Ko domā Kristus par mani?

Kāds reportieris no Brazīlijas vadošā žurnāla mācījās par Baznīcu, gatavojot rakstu galvenajām ziņām.¹ Viņš pētīja mūsu mācību un apmeklēja misionāru apmācību un humānās palīdzības centrus. Viņš runāja gan ar Baznīcas atbalstītājiem, gan ar tiem, kas nav tik draudzīgi noskaņoti. Reportieris izskatījās patiesi apjucis, kad viņš, mani intervējot, jautāja: „Kā gan kāds varētu jūs neuzskatīt par kristiešiem?” Es zinu, ka viņš ar to bija domājis Baznīcu, bet mans prāts šo jautājumu attiecināja personīgi uz mani, un es nodomāju pie sevis: „Vai mana dzīve atspoguļo to mīlestību un ziedošanos, ko es jūtu pret Glābēju?”

Jēzus farizejiem jautāja: „Kā jums šķiet, kas ir Kristus?”² Pēdējā tiesā mūsu mācekļa gaitas netiesās draugi vai ienaidnieki. Drīzāk, kā Pāvils teica: „Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā!”³ Tajā dienā svarīgais jautājums katram no mums būs: „Ko domā Kristus par mani?”

Neskatoties uz Viņa mīlestību pret visu cilvēci, Jēzus pārmetoši vērsās pie dažiem, kas bija pie Viņa, kā liekuļiem,⁴ ģeķiem⁵ un ļauna darītājiem.⁶ Citus Viņš atzinīgi sauca par Valstības bērniem⁷ un par pasaules gaišumu.⁸ Pie dažiem viņš nosodoši vērsās kā nespējīgiem saskatīt⁹ un nest augļus;¹⁰ citus Viņš uzslavēja kā sirdsšķīstus¹¹ un izsalkušus pēc taisnības.¹² Viņš žēlojās, ka daži bija neticīgi¹³ un no pasaules,¹⁴ bet citus Viņš sauca par izredzētiem,¹⁵ mācekļiem,¹⁶ draugiem.¹⁷ Un tā mēs katrs jautājam: „Ko domā Kristus par mani?”

Prezidents Tomass S. Monsons mūsdienas ir aprakstījis kā kustību prom „no garīgām lietām, … pārmaiņu vējiem [pūšot] mums visapkārt un sabiedrības morālei [turpinot] sairt mūsu acu priekšā.”¹⁸ Šis ir laiks, kurā pieaug vienaldzība un neticība Kristum un Viņa mācībām.

Šajos nemierīgajos laikos mēs priecājamies, ka esam Jēzus Kristus mācekļi. Mēs redzam Tā Kunga roku sev visapkārt. Mūsu gala mērķis ir skaisti izvirzīts mūsu priekšā. „Bet šī ir mūžīgā dzīvība,” Jēzus lūdza, „ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.”¹⁹ Būt par mācekli šinīs liktenīgajās dienās būs kā goda zīme cauri mūžībām.

Runas, kuras mēs dzirdējām šīs konferences laikā, ir Tā Kunga ceļa rādītāji mūsu mācekļa gaitās. Kā mēs šajās divās dienās esam klausījušies, lūdzot pēc garīgas vadības, un kā mēs nākamajās dienās studēsim un lūgsim par šīm runām, Tas Kungs mūs svētīs ar īpašu vadību caur Svētā Gara dāvanu. Grēku nožēlošana, paklausība, ticība un paļaušanās — šīs sajūtas mūs vēl vairāk tuvina Dievam. Tas Kungs atsaucas uz mūsu ticības darbiem. „Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa, un ņemsim pie Viņa mājas vietu.”²⁰

Jēzus aicinājums — „Nāc Man līdzi”²¹ — nav domāts tikai tiem, kas ir gatavi sacensties garīgajās olimpiskajās spēlēs. Patiesībā — būt par mācekli — nepavisam nav sacensības, bet gan uzaicinājums visiem. Mūsu ceļojums kā mācekļiem nav skrējiens pa apli, tas nav pilnībā salīdzināms arī ar maratonu. Patiesībā tā ir virzīšanās tuvāk celestiālajai valstībai, kas ilgst visas dzīves garumā.

Tas ir aicinājums — veikt ikdienas pienākumus. Jēzus teica: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.”²² „Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.”²³ Mēs varam nebūt savā labākajā formā katru dienu, bet, ja mēs cenšamies, Jēzus solījums ir pilns iedrošinājuma un cerības: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.”²⁴

Kad vien jūs atskārstat, ka esat uz mācekļa ceļa, jūs esat uz pareizā ceļa — ceļa, kurš ved uz mūžīgo dzīvi. Kopā mēs varam iedvesmot un stiprināt cits citu dižajos un nozīmīgajos laikos, kas ir mūsu priekšā. Lai ar kādām grūtībām mēs saskartos, lai kādas vājības stātos mūsu ceļā vai kāda bezizeja mūs ieskautu, ticēsim Dieva Dēlam, kurš paziņoja: „Tas visu spēj, kas tic.”²⁵

Ļaujiet man padalīties ar diviem piemēriem par mācekļa kalpošanu darbībā. Pirmais ir no prezidenta Tomasa S. Monsona dzīves, kas parāda vienkāršas laipnības spēku un Jēzus Kristus mācību: „Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps.”²⁶

Aptuveni pirms 20 gadiem prezidents Tomass S. Monsons uzstājās Vispārējā konferencē par 12 gadus vecu jaunieti, kura bija slima ar vēzi. Viņš stāstīja par viņas drosmi un par viņas draugu laipnību, nesot viņu Timpanogos kalnā.

Pirms dažiem gadiem es satiku Džeimiju Palmeru Brintonu un noklausījos šo stāstu no citas puses — ko Prezidents Monsons ir darījis viņas labā.

Džeimija satika Prezidentu Monsonu 1993. gada martā, dienu pēc tam, kad viņai tika pateikts, ka izaugums virs viņas labā ceļa ir strauji augošs kaulu vēzis. Piedaloties viņas tēvam, Prezidents Monsons deva viņai priesterības svētību, apsolot: „Jēzus būs pie tava labā sāna un pie tava kreisā sāna, lai tevi atbalstītu.”

„Todien ejot laukā no viņa biroja,” Džeimija teica, „es atsēju balonu, kas bija piesiets pie mana ratiņkrēsla, un iedevu to viņam. Uz tā spožiem burtiem bija rakstīts: „Tu esi pats labākais!”

Ķīmijterapijas kursu un kājas operācijas laikā Prezidents Monsons par viņu neaizmirsa. Džeimija teica: „Prezidents Monsons parādīja ar piemēru, ko nozīmē būt patiesam Kristus māceklim. [Viņš] pacēla mani no bēdām lielā un paliekošā cerībā.” Trīs gadus pēc viņu pirmās tikšanās Džeimija atkal sēdēja Prezidenta Monsona birojā. Tikšanās beigās viņš izdarīja ko tādu, ko Džeimija nekad neaizmirsīs. Ar sev tik raksturīgo smalkjūtību Prezidents Monsons viņu pārsteidza ar to pašu balonu, kuru viņa bija iedevusi viņam pirms trīs gadiem. Uz balona bija rakstīts: „Tu esi pats labākais!” Viņš to bija saglabājis, zinādams, ka viņa atgriezīsies viņa birojā, kad būs izārstēta no vēža. Četrpadsmit gadus pēc viņu pirmās tikšanās Prezidents Monsons salaulāja Džeimiju Palmeri un Džeisonu Brintonu Soltleikas Templī.²⁷

Mēs tik daudz varam mācīties no Prezidenta Monsona kā mācekļa. Viņš bieži atgādina Augstākajiem pilnvarotajiem, lai viņi atcerētos šo vienkāršo jautājumu: „Ko darītu Jēzus?”

Jēzus sinagogas priekšniekam sacīja: „Nebīsties, tici vien.”²⁸ Būt par mācekli nozīmē ticēt Viņam miera laikos un ticēt Viņam grūtību laikos, kad mūsu sāpes un bailes tiek remdētas tikai caur pārliecību, ka Viņš mūs mīl un tur Savus apsolījumus.

Nesen es satiku kādu ģimeni, kura ir lielisks piemērs tam, kā mēs ticam Viņam. Olgans un Solīne Seintelusi no Portoprensas, Haiti, man pastāstīja savu stāstu.

2010. gada 12. janvārī Olgans bija darbā un Solīne bija baznīcā, kad postošā zemestrīce satricināja Haiti. Viņu trīs bērni, piecus gadus vecais Ganči, trīs gadus vecā Endžija un vienu gadu vecā Ganslī, bija savā dzīvoklī kopā ar draugu.

Visapkārt bija milzīgi postījumi. Kā atceraties, tajā janvārī Haiti dzīvības zaudēja desmitiem tūkstoši cilvēku. Olgans un Solīne skrēja, cik ātri vien spēja, uz savu dzīvokli, lai sameklētu bērnus. Trīsstāvu māja, kurā dzīvoja Seintelusu ģimene, bija sagruvusi.

Bērni nebija izglābušies. Māja bija tik ļoti nopostīta, ka pat netika organizēta nekāda glābšana.

Olgans un Solīne Seintelusi bija kalpojuši pilnlaika misijās un bija laulāti templī. Viņi ticēja Glābējam un Viņa apsolījumiem. Tomēr viņu sirdis bija salauztas. Viņi nevaldāmi raudāja.

Olgans man pastāstīja, ka šajā smagajā brīdī viņš sāka lūgt Dievu: „Debesu Tēvs, ja tā ir Tava griba, ja kaut viens mans bērns varētu būt dzīvs, lūdzu, palīdzi mums.” Viņš atkal un atkal gāja ap māju, lūdzot pēc iedvesmas. Kaimiņi mēģināja viņu mierināt un palīdzēt viņam pieņemt savu bērnu zaudējumu. Olgans turpināja iet ap ēkas gruvešiem — cerot un lūdzot. Tad notika kas brīnumains. Olgans sadzirdēja gandrīz nesaklausāmas bērna raudas. Tās bija viņa bērna raudas.

Stundām ilgi kaimiņi izmisīgi rakās caur gruvešiem, riskējot ar savām dzīvībām. Nakts melnumā, caur āmuru un kaltu spalgajām skaņām, strādnieki izdzirdēja vēl vienu skaņu. Viņi pārtrauca sišanu un klausījās. Viņi nespēja noticēt tam, ko viņi dzirdēja. Tā bija maza bērna balss — un tā dziedāja. Piecgadīgais Ganči vēlāk teica, ka viņš zināja, ka tēvs viņu dzirdētu, ja viņš dziedātu. Atrodoties zem smagā betona, kas bija iemesls vienas rokas vēlākai amputācijai, Ganči dziedāja savu mīļāko dziesmu — „Es esmu Dieva bērns”.²⁹

Pēc vairākām stundām, starp tumsu, nāvi un izmisumu par tik daudziem citiem dārgiem Dieva dēliem un meitām Haiti, Seintelusu ģimenei bija noticis brīnums. Ganči, Endžija un Ganslija bija atrasti dzīvi zem sagruvušās mājas.³⁰

Ne vienmēr brīnumi notiek tik drīz. Reizēm mēs domājam par to, kāpēc brīnums, par ko mēs esam tik dedzīgi lūguši, nenotiek uzreiz. Taču, uzticoties Glābējam, apsolītie brīnumi notiks. Šajā dzīvē vai nākamajā — viss tiks izlabots. Glābējs paziņo: „Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”³¹ „Pasaulē jums ir bēdas: bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”³²

Es liecinu, ka, mīlot Viņu, uzticoties Viņam, ticot Viņam un sekojot Viņam, jūs sajutīsiet Viņa mīlestību un atbalstu. Jautājot: „Ko domā Kristus par mani?”, jūs zināsiet, ka esat Viņa māceklis; jūs esat Viņa draugs. Ar Savu labvēlību Viņš paveiks jūsu labā to, ko jūs paši nevarat paveikt.

Mēs ļoti gaidām mūsu mīlošā pravieša noslēguma uzrunu. Prezidents Tomass S. Monsons tika iesvētīts par Tā Kunga, Jēzus Kristus, apustuli, kad man bija 12 gadi. Nu jau vairāk kā 48 gadus mēs esam bijuši svētīti dzirdēt viņu liecinām par Jēzu Kristu. Es liecinu, ka viņš tagad ir Glābēja vecākais apustulis uz Zemes.

Ar lielu mīlestību un apbrīnu par tiem Jēzus Kristus mācekļiem, kas nav šīs Baznīcas locekļi, mēs pazemībā paziņojam, ka eņģeļi ir atgriezušies uz Zemes mūsdienās. Jēzus Kristus Baznīca, ko Viņš nodibināja senatnē, ir atjaunota — ar pilnvarām, priekšrakstiem un Debesu svētībām. Mormona Grāmata ir vēl viena liecība par Jēzu Kristu.

Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs, ka Viņš cieta un nomira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās trešajā dienā. Viņš ir augšāmcēlies. Reiz visi ceļi lieksies un visas mēles atzīs, ka Viņš ir Kristus.³³ Tajā dienā mēs neraizēsimies par to, „vai citi mani uzskata par kristieti”. Tajā dienā mūsu acis būs vērstas uz Viņu un mūsu dvēseles būs nodarbinātas ar jautājumu: „Ko domā Kristus par mani?” Viņš dzīvo. To es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.