stingru ticību Tam Kungam doties uz priekšu, „nemaz nešaubīdamies”.³⁷ Es zinu, ka Glābējs ir dzīvs, „mūsu ticības sācējs un piepildītājs”³⁸, un „Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā”.³⁹ Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.