Vēlme

Es esmu izvēlējies runāt par to, cik svarīga ir vēlme. Es ceru, ka katrs no mums ieklausīsies savā sirdī, lai saprastu, ko mēs īsti vēlamies un kurā vietā mēs esam ierindojuši mūsu visnozīmīgākās vēlmes.

Vēlmes diktē mūsu prioritātes, prioritātes veido mūsu izvēles, un izvēles nosaka to, kā mēs rīkojamies. Vēlmes, saskaņā ar kurām mēs rīkojamies, nosaka mūsu sasniegumus — to, kā mēs maināmies un par ko kļūstam.

Vispirms es runāšu par parastām vēlmēm. Tā kā mēs esam laicīgas būtnes, mums ir dažas fiziskas pamatvajadzības. Vēlme — apmierināt šīs vajadzības — ietekmē mūsu izvēles un nosaka mūsu rīcību. Es sniegšu trīs piemērus, kas atainos, kā mēs šīs vēlmes dažkārt aizstājam ar citām, ko mēs uzskatām par svarīgākām.

Pirmkārt, ēdiens. Mums ir pamatvajadzība pēc ēdiena, taču uz laiku šī vēlme var tikt aizstāta ar spēcīgāku vēlmi — gavēt.

Otrkārt, pajumte. Kad man bija divpadsmit gadi, es atteicos no vēlmes pēc pajumtes, jo es vēlējos izpildīt skautu prasību — pārnakšņot mežā. Es biju viens no vairākiem zēniem, kuri devās prom no ērtajām teltīm, atrada veidu, kā uzbūvēt patvērumu un sagatavot vienkāršu guļvietu no tiem dabas materiāliem, ko mēs varējām atrast.

Treškārt, miegs. Pat šī pamatvajadzība uz laiku var tikt aizstāta ar kādu svarīgāku vēlmi. Būdams jauns Jūtas Nacionālās gvardes kareivis, es to iemācījos no kāda virsnieka ar kaujas pieredzi.

Korejas kara pirmajos mēnešos Jūtas Nacionālās gvardes zemes artilēristu vienība tika iesaukta aktīvajā dienestā. Šajā vienībā, ko vadīja kapteinis Rejs Kokss, bija aptuveni 40 pēdējo dienu svēto vīrieši. Pēc papildu apmācībām un vienības pastiprināšanas ar rezervistiem no citām vietām, viņi tika aizsūtīti uz Koreju, kur viņi piedzīvoja vienas no briesmīgākajām tā kara kaujām. Kādā kaujā viņiem vajadzēja atvairīt vairāku simtu ienaidnieku — kājnieku — uzbrukumu, kā rezultātā tika pārspētas un iznīcinātas citas artilēristu vienības.

Kāds tam sakars ar to, kā pārvarēt vēlmi pēc miega? Vienā no kritiskākajām naktīm, kad ienaidnieka kājnieki bija izspiedušies cauri frontes līnijai tajos aizmugurējos apgabalos, kuros atradās artilērija, kapteinis lika ievilkt lauka telefona līnijas savā teltī un pavēlēja saviem daudzajiem perimetra sargiem zvanīt viņam personīgi katru stundu visas nakts garumā. Tas palīdzēja sargiem palikt nomodā, taču vienlaicīgi nozīmēja, ka kapteiņa Koksa miegs tika traucēts vairākas reizes. „Kā jūs to varējāt paveikt?” es viņam vaicāju. Viņa atbilde demonstrēja dominējošās vēlmes spēku.

„Es zināju, ka, ja mēs kādreiz atgrieztos mājās, es satiktu šo puišu vecākus mūsu mazās pilsētas ielās, un es negribētu satikt nevienu no viņiem, ja viņu dēls neatgrieztos mājās tādēļ, ka man — kā viņa komandierim — nebūtu izdevies kaut ko izdarīt.”¹

Cik labs piemērs tam, kā vissvarīgākā vēlme var ietekmēt prioritātes un rīcību! Cik labs piemērs katram no mums, kuri esam atbildīgi par citu labklājību — kā vecāki, Baznīcas vadītāji un skolotāji!

Noslēdzot šo stāstu, — agri no rīta, pēc praktiski negulētas nakts, kapteinis Kokss vadīja savus vīrus pretuzbrukumā ienaidnieka kājniekiem. Viņi sagūstīja vairāk nekā 800 ienaidnieku, savukārt pašu rindās bija tikai divi ievainotie. Kokss tika apbalvots par drošsirdību, un viņa vienība saņēma prezidenta apbalvojumu par īpašu varonību. Līdzīgi kā Helamana jaunie kareivji (skat. Almas 57:25–26), arī viņi visi atgriezās mājās.²

Mormona Grāmatā ir ietvertas daudzas mācības par to, cik svarīga ir vēlme.

Pēc daudzām stundām, kad Ēnoss bija lūdzis To Kungu, viņam tika pateikts, ka viņa grēki ir piedoti. Pēc tam viņš sāka „just vēlmi pēc savu brāļu … labklājības” (Ēnosa 1:9). Viņš rakstīja: „Un … kad es biju lūdzies un strādājis ar visu uzcītību, Tas Kungs sacīja man: Es dāvāšu tev pēc tavām vēlmēm tavas ticības dēļ” (12. pants). Pievērsiet uzmanību trīs būtiskākajiem elementiem, kam ir jābūt pirms apsolītās svētības: vēlmei, uzcītībai un ticībai.

Savā sprediķī par ticību Alma mācīja, ka ticību var aizsākt vēlme „ticēt”, ja mēs ļaujam „šai vēlmei darboties [mūsos]” (Almas 32:27).

Cita lieliska mācība par vēlmi, it īpaši attiecībā uz to, kādai būtu jābūt mūsu viskvēlākajai vēlmei, ir atrodama lamaniešu ķēniņa pieredzē, kad viņu mācīja misionārs Ārons. Kad Ārona mācība piesaistīja viņa interesi, ķēniņš jautāja: „„Kas man ir jādara, lai es varētu piedzimt no Dieva” un „iegūt šo mūžīgo dzīvi”?” (Almas 22:15). Ārons atbildēja: „Ja tu to vēlies, … ja tu nožēlosi visus savus grēkus un metīsies ceļos Dieva priekšā, un piesauksi Viņa Vārdu ticībā, ticot, ka tu saņemsi, tad tu saņemsi to cerību, ko tu vēlies” (16. pants).

Ķēniņš to izdarīja un varenā lūgšanā paziņoja: „Es atstāšu visus savus grēkus, lai Tevi pazītu … lai es tiktu … izglābts pēdējā dienā” (18. pants). Ar šādu apņemšanos un šādu visstiprākās vēlmes atklāšanu viņš uz savu lūgšanu saņēma brīnumainu atbildi.

Pravietim Almam bija milzīga vēlēšanās sludināt grēku nožēlošanu visiem cilvēkiem, tomēr viņš saprata, ka viņam nav jāvēlas tāds pārliecinošs spēks, kas nepieciešams, lai to īstenotu, un viņš secināja, ka „taisnais Dievs … dāvā cilvēkiem atbilstoši viņu vēlmei, vai tā ir uz nāvi vai uz dzīvību” (Almas 29:4). Līdzīgi mūsdienu atklāsmē Tas Kungs paziņo, ka Viņš tiesās „visus cilvēkus pēc viņu darbiem, atbilstoši viņu sirds vēlmēm” (M&D 137:9).

Vai mēs patiesi esam gatavi tam, ka mūsu Mūžīgais Tiesnesis piešķirs ārkārtīgu nozīmi tam, ko mēs patiešām vēlamies?

Daudzos Svēto Rakstu pantos ir aprakstīts, ka mēs meklējam to, ko mēs vēlamies. „Tas, kas Mani laikus meklēs, atradīs Mani, un netiks atmests” (M&D 88:83). „Tiecieties nopietni pēc labākajām dāvanām” (M&D 46:8). „Tas, kas cītīgi meklē — atradīs” (1. Nefija 10:19). „Tuvojieties Man un Es tuvošos jums; meklējiet uzcītīgi Mani un Jūs atradīsiet Mani; lūdziet un jūs saņemsiet; klauvējiet un jums taps atvērts” (M&D 88:63).

Pielāgot mūsu vēlmes tam, lai mūžīgajām lietām piešķirtu augstāko prioritāti, nav vienkārši. Mēs visi tiekam kārdināti vēlēties četras pasaulīgās lietas, kas ir manta, statuss, sasniegumi un vara. Mēs varam tās vēlēties, taču mums tās nevajadzētu izvirzīt par augstākajām prioritātēm.

Tie, kuru lielākā vēlme ir vairot savas laicīgās mantas, iekrīt materiālisma slazdā. Viņi nav ņēmuši vērā brīdinājumu: „Nemeklē nedz bagātības, nedz pasaules niecīgās lietas” (Almas 39:14; skat. arī Jēkaba 2:18).

Tiem, kuri vēlas statusu vai varu, ir jāseko drosmīgā karapulku pavēlnieka Moronija piemēram, kurš nekalpoja, tiecoties pēc „varas” vai pēc „pasaules cieņas” (Almas 60:36).

Kā mēs varam pilnveidot savas vēlmes? Tikai nedaudzi nonāks tik smagā situācijā, kas Āronam Ralstonam sniedza motivāciju,³ taču viņa pieredze ataino vērtīgu mācību par to, kā mēs varam pilnveidot mūsu vēlmes. Kad Ralstons devās pārgājienā nomaļā Dienvidjūtas kanjonā, pēkšņi izkustējās kāds 800 mārciņas (360 kg) smags akmens, iesprostojot viņa labo roku. Viņš centās sevi atbrīvot piecas ilgas dienas. Kad viņš bija gatavs padoties un mirt, viņš redzēja vīziju, kurā kāds trīsgadīgs zēns skrien viņam pretī un viņš viņu paceļ ar savu kreiso roku. Saprotot, ka šajā vīzijā viņš redzēja savu vēl nedzimušo dēlu, un gūstot pārliecību, ka viņš vēl var izdzīvot, Ralstons saņēma drosmi un rīkojās radikāli, lai izglābtu sev dzīvību, pirms visi spēki bija zuduši. Viņš salauza abus savas iesprūdušās, labās rokas kaulus un tad, izmantojot sava daudzfunkcionālā instrumenta nazi, nogrieza sev roku. Tad, sakopojot spēkus, viņš nogāja 5 jūdzes (8 km), līdz saņēma palīdzību.⁴ Tas ir lielisks piemērs tam, cik liels spēks piemīt nepārvaramai vēlmei! Ja mums ir vīzija, par ko mēs varam kļūt, mūsu vēlme un mūsu spēks rīkoties būtiski pieaug.

Vairums no mums nekad nenonāks tik ekstrēmā situācijā, taču katrs no mums saskarsies ar slazdiem, kas var traucēt virzību uz mūsu mūžīgo likteni. Ja mūsu taisnīgās vēlmes būs pietiekami spēcīgas, tās motivēs mūs atbrīvoties no atkarībām, citām grēcīgām ietekmēm un prioritātēm, kas kavē mūsu mūžīgo izaugsmi.

Mums ir jāatceras, ka taisnīgas vēlmes nevar būt virspusējas, impulsīvas vai īslaicīgas. Tām jābūt patiesām, nemainīgām un pastāvīgām. Ja mūs motivēs taisnīgas vēlmes, mēs tieksimies pēc tāda stāvokļa, ko aprakstīja pravietis Džozefs Smits: mēs „pārvarē[sim] visu ļauno [mūsu] dzīvē un pilnībā zaudē[sim] vēlmi grēkot”.⁵ Tas ir ļoti personisks lēmums. Kā teica elders Maksvels:

„Kad cilvēkus raksturo kā tādus, kuri „ir zaudējuši vēlmi grēkot”, tad vienīgi viņi ir tie, kuri apzināti ir nolēmuši atmest netaisnīgās vēlmes caur labprātīgu atteikšanos no visiem [viņu] grēkiem, lai iepazītu Dievu.

Tādēļ tas, ko mēs spēcīgi vēlamies, galu galā noteiks to, par ko mēs kļūsim, un to, ko mēs saņemsim mūžībā.”⁶

Kaut arī ir ļoti svarīgi atmest jebkādu vēlēšanos grēkot, mūžīgās dzīves iegūšanai ir nepieciešams kas vairāk. Ja mēs vēlamies īstenot savu mūžīgo sūtību, mums ir jāvēlas un jāstrādā pie nepieciešamajām īpašībām, lai mēs varētu kļūt par mūžīgām būtnēm. Piemēram, mūžīgas būtnes piedod visiem, kuri tām ir nodarījuši pāri. Citu cilvēku labklājību tās izvirza augstāk par savu. Un tās mīl visus Dieva bērnus. Ja tas šķiet pārāk sarežģīti — un noteikti tas nav vienkārši nevienam no mums —, tad mums vajadzētu sākt ar vēlēšanos iegūt šādas īpašības un piesaukt mūsu mīlošo Debesu Tēvu, lai Viņš mums palīdzētu kontrolēt savas sajūtas. Mormona Grāmata mums māca, ka mums ir jālūdz „Tēvu ar visu savu sirds spēku, lai [mēs] varētu tikt piepildīti ar šo mīlestību, ko Viņš ir dāvājis visiem tiem, kas ir patiesie Viņa Dēla, Jēzus Kristus, sekotāji” (Moronija 7:48).

Šīs uzrunas noslēgumā es sniegšu vēl pēdējo piemēru par vēlmi, kas visspēcīgāk būtu jāizjūt ikvienam vīrietim un sievietei — gan tiem, kuri šobrīd ir precējušies, gan tiem, kuri nav. Visiem būtu jāvēlas un nopietni jāstrādā pie tā, lai nostiprinātu mūžīgo laulību. Tiem, kuri jau ir noslēguši tempļa laulību, ir jādara viss iespējamais, lai to saglabātu. Tiem, kuri nav precējušies, ir jāvēlas noslēgt tempļa laulību un jāpieliek visas pūles, lai to izdarītu. Jauniešiem un jaunajiem neprecētajiem ir jāpretojas politiski korektajai, taču mūžīgajā perspektīvā nepareizajai koncepcijai, kas apšauba to, cik svarīgi ir stāties laulībā un radīt bērnus.⁷

Neprecētie vīrieši, lūdzu, padomājiet par grūtībām, ko vēstulē aprakstījusi kāda neprecēta sieviete. Viņa aizlūdza par „taisnīgām Dieva meitām, kuras patiesi meklē cienīgu dzīvesdraugu, tomēr šķiet, ka vīrieši to neredz un ir apjukuši, prātojot, vai viņu pienākums ir meklēt šīs brīnišķīgās, izredzētās mūsu Debesu Tēva meitas, izrādīt viņām uzmanības apliecinājumus un vēlēties noslēgt un ievērot svētās derības Tā Kunga namā”. Viņa secināja: „Ir daudz neprecētu pēdējo dienu svēto vīriešu, kuri labprāt iet uz randiņiem un jauki pavada laiku, tomēr viņiem nav nekādas vēlmes jebkad uzņemties saistības ar sievieti.”⁸

Es esmu pārliecināts, ka ir jauni vīrieši, kuri ļoti meklē šādas sievietes un vēlētos, lai es piebilstu, ka ir dažas tādas jaunas sievietes, kuru vēlme noslēgt cienīgu laulību un radīt bērnus ierindojas krietni zemāk par vēlmi gūt sasniegumus karjerā vai kur citur. Gan vīriešiem, gan sievietēm ir nepieciešamas taisnīgas vēlmes, kas viņus vadīs uz mūžīgo dzīvi.

Atcerēsimies, ka vēlmes diktē mūsu prioritātes, prioritātes veido mūsu izvēli, un izvēle nosaka to, kā mēs rīkojamies. Turklāt tā ir mūsu rīcība un mūsu vēlmes, kas nosaka to, par ko mēs kļūstam, — vai par patiesu draugu, apdāvinātu skolotāju vai kādu, kurš atbilst mūžīgās dzīves iegūšanai.

Es liecinu par Jēzu Kristu, kura mīlestība, mācības un īstenotā Izpirkšana padara to visu iespējamu. Es lūdzu, lai vairāk par visu citu mēs vēlētos kļūt līdzīgāki Viņam, lai kādu dienu mēs varētu atgriezties Viņa klātbūtnē un saņemt Viņa prieka pilnību. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.