Kas notika tālāk?

Priecīgus Ziemassvētkus!

Šis ir Ziemassvētku laiks, un bērni mūsu sirdīs ienes Ziemassvētku burvību. Ja nespējam saredzēt Ziemassvētkus bērna acīm, tad kaut ko zaudējam, jo bērnus pārņem pirmssvētku gaidas, redzot gaismiņas, dzirdot mūziku un sajūtot Ziemassvētku eglīšu un svecīšu smaržu. Mēs redzam viņu sārtos vaidziņus un mazos deguntiņus piespiestus pie veikalu skatlogu stikliem, sapņojot par Ziemassvētku rītu, un viņu mazos pirkstiņus skaitām dienas līdz 25. decembrim. Arī vecāki skaita dienas līdz 25. decembrim. Viņi sapņo būt gatavi Ziemassvētku rītam, plānojot un radot pārsteigumus saviem bērniem.

Kad es biju bērns, mana mamma bieži vien šuva Ziemassvētku pārsteigumu man un manai dvīņu māsai. Viņa savā guļamistabā uzlika šujamo mašīnu un iesāka šūt jau mēnesi iepriekš, rūpīgi turot guļamistabas durvis aizvērtas, kamēr viņa strādāja. Ziemassvētkiem tuvojoties, viņa šuva līdz vēlai naktij. Kad dāvanas gandrīz tika pabeigtas — izņemot to uzlaikošanu un nomērīšanu — viņa izdomāja plānu, lai viņa savu pārsteigumu varētu saglabāt. Tādēļ dāvana mums bija jāuzmēra aizsietām acīm. Mūsu mamma aizsēja mums acis, ieveda savā guļamistabā un uzslidināja dāvanu pāri mūsu galvām, vienmēr parūpējoties, lai acis būtu aizsietas. Nu, tas strādāja labi … izņemot reizi, kad otrā istabā iezvanījās telefons.

Ejot pie telefona, viņa teica: „Es tūlīt būšu atpakaļ, neuzdrošinieties lūrēt.” Jūs jautāsiet: „Kas notika tālāk?”

Es jums pateikšu: tas bija sarkans samta sarafāns.

Ļaujiet man padalīties, kā šis jautājums „Kas notika tālāk?” atklāj patieso Ziemassvētku nozīmi.

Kādā dienā decembra vidū Eimijai Džonstonei, zēnu skautu vadītājai Gilbertā, Arizonā, bija iespēja mācīt enerģisku, astoņus gadus vecu zēnu grupiņu par Jēzus dzimšanu. Viņa sajuta iedvesmu mainīt plānoto skautu nodarbību norisi un runāt ar skautiem par pirmajiem Ziemassvētkiem. Viņa sapulcināja zēnus ap sevi viesistabā uz grīdas un lasīja vairākus fragmentus tieši no Svētajiem Rakstiem, izmantojot attēlus, lai labāk varētu izstāstīt svēto stāstu par Mariju un Jāzepu, ganiem, zvaigzni un Jēzus bērniņa piedzimšanu stallī Betlēmē.

Viņa lasīja:

„Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Betlēmi; …

… ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta. …

Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī.

Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus.

Un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti.

Bet eņģelis uz tiem sacīja: „Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks.

Jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.”¹

Runājot par Jēzus dzimšanu, viņa pamanīja, ka visi zēni tikai daļu no laika klausījās uzmanīgi, izņemot vienu zēnu, Jāni, kurš tvēra katru vārdu. Jānis bija ļoti nevaldāms zēns, kurš gandrīz nekad nesēdēja rāmi, bet, kad viņa stāstīja šo stāstu, viņš uzmanīgi klausījās un tad jautāja: „Nu, un kas notika tālāk?”

Tā nu viņa turpināja zēniem stāstīt par Jēzus pusaudža gadiem. Viņa teica: „Jēzus bija zēns, tāpat kā jūs. Viņam patika skriet un spēlēties. Bet viņš arī tapa „stiprs garā”.”² Viņa stāstīja, ka tad, kad Jēzum bija tikai 12 gadi, viņš ar savu ģimeni devās uz Jeruzālemi. Dodoties mājās, Marija un Jāzeps saprata, ka viņu dēls vairs nav kopā ar viņiem. Viņi ātri devās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada Jēzu templī, runājam ar mācītiem vīriem un skolotājiem, kuri Viņam uzdeva jautājumus, un Svētie Raksti stāsta, ka „visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm.”³

„Nu, un kas notika tālāk?” jautāja Jānis. Eimija zēniem pastāstīja par Jēzus Kristus kalpošanu un to, kā Viņš tika piepildīts ar Tā Kunga Garu. Mēs Bībelē varam lasīt, ka Viņš mācīja evaņģēliju nabagajiem, Viņš veica brīnumus, Viņš dziedināja aklos un slimos un patiešām uzcēla cilvēkus no nāves. Viņš mācīja: „Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst.”⁴

Jānis bija acīmredzami stāstītā saviļņots un gribēja uzzināt vairāk. Viņš atkal jautāja: „Nu, un kas notika tālāk?” Viņa zēniem izstāstīja, ka daži cilvēki atraidīja Jēzu un Viņš tiem nepatika. Patiesībā viņi plānoja Viņam atņemt dzīvību. Viņa mazajiem skautiem izstāstīja par Svēto Vakarēdienu, Ģetzemanes dārzu un to, kā Jēzus tika krustā sists un tad augšāmcēlās. Varēja redzēt, ka visus šos stāstus Jānis dzirdēja pirmo reizi un ļoti vēlējās uzzināt vairāk.

Tad viņa spēcīgi sajuta, ka viņai jābeidz stāstīt, jāpasauc katrs zēns vārdā un jāpasaka: „Jēzus Kristus nomira tevis dēļ.” Jānis uzmanīgi klausījās, kad viņa personiski runāja ar katru zēnu. Tad viņa paskatījās uz viņu un teica: „Jāni, Jēzus Kristus nomira tevis dēļ.” Viņš skatījās uz viņu un tad izbrīnā neticīgi pajautāja: „Viņš to darīja manis dēļ?”

Eimija teica: „Gars mūsu istabā bija ļoti spēcīgs, un tajā dienā viens jauns zēns, iespējams, pirmo reizi sajuta Svētā Gara pamudinājumu. Es nezinu, kas ar Jāni notiks nākotnē, jo viņa ģimene kopš tā laika ir pārcēlusies uz citurieni, bet es lūdzu, lai sēkla, kas tika iedēstīta skautu sapulcē divas nedēļas pirms Ziemassvētkiem, augtu un kādu dienu nestu viņam pilnīgu evaņģēlija gaismu.”

Kad Ziemassvētku laiks ir galā, gaismiņas tiek noņemtas, egļu smarža izzūd gaisā un Ziemassvētku mūziku vairs nevar dzirdēt radio, mēs, tāpat kā Jānis, varam jautāt: „Kas notiks tālāk?”

Ziemassvētku brīnums un godbijība ir tikai sākums. Ziemassvētki mums atgādina, ka bērniņš, kas piedzima Betlēmē, ir devis mūsu dzīvei mērķi, un tas, kas notiks tālāk, lielākoties ir atkarīgs no tā, kā mēs pieņemsim mūsu Glābēju, Jēzu Kristu, un sekosim Viņam. Katru dienu mēs ieaicinām Viņa Garu savā dzīvē. Mēs redzam gaismu citos; mēs dzirdam prieku bērnu balsīs, kas nes cerību un gaidas nākotnei. Mēs meklējam iemeslus, lai sanāktu kopā, aicinātu mūsu vidū citus, kalpotu un uzmundrinātu cits citu, kamēr mēs mācāmies, ko patiesībā nozīmē pazīt mūsu Glābēju, Jēzu Kristu. Kad mēs ar vēl lielāku uzmanību sajūtam Viņa ietekmi, mēs pieķeram sevi skaitām dienas līdz dažādiem notikumiem savā dzīvē — piemēram, līdz bērna dzimšanai, bērna kristībām, došanos misijā, laulību svinībām templī un piedalīšanos Svētajā Vakarēdienā katru nedēļu. Ar Kristum un bērnam piemītošu ticību mēs Viņu meklējam un jūtam Viņa ietekmi.

„Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.”⁵

Tas ir skaists plāns. Mūsu Tēvs to ir radījis, lai saskaņā ar to mēs caur Viņa Dēlu, mūsu Glābēju, Jēzu Kristu, varētu atgriezties un dzīvot ar Viņu, un priecāties par visu, kas Tēvam ir, tādēļ šī ir galvenā atbilde uz jautājumu „Kas notiks tālāk?”. Glābējs teica: „Un kas pieņem Mani, pieņem manu Tēvu; un kas pieņem manu Tēvu, pieņem mana Tēva valstību; tādēļ tam tiks dots viss, kas ir manam Tēvam.”⁶

Ja esam gatavi Viņu pieņemt, tad mūsu sagatavotībai 25. decembrim parādās pavisam jauna nozīme.

Jāni, lai arī kur tu esi, dzīvojošie apustuļi ir teikuši: „Mēs svinīgi liecinām, ka [mūsu Glābēja] dzīve, kas ir visas cilvēces vēstures centrā, neaizsākās Betlēmē, un nenoslēdzās Golgātā. Viņš bija Tēva Pirmdzimtais, vienīgais Vienpiedzimušais Dēls miesā, pasaules Pestītājs.”⁷

Jāni, tas, kas notiek tālāk, ir Viņa dāvana mums.

Tā ir patiesība, un Viņš to darīja tevis dēļ. Par šo brīnišķīgo patiesību es liecinu Viņa Vārdā, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.